Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

lejup pa zivju ratiņu ceļiem, kas veda uz jauno konservu fabriku. Vecajai fabrikai reiz gadījās izlaist bojātu kārbu partiju, un toreiz botulisms paņēma daudzu pilsoņu dzīvības. Tā kā nelaimes sakni atklāt neizdevās, blakus vecajai fabrikai uzcēla jaunu. Viņš pagāja garām zvejas kuģiem un pietauvotajai “Čunmai”, kur vīri kreklos ar piepogātām apkaklītēm jau bija ķērušies pie izkraušanas darbiem. Ikreiz, kad Čhondžinas birokrāti neizrādīja pilnīgu bezierunu paklausību, viņus norīkoja svētceļojumā uz Vonsanu vai Kindžji, pāris nedēļu iesaistot revolucionārajos darbos, piemēram, ar rokām nakti un dienu izkraut zivis.

      Pagaidām Čundo bija apmeties konservu fabrikanta namā, lielā, skaistā ēkā, kurā, zinot fabrikanta un viņa ģimenes likteni, neviens negribēja dzīvot. Čundo aizņēma tikai vienu telpu – virtuvi, kurā atradās viss viņam nepieciešamais: gaisma, logs, galds, plīts un arī saliekamā gulta, kuru viņš tur bija ienesis. Viņš krastā atradās tikai pāris dienu mēnesī; ja arī mājā klīda kādi spoki, viņu tie nebija traucējuši.

      Galds bija nosēts ar būvējamā raidītāja detaļām. Sūtīdams signālus īsām kārtām – līdzīgi kā amerikāņi, raidīdami no jūras dibena, – viņš varētu to izmantot neatklāts. Taču, jo tuvāk nāca pabeigšanas brīdis, jo lēnāk viņš strādāja. Galu galā – ko lai viņš raida? Vai viņš stāstīs par karavīru, kurš piedāvāja “pīpot, pīpot”? Varbūt vēstīs pasaulei par kapteiņa sejas izteiksmi mirklī, kad kuģis peldēja uz dienvidiem un viņš uzlūkoja Vonsanas plašo, tukšo liedagu, pensionēšanās paradīzi, kurā, kā zināms, nonāk visi Phenjanas birokrāti?

      Čundo uzvārīja virtuvē tēju un pirmo reizi trīs nedēļu laikā noskuvās. Pa logu viņš redzēja vīrus tumsā izkraujam “Čunmas” kravu – vīrus, kuri noteikti ar nepacietību gaidīja brīdi, kad atslēgsies elektrība un viņi varēs atgriezties savās gultās. Vispirms viņš noskuva vietas ap muti, tad tējas vietā iemalkoja ķīniešu viskiju un vilka bārdas nazi pāri zodam; skaņa atgādināja skrāpēšanos, asmenim pāršķeļot haizivs ādu. Klāstīdams reportierim pašsacerēto pasaciņu, viņš bija izjutis zināmu saviļņojumu. Turklāt pārsteidzošā kārtā kapteinim izrādījās taisnība – žurnālists pat nebija pacenties noskaidrot viņa vārdu.

      Tonakt, kad elektrība tika atslēgta un debesīs pakāpās mēness, Čundo pilnīgā tumsā izlīda uz nama jumta un aiztaustījās līdz krāsns dūmvadam. Viņš cerēja pierīkot antenu, kas, paraujot aukliņu, paceltos no dūmvada. Tonakt viņš tikai gribēja izstiept kabeli, un pat tas bija jādara nakts aizsegā. Varēja dzirdēt šalcam okeānu, sejā uzvēdīja netālajai jūras malai raksturīgais gaiss. Tomēr, apsēdies uz jumta slīpuma, viņš nespēja neko saskatīt krasta pusē. Viņš bija redzējis jūru dienas gaismā, neskaitāmas reizes atradies jūrā – bet ja nebūtu? Ko cilvēks varētu nodomāt par to neaptveramo, grandiozo tumsu, kas plešas tam priekšā? Haizivis bez spurām vismaz bija redzējušas to, kas atradās okeāna dzelmē, un viņu mierinājums bija tāds, ka tās zina, kur nogrimst. Rītausmā iekaucās rūpnīcu trieciendarba svilpes – parasti tas Čundo vēstīja par gulētiešanas laiku. Ieslēdzās skaļrunis un ņēmās taurēt rīta paziņojumus.

      – Sveicināti, pilsoņi! – no tā atskanēja.

      Pie durvīm kāds pieklauvēja. Tās atvēris, Čundo ieraudzīja otro palīgu. Jauneklis bija krietni iereibis un, skaidri redzams, neganti izkāvies.

      – Vai dzirdēji jaunumus? – otrais palīgs jautāja. – Mani nosauca par Mūžīgās Revolūcijas Varoni. Tituls nāk komplektā ar visām medaļām un varoņa pensiju.

      Otrajam palīgam bija ieplēsta auss, un būs nepieciešams lūgt kapteini, lai uzliek dažas šuves lūpām. Puiša seja bija viscaur pietūkusi, ar dažām košām brūcēm. Pie krūtīm bija piesprausta medaļa – Tumšsarkanā Zvaigzne.

      – Vai atradīsies kāds čūskas šņabis? – viņš lūdza.

      – Mēs varētu samierināties ar alu, – atbildēja Čundo, atkorķēdams divas Ryoksong pudeles.

      – Tas man tevī patīk. Tu allaž esi gatavs iedzert no rīta. Kā tur bija tas tosts? “Jo garāka nakts, jo īsāks rīts.”

      Kamēr otrais palīgs dzēra, Čundo ievēroja, ka uz viņa pirkstu kauliņiem nav nobrāzumu. – Rādās, ka naktī esi ticis pie jauniem draugiem, – viņš sacīja.

      – Es teikšu, kā ir, – otrais palīgs atbildēja. – Varoņdarbus veikt ir viegli, bet kļūt par varoni gan ir čābiski.

      – Nu, tad iedzersim par varoņdarbiem.

      – Un to sagādātajiem labumiem, – otrais palīgs piemetināja. – Runājot par labumiem, tev ir jāredz mana sieva. Tad pats varēsi pamielot acis gar viņas skaistumu.

      – Es nepacietīgi gaidīšu šo brīdi, – Čundo viņam apliecināja.

      – Nē, nē, nē, – otrais palīgs neatlaidās un, piegājis pie loga, norādīja uz sievieti, kas viena pati stāvēja uz zivju ratiņu takas. – Paskaties uz viņu, – puisis teica. – Vai viņa nav vienreizēja? Pasaki, ka viņa nav vienreizēja!

      Čundo paraudzījās pa logu. Meitenei bija valgas, attāli novietotas acis. Čundo pazina šo sejas izteiksmi – it kā viņa izmisīgi kārotu, lai viņu adoptētu, taču negribētu tikt vecākiem, kuri tobrīd viesojas patversmē.

      – Nu, pasaki, ka viņa nav traki smuka, – otrais palīgs uzplijās. – Parādi man skaistāku sievieti!

      – Tev nenoliedzami taisnība, – Čundo atzina. – Bet viņa drīkst arī ienākt.

      – Piedod, nesanāks, – otrais palīgs teica un smagi atsēdās krēslā. – Viņa pat kāju nespers šai namā. Baidās no spokiem. Varbūt nākamgad es viņai sagādāšu bērnu, tad krūtis piebriedīs ar pienu. Varu palūgt, lai viņa pienāk tuvāk… ja gribi aplūkot labāk. Kazi, likšu uzdziedāt. Kad izdzirdēsi viņas balsi, izkritīsi pa logu.

      Čundo iemalkoja alu. – Liec, lai viņa uzdzied par patiesajiem varoņiem, kas atsakās no jebkādas atlīdzības.

      – Tev ir pavisam greiza humora izjūta, – otrais palīgs pārmeta, spiezdams auksto alus pudeli pie ribām. – Vai zināji, ka varoņu bērni iet sarkanā līmeņa skolās? Kazi, man bērnu būs vesels pulks un es dzīvošu līdzīgā namā. Varbūt pat šai pašā.

      – Vari droši to piesavināties, – Čundo sacīja. – Vienīgi nešķiet, ka sieva nāks tev līdzi.

      – Ai, viņa vēl ir bērns. – Sarunbiedrs atmeta ar roku. – Viņa darīs visu, ko likšu. Es nopietni saku… es piesaukšu viņu klāt. Tu redzēsi, es varu viņai visā pavēlēt.

      – Un pats tu no spokiem nebīsties? – Čundo pavaicāja.

      Otrais palīgs aplaida skatienu apkārt, it kā paraudzīdamies uz māju citām acīm. – Es negribētu pārāk aizdomāties par to, kāds gals piemeklēja konservu fabrikanta bērnus. – viņš atzinās. – Kur tas notika?

      – Otrajā stāvā.

      – Vannas istabā?

      – Tur ir bērnistaba.

      Otrais palīgs atgāza galvu un paskatījās uz griestiem. Tad aizvēra acis. Vienu mirkli Čundo jau nosprieda, ka draugs aizmidzis, bet otrais palīgs ierunājās: – Bērni… – viņš noteica. – Tas ir pats galvenais, vai ne? Tā runā.

      – Tā runā, – Čundo atbalsoja. – Taču, lai izdzīvotu, cilvēki brīžiem pastrādā daudz ko. Un izdzīvojuši nespēj tikt pāri tam, ko pastrādājuši.

      Deviņdesmitajos gados otrais palīgs vēl bija mazulis, tādēļ viņam tie gadi pēc