Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

mana sieva ticēja, – viņš ierunājās. – Viņa uzskatīja, ka vienīgi sociālisms mūs padarīs stiprus. Jā, būšot grūti laiki, viņa uzstāja, būs jāziedo šis un tas. Bet tad kļūs labāk. Es nebiju domājis, ka man tā pietrūks. Es nebiju iedomājies, cik ļoti man nepieciešams apliecinājums, kāpēc tas jādara.

      – Kāpēc? – stūrmanis pārvaicāja. – Tāpēc, ka no jums ir atkarīgi citi cilvēki. Jūs esat vajadzīgs visiem mums. Iedomājieties, kas būtu, ja otrajam palīgam nebūtu neviena, kam cauru dienu uzdot stulbus jautājumus!

      Kapteinis noraidoši atmeta ar roku.

      – Krievi man iešķieba četrus gadus, – viņš sacīja. – Četrus gadus uz zivju ķidāšanas kuģa, kas visu laiku atradās jūrā, ne reizi neiebrauca ostā. Es panācu, lai krievi palaiž vaļā manu apkalpi. Visi bija jauni puikas, lielākoties no lauku ciematiem. Vai citreiz tā paveiksies? Šaubos.

      – Mēs tikai dosimies zvejot garneles, – stūrmanis ierosināja. – Ja nenoķersim, tad nenoķersim.

      Kapteinim par šo plānu nekas nebija sakāms.

      – Traleri pie kuģa ieradās vienā laidā, – viņš stāstīja. – Tie peldēja apkārt nedēļām ilgi un tad piebrauca klāt, lai pārkrautu lomu uz cietuma kuģi. To iepriekš nekad nevarēja paredzēt. Tu strādā savā ķidāšanas cehā, atskan tralera dzinēju rēkoņa, un tad paveras hidrauliskā lūka. Dažreiz mēs bijām spiesti lēkt uz galdiem, jo pa slīpo reni tilpnē kā vilnis sabira tūkstošiem zivju. Seriolas, mencas, jūras asari, pat sīkās sardīnes. Vienā acumirklī tu esi līdz viduklim zivīs un esi spiests iedarbināt savu pneimatisko zāģi uz galda, jo neviens netiks ārā, kamēr viss daudzums nebūs izķidāts. Gadījās, ka zivis bija apsarmojušas, jo sešas nedēļas glabātas tilpnēs, bet citkārt tās bija sazvejotas tai pašā rītā un vēl izrādīja dzīvības pazīmes. Uz pēcpusdienas pusi notekas izskaloja un jūrā izgāza tūkstošiem litru ar ķidām. Mēs allaž kāpām augšā, lai šo skatu redzētu savām acīm. Nez no kurienes vienā mirklī saradās vesels mākonis jūras putnu, pēc tam jūras plēsoņas un haizivis. Ticiet man, tur gāja vaļā traka elle. Tad no dzelmes izpeldēja kalmāri. Milzīgie Arktikas pārstāvji slīdēja un plūda kā ūdenī izlijis piens. No kairinājuma miesa tiem vērtās te sarkana, te balta, te atkal sarkana un balta. Brukdami virsū upurim ar nodomu to apdullināt, tie spoži uzplaiksnīja, kā jau varat iedomāties. Kalmāru uzbrukums atgādināja zibeņošanu zem ūdens. Viendien divi traleri sadomāja sazvejot šos kalmārus. Viens izmeta tīklu, kas palika dziļumā. Tā apakšu piesēja otram tralerim, kas darbojās kā velkonis. Kalmāri pamazām pacēlās no dzelmes, daži pat simt kilogramu svarā. Kad tie sāka zibsnīt, tīklu pavilka zem dzīvniekiem un aizsēja. Stāvēdami uz klāja, mēs to visu vērojām un, ticat vai ne, uzgavilējām. Pēc tam mēs atgriezāmies pie darba, it kā nebaidīdamies, ka ik brīdi pa reni var nošļūkt simtiem dusmās elektrizētu kalmāru un mūs aprakt. Tad jau labāk sagāziet mums virsū tūkstoš haizivju, jo tām nav desmit taustekļu un melnu knābju. Haizivis nesatrakojas, tām nav milzu acu vai piesūcekņu ar āķīšiem. Ak kungs, ar kādu troksni kalmāri bira pa reni! Tinte šļācās, knābji klabēdami daudzījās gar nerūsējošo tēraudu, visi dažādās krāsās, zibeņus mezdami. Mums uz klāja bija kāds jauns maza auguma vjetnamietis. Mūžam viņu neaizmirsīšu. Tāds jauks puisis, protams, tikai pazaļš, līdzīgs mūsu jauneklīgajam otrajam palīgam, un es viņu paņēmu savā paspārnē. Viņš bija vēl zēns, maz ko sajēdza no dzīves. Un viņa plaukstu locītavas… ja jūs būtu tās redzējuši! Ne resnākas par šo.

