Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

jūtas tuvinieki, ko viņas atstājušas?” Taču savādi kaut ko tādu dzirdēt no otrā palīga mutes.

      – Vēl šovakar tu sajūsminājies par seksīgajām airētājām, – Čundo atgādināja. – Vai viņas tevi aizkaitinājušas?

      – Es tikai prātoju, kas viņām uznācis, ja sagribējies tā aizlaisties un plunčāties apkārt pasaulei.

      – Vai tu tā nedarītu, ja varētu?

      – Tur jau tā lieta, ka to nevar. Vai tad tas nav lemts neveiksmei? Tādi viļņi, tāds ledus, un tik maza laiviņa! Nedrīkstēja ļaut, lai viņas dodas ceļā. Pienāktos izdzīt viņām no galvas tādas dumjas iedomas.

      Izskatījās, ka puisim nav pieredzes pārpūlēt smadzenes ar nopietnām domām. Čundo nosprieda vest viņu pie prāta.

      – Viņas jau tikušas līdz pusceļam, – viņš norādīja. – Turklāt viņas noteikti ir sportiskas. Meitenes tam ir gatavojušās, viņām droši vien tāda nodarbošanās patīk. Un laiva noteikti nelīdzinās šādai silei. Tās ir amerikāņu meitenes, viņu laivā ir augsto tehnoloģiju aprīkojums, visādas ērtības un elektronika. Nevar salīdzināt ar partijas darbinieku sievām, kas airējas apkārt skārda konservu kārbā.

      Otrais palīgs klausījās vien ar pusausi.

      – Un ja nu tiešām izdodas apceļot pasauli… Kā tu, zinot, ka esi bijis Amerikā, vari atkal stāvēt rindā uz tualeti kopmītnē? Ja nu citā valstī prosa ir gardāka un skaļruņu klaigas tik ļoti negriežas ausīs? Pēkšņi ūdens no krāna šeit vairs tik labi nesmaržo. Ko tad iesākt?

      Čundo neatbildēja.

      Lēca mēness. Japānas pusē pacēlās reaktīvā lidmašīna un gausi uzsāka mest loku, lai izvairītos no Ziemeļkorejas gaisa telpas.

      – Gan jau viņas tiks haizivīm zobos, – pēc kāda laika noteica otrais palīgs un ar knipi aizsita izsmēķi. – Kam tev vajag grozīt to antenu? Kas tur lejā ir?

      – Balss. – Čundo īsti nezināja, ko atbildēt. – Okeānā? Kas tā par balsi, un ko tā saka?

      – Amerikāņi un krievs, kas runā angliski. Vienreiz arī kāds japānis. Viņi runā par sakabināšanos un manevrēšanu. Tādā garā.

      – Neapvainojies, bet tas varen izklausās pēc sazvērestībām, par kurām manā dzīvojamā namā mēdz tērgāt vecas atraitnes.

      Patiešām, kad otrais palīgs to pateica skaļi, tas nudien izklausījās pēc paranojas. Bet īstenībā Čundo priecēja doma par sazvērestību. Tas bija pienākums ticēt tam, ka ļaudis stājas sakaros, ka rīcībai ir kāds plāns, ka cilvēku darbībām piemīt nodoms, svarīgums un nolūks. Saprotams, ka normāliem cilvēkiem pēc tādas domāšanas nebija vajadzības. Meitene, kas airēja dienā, redzēja apvārsni no turienes, no kurienes peld, un pagriežoties redzēja apvārsni, kura virzienā dodas. Bet meitenei, kas airēja naktī, tika vien ūdens šļaksti, katrs airu vēziens un ticība, ka tas viss kopā aizvedīs viņu mājās.

      Čundo ieskatījās pulkstenī. – Ap šo laiku nakts airētāja uzsāk raidīt, – viņš sacīja. – Varbūt tu vairāk gribi dienas meiteni?

      – Kas tas par jautājumu? – Otrais palīgs pēkšņi noskaitās. – Kāda tam nozīme, kuru es gribu? Es negribu ne vienu, ne otru. Mana sieva ir visskaistākā sieviete mūsu daudzdzīvokļu namā. Es ieskatos viņas acīs un uzreiz redzu, ko viņa domā. Es jau iepriekš zinu visu, ko viņa sacīs. Tāda ir īsta mīlestība. Pajautā jebkuram vecajam! – Viņš izsmēķēja vēl vienu cigareti un arī to aizsvieda jūrā. – Tu apgalvo, ka okeāna dibenā sēž krievi un amerikāņi. Kāpēc tev liekas, ka viņiem kas nelabs padomā?

      Čundo apcerēja visas pazīstamākās mīlestības definīcijas – tā ir kā kailu plaukstu pāris, kas saglabā ogli kvēlojam; tā ir mūžīgi zvīļojoša pērle pat zuša vēderā, kad tas apēd austeri; mīlestība ir lācis, kas baro tevi ar medu no savām ķepām. Čundo iztēlojās meitenes, kas, pasniedzot airus, viena otru nomainīja smagā darbā un vientulībā. Tad viņš norādīja uz ūdeni.

      – Amerikāņi un krievi ir tur lejā, un es zinu, ka viņiem ir kas aiz ādas. Nolādēta būšana! Vai tu esi dzirdējis, ka tiktu palaista zemūdene miera un brālības vārdā?

      Otrais palīgs atkal atgūlās uz vinčas kabīnes jumta. Virs galvas pletās plašs debesjums.

      – Jā, tā laikam ir, – viņš atzina.

      No stūres mājas iznāca kapteinis un pavēlēja otrajam palīgam iztīrīt atejas spaiņus. Čundo piedāvāja kapteinim cigareti, bet kapteinis no tās atteicās, kad puisis bija nokāpis lejā.

      – Nesamāci viņu uz muļķībām, – kapteinis brīdināja Čundo un nesteidzīgi devās pāri tumšajam trapam uz augsto “Čunmas” priekšgalu. Garām slīdēja milzīgs kuģis, kas, visticamāk, devās no Dienvidkorejas uz Kaliforniju. Uz klāja rindojās tūkstošiem jaunu automašīnu, un no logiem straujā secībā krita mēness atspulgi.

      Pēc pāris dienām “Čunmas” kravas tilpnes bija piepildītas. Kuģis pagriezās uz māju pusi, uz rietumiem. Čundo sasmēķēja ar kapteini un stūrmani, un tobrīd stūres mājā iemirgojās un izdzisa sarkana gaismiņa. Pūta ziemeļu vējš, raiti dzīdams “Čunmu” uz priekšu, tāpēc uz klāja valdīja miers un radās pat iespaids, ka nelielais kuģis stāv uz vietas. Uguntiņa vēlreiz uzplaiksnīja un pazuda.

      – Vai jūs atbildēsiet? – stūrmanis vaicāja kapteinim.

      Kapteinis izņēma no mutes cigareti un to aplūkoja. – Kāda jēga?

      – Kāda jēga? – stūrmanis atkārtoja.

      – Jā. Kāda jēga? Mēsli gaidāmi šā vai tā.

      Visbeidzot kapteinis piecēlās un sakārtoja žaketi. Krievijā pavadītie gadi bija izārstējuši viņu no alkohola lietošanas, taču tobrīd viņš devās uz stūres māju tik gausi, it kā nelaimīgā kārtā viņu gaidītu neizbēgama iedzeršana, nevis jūrniecības ministra radiozvans no Čhondžinas.

      – Tam vīram vairs gandrīz nekas nav palicis, – stūrmanis noteica.

      Kad sarkanā lampiņa nodzisa, kļuva skaidrs, ka ir pacelta klausule. Kapteinim gan, visviens, nebija izvēles. “Čunma” nekad neatradās ārpus diapazona. Krievi, agrākie “Čunmas” īpašnieki, bija uzstādījuši tajā zemūdens radioaparatūru – garā antena spēja sūtīt signālu pat no dzelmes, un to darbināja divdesmit voltu svina un skābes akumulators.

      Čundo vēroja kapteiņa siluetu stūres mājā – kā viņš atgrūž cepuri uz pakauša un berzē acis – un centās iztēloties sarunu. Čundo aparāts zem klāja derēja vienīgi uztveršanai. Nekad dzīvē viņš nebija pats neko pārraidījis. Tiesa, krastā Čundo pilnīgā slepenībā konstruēja raidītāju; jo tuvāk nāca pabeigšanas brīdis, jo vairāk viņš nervozēja par to, ko ēterā sacīs.

      Kapteinis atgriezās, apsēdās kuģa sānā un spraugā starp reliņiem, kur atradās vinča, pārkarināja kājas pāri malai. Noņēmis netīro cepuri, kuru šad tad valkāja, viņš nolika to blakus. Čundo nopētīja misiņa zīmotni ar sirpi un āmuru uz kompasa un harpūnas fona. Tādas cepures mūsdienās vairs neražoja.

      – Nu? – stūrmanis mudināja. – Ko viņi grib?

      – Garneles, – kapteinis atteica. – Dzīvas garneles.

      – Šajos ūdeņos? Šajā laikā? – stūrmanis pārjautāja un pašūpoja galvu. – Tur nekas nesanāks.

      – Kāpēc tās garneles nevar gluži vienkārši nopirkt? – Čundo ieprasījās.

      – Es