Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Читать онлайн.
Название Bāreņu pavēlnieka dēls
Автор произведения Adams Džonsons
Жанр Зарубежная драматургия
Серия
Издательство Зарубежная драматургия
Год выпуска 2014
isbn 978-9984-35-723-2



Скачать книгу

– viņa piedāvājās. – Es pazīstu Ņiigatu kā savus piecus pirkstus. Izlaidiet mani, un es zvēru, ka viņu atradīšu.

      Vīrieši nelikās zinis.

      – Kas tas puisis ir? – Čundo vaicāja.

      – Kāda ministra izlutinātais dēliņš, – virsnieks So paskaidroja. – Tā man stāstīja. Tēvs viņu te atsūtīja, lai norūdās. Tu jau zini, ka varoņa dēls vienādiņ ir lēnprātīgākais.

      Čundo pagriezās un nopētīja Ņiigatas uguntiņas.

      Virsnieks So uzlika roku Čundo uz pleca.

      – Tevī ir karavīra gars, – viņš uzslavēja. – Kad pienāks laiks likvidēt, nekavējies.

      Viņš noņēma no somas neilona plecu siksnu un vienā tās galā izveidoja cilpu.

      – Nolādētais Džils mums sažņaudzis virvi ap kaklu. Nu pienākusi viņa paša kārta.

      Dīvaina miera pārņemts, Čundo soļoja cauri noliktavu rajonam. Mēness – kāds nu tas bija – meta vienādu atspīdumu katrā peļķē. Kad viņu uzņemt apstājās autobuss, šoferis, uzmetis pasažierim skatienu, nelūdza maksāt par biļeti. Autobuss bija tukšs, vienīgi aizmugurē sēdēja divi korejiešu večuki ar tradicionālajām baltajām papīra cepurītēm galvā. Čundo viņus uzrunāja, bet abi par atbildi tikai papurināja galvu.

      Lai cerētu uz izdevību atrast šai pilsētā Džilu, Čundo bija nepieciešams motocikls. Taču, ja Džilam bija kaut mazdrusciņ prāta, viņš un motocikls jau sen bija gabalā. Kad Čundo beidzot nogriezās gar stūri pie viskija bāra, melnais motocikls joprojām spīguļoja ielas malā. Viņš apsēdās uz tā un satvēra stūres ragus. Diemžēl atslēgu zem degvielas tvertnes nebija. Pagriezies pret bāru, Čundo pa logu ieraudzīja Džilu smejamies līdz ar bārