Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

sūcās zem kuģa starpsienām – grīdu pastāvīgi klāja slidena ūdens kārtiņa. Pat pavadījis uz kuģa trīs mēnešus, Čundo arvien nevilšus iztēlojās milzīgo burzmu otrpus šīm metāla sienām. Tur atdzesētajā tumsā bars cieši saspiestu zivju izmisīgi pūlas ievilkt pēdējo skābekļa malku.

      Kuģis jau vairākas dienas peldēja starptautiskajos ūdeņos ar mastā zemu nolaistu Ziemeļkorejas karogu, lai neizaicinātu nepatikšanas. Vispirms tas vajāja dziļi peldošas makreles un pēc tam tramīgās pelamīdas, kas uznira, meklēdamas virspusē retos saules apspīdētos laukumiņus. Nu viņi medīja haizivis. “Čunma” visu nakti bija tralējusi, meklēdama tās gar dziļvagu. Rītausmā Čundo izdzirdēja virs galvas čīkstam vinču un būkšķus pa korpusu – tur haizivis cēla ārā no ūdens. No rieta līdz ausmai Čundo klausījās parastās pārraides, lielākoties tās bija zvejas kuģu un Uiči–Vladivostokas līnijas prāmju apkalpes sarunas. Ik nakti varēja uztvert divu amerikāņu sieviešu raidīto. Viņas bija devušās ceļojumā apkārt pasaulei airu laivā, viena airēja visu nakti, otra – visu dienu, šādi apgāžot “Čunmas” apkalpes minējumus, ka tās mērojušas tālo ceļu uz Austrumu jūru, lai nodarbotos ar meiteņu seksu.

      “Čunmas” takelāžas dziļumos un klīverkokos bija apslēpts antenu režģis, un virs stūres mājas bija uzstādīta virzienmaiņas antena, kas varēja pagriezties par trīssimt sešdesmit grādiem. Amerikas Savienotās Valstis, Japāna un Dienvidkoreja savas militārās pārraides šifrēja, un tās ēterā izklausījās kā spiedzieni un kaucieni. Taču Phenjanai šķita īpaši svarīga informācija, cik bieži, kurā vietā un laikā kaukoņa atskan. Ja vien Čondo to dokumentēja, tad pārējā laikā drīkstēja klausīties, ko vēlējās.

      Saprotams, ka apkalpei Čundo klātbūtne nepatika. Viņam bija bāreņa vārds, un viņš visu nakti sēdēja un klabināja tumsā uz rakstāmmašīnas. It kā tas būtu cilvēks, kura darbs ir uztvert un pierakstīt draudus. Tādēļ apkalpe – jaunekļi no Kindžji ostas pilsētas – bažīgi gaidīja briesmas. Arī kapteinim bija savs iemesls justies piesardzīgam, un ikreiz, kad Čundo lika mainīt kursu, lai izsekotu neparastu signālu, viņš tikai ar pūlēm valdīja dusmas par savu nelaimīgo likteni – uzņemt noklausīšanās virsnieku uz zvejas kuģa klāja. Vien tad, kad Čundo sāka stāstīt komandai par abām amerikāņu meitenēm, kuras airēja apkārt pasaulei, puišu attieksme pamazām mainījās.

      Aizpildījis ikdienas obligāto militāro translāciju daudzumu, Čundo klaiņoja pa radioviļņiem. Ēterā runāja lepras slimnieki, arī aklie. Manilā ieslodzīto ģimenes locekļi raidīja ziņas uz cietumu – ģimenes visu dienu stāvēja rindā, lai varētu nodot jaunumus par bērnu skolas atzīmēm, mazuļu zobiņiem un darba atrašanas izredzēm. Kāds doktors Randiņš, britu pilsonis, katru dienu dalījās savās erotiskajās fantāzijās un ziņoja paredzamās jahtas noenkurošanās koordinātas nākamajā dienā. Kāda Okinavas radiostacija stāstīja par bērniem, kurus tēvi, amerikāņu militārpersonas, atteicās atzīt. Reizi dienā ķīnieši pārraidīja cietumnieku atzīšanās. Nebija svarīgi, ka tās panāktas piespiedu kārtā un ir nepatiesas, kā arī skan viņam nesaprotamā mēlē – Čundo tikai ar mokām tās spēja klausīties. Pēc tam uzradās tā meitene, kas airēja tumsā. Katru nakti viņa uz kādu laiku pārstāja airēt, noraidīja savas koordinātas, stāstīja par pašsajūtu un laika apstākļiem. Viņa bieži pieminēja arī savus novērojumus – naktī migrējošu putnu barus, baltu haizivi, kas zvejo krilus laivas priekšgalā. Viņa pat apgalvoja, ka airējot attīstās spēja sapņot nomodā.

      Kāda ērmīga vaļība piemita angļu valodā runājošajiem – izpaust visu ēterā, it kā debesis būtu viņu dienasgrāmata! Ja korejieši tā atļautos, varbūt tad Čundo savus tautiešus izprastu labāk. Varbūt tad viņš apjaustu, kāpēc daži samierinās ar savu likteni, bet citi to nespēj. Varbūt viņš zinātu, kālab cilvēki dažkārt apstaigā visas patversmes, meklēdami kādu konkrētu bāreni, lai arī noderētu jebkurš un piemērotu bērnu varētu sameklēt, kur vien pagriezies. Viņš zinātu, kālab visiem “Čunmas” zvejniekiem uz krūtīm ir ietetovētas sievu ģīmetnes un kāpēc viņš pats sēž ar austiņām tumšā zivju tilpnē uz kuģa, kas divdesmit septiņas dienas mēnesī peld jūrā.

      Viņš gan neapskauda meiteni, kura airēja dienas laikā. Gaisma, debesis, ūdens – dienā tam visam tu raugies cauri. Toties naktī tajā visā ielūkojies. Tad ieskaties zvaigznēs, paraugies tumšajās bangās un to pārsteidzoši spilgti baltajās galotnēs, kas pazib uz īsu brīdi. Dienas gaismā neviena uzmanību nepiesaista degošas cigaretes gals – kurš gan ierīkotu sargposteni, kamēr saule ripo pa debess jumu? Naktī uz “Čunmas” valdīja redzes asums, rāmums, mirklīgs stingums. Apkalpes locekļu skatieni šķita vienlaikus vērsti gan tālumā, gan sevī. Cik varēja noprast, uz līdzīga zvejas kuģa atradās cits angļu valodas pratējs un no saullēkta līdz rietam tikpat bezjēdzīgi noklausījās pārraides. Katrā ziņā tāds pats zema līmeņa atšifrētājs kā viņš pats. Čundo bija dzirdējis par valodu skolu Phenjanā, kur mācīja runāt angliski un kurā uzņēma vienīgi janbanus6, elites bērnus, kam dienests armijā bija obligāts, lai vēlāk darbotos partijā un veidotu diplomāta karjeru. Čundo pat varēja iztēloties šos patriotiskajos vārdos nosauktos jauniešus, kas, smalkās, Ķīnā ražotās drānās tērpti, vada dienas galvaspilsētā, vingrinoties dialogos par kafijas tases pasūtīšanu un ārzemju zāļu iegādi.

      Kārtējā haizivs noplīkšķēja uz klāja viņam virs galvas, un Čundo nosprieda, ka šai dienai strādāts gana. Gatavodamies izslēgt aparatūru, viņš izdzirdēja kārtējo “spoku” pārraidi – apmēram reizi nedēļā ēterā izdevās uztvert sarunu angļu valodā, skaļu, taču īsu, tikai pāris minūšu garumā. Tovakar runātāju balsīs jauta amerikāņu un krievu akcentu, un, kā parasti, pārraide sākās sarunas vidū. Abi tērzēja par trajektorijām, savienošanās manevriem un degvielu. Pagājušajā reizē sarunā bija piedalījies arī japānis. Čundo ķērās pie kloķa, kurš lēni grozīja virzienmaiņas antenu, taču, lai kur to tēmēja, signāls bija vienlīdz spēcīgs – un tas bija neiespējami. Kā signāls var nākt no visām pusēm?

      Piepeši pārraide pārtrūka, bet Čundo paņēma savu SAF uztvērēju, pārnēsājamo parabolisko antenu un izkāpa uz klāja. Vecais padomju ražojuma kuģis ar tērauda korpusu bija paredzēts reisiem aukstajās jūrās, tāpēc augstais priekšgals viegli ietiecās dziļi viļņos un slīdēja pāri ieplakām starp tiem.

      Turēdamies pie reliņiem, Čundo pacēla antenas šķīvi un lēni virzīja gar apvārsni rīta miglā. Viņš uztvēra konteineru kuģa stūrmaņu pļāpas un aroda konsultantu padomus Japānas pusē, kas jaucās ar kristiešu pārraidi ļoti augstā frekvencē. Uz klāja bija asinis, un Čundo armijas zābaki atstāja grīļīga cilvēka liktas pēdas līdz pat kuģa pakaļgalam, kur vienīgās uztvertās skaņas bija ASV kara flotes šifrētās pārraides kaukoņa un krakšķi. Aši pavērsdams antenu pret debesīm un to grozīdams, viņš sadzirdēja Taiwan Air pilotu žēlojamies, ka tuvojas Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas gaisa telpai. Taču meklēto viņš vairs neatrada – signāls bija pazudis.

      – Vai man būtu kas jāzina? – kapteinis painteresējās.

      – Turpiniet vien kursu, – Čundo lika.

      Kapteinis pameta ar galvu, norādīdams uz skaļrunim līdzīgo virzienmaiņas antenu virs stūres mājas.

      – Tā nav tik ļoti uzkrītoša, – viņš lika manīt.

      Pastāvēja vienošanās, ka Čundo nerīkosies vieglprātīgi – piemēram, nenesīs uz klāja spiegošanas aparatūru. Kapteinis bija vecāks vīrs. Savulaik bijis plecīgs, muskuļains, taču, pavadījis kādu laiku uz krievu soda kuģa, tā novājējis, ka āda vietām nokarājās no kauliem. Varēja manīt, ka agrākos laikos viņš bijis stingrs, neatlaidīgs kapteinis, devis

6

Elitārākā (agrāk – muižnieku) kārta Korejā.