      Čundo klausījās stāstījumā, it kā to raidītu no kādas attālas, nezināmas vietas. Par šādiem īstiem stāstiem par īstiem cilvēkiem varēja nokļūt cietumā, un nebija pat būtiski, par ko tie vēstīja. Nebija svarīgi, vai stāsti bija par večiņu vai kalmāru uzbrukumu, – ja tie novērsa emocijas no Mīļotā Vadoņa, tie bija bīstami. Čundo bija vajadzīga rakstāmmašīna, viņam vajadzēja to pierakstīt – tas bija svarīgākais iemesls, kālab viņš klausījās pārraides tumsā.

      – Kā šo vjetnamieti sauca? – viņš jautāja kapteinim.

      – Lieta tāda, ka sievu man neatņēma krievi, – kapteinis turpināja, neatbildējis Čundo. – Krievi mani paturēja ieslodzījumā vien četrus gadus. Pēc četriem gadiem mani izlaida brīvībā. Bet šeit nekas nebeidzas. Šeit nekam nav ne gala, ne malas.

      – Kā to saprast? – stūrmanis ieprasījās.

      – To saproti tā, ka griez apkārt! – kapteinis pavēlēja.

      – Mēs atkal braucam uz ziemeļiem.

      – Mēs taču nedarīsim neko muļķīgu, vai ne? – stūrmanis bažījās.

      – Ko mēs darīsim? Sazvejosim mazliet garneļu.

      – Vai jūs zvejojāt garneles tobrīd, kad krievi jūs notvēra? – jautāja Čundo.

      Bet kapteinis bija aizvēris plakstus.

      – Vu, – viņš bilda. – Zēna vārds bija Vu.

      Nākamajā naktī spīdēja spožs mēness. Kuģis atradās tālu ziemeļos, sēkļos pie Čuldžuksanas, vulkānu rifu salu virtenes, kuru īpašumtiesības joprojām tika apstrīdētas. Kapteinis bija licis Čundo visu dienu klausīties ēterā “visu, ikvienu, jebkurā vietā tuvu mums”, un tobrīd kuģis tuvojās malējam atolam dienvidu galā. Lai starmešiem netrūktu akumulatoru enerģijas, kapteinis lika izslēgt visu lieko aparatūru.

      Drīz varēja dzirdēt viļņus klinšu sienas atverē. Ieraugot baltās, sakultās putas uz nesaskatāmā melnā pumeka fona, visus pārņēma viegls nemiers. Pat mēnessgaisma nelīdz, ja klintis nav saredzamas. Kapteinis kopā ar stūrmani stāvēja pie stūres, bet pirmais palīgs priekšvadnī grozīja lielu prožektoru. Otrais palīgs stāvēja pie labā borta, Čundo – pie kreisā, un abiem rokā bija pārnēsājamie prožektori. Visi vērsa gaismas starus pret ūdeni, pūlēdamies noteikt dziļumu. Tā kā kravas tilpnes bija pilnas, dziļi iegrimušo “Čunmu” bija grūti vadīt, tāpēc mašīnists atradās mašīntelpā – gadījumā, ja pēkšņi nepieciešama liela dzinēja jauda.

      Atolā viens vienīgs kanāls līkumoja ap sastingušas lavas laukiem, kur pat uzplūdu laikā bija grūti iztrausties cauri. Drīz paisums strauji, teju sāniski viļādams, sāka vilkt kuģi cauri atola renei, un Čundo starmeša gaismā saredzēja tumšos jūras dibena apveidus.

      Kapteinis šķita atdzīvojies, smaidīdams trakulīgi, pat bezbēdīgi. – Krievi šo ūdensceļu dēvē par fokstrotu, – viņš pavēstīja.

      Gabaliņu tālāk viļņos Čundo pamanīja kuģi. Viņš uzsauca pirmajam palīgam, un abi vērsa pret to gaismas starus. Tas bija katastrofā cietis patruļas kuģis, atspiedies ar sānu pret austerēm nosētu klinti. Nekādu pazīšanās zīmju nemanīja, un acīmredzami tas jau tur bija atradies diezgan ilgi. Īsā spirālveida antena liecināja, ka radioaparatūru uz kuģa diez vai vērts pievākt.

      – Nē, tas cietis avāriju citur, šurp to atvilcis paisums, – sprieda kapteinis.

      Čundo par to nebija tik pārliecināts. Stūrmanis cieta klusu.

      – Palūkojiet, vai neredzat glābšanas laivu, – kapteinis lika. Otrais palīgs īgņojās par to, ka viņam iedalīts postenis pie pretējā borta. – Gribat saskatīt, vai tur nav kāds palicis dzīvs?

      – Tu tik turi savu gaismu, – stūrmanis viņu norāja.

      – Vai ir kaut kas? – kapteinis jautāja.

      Pirmais palīgs noraidoši papurināja galvu.

      Pie cietušā kuģa pakaļgala Čundo redzēja piestiprinātu ugunsdzēšamo aparātu, tomēr turēja mēli aiz zobiem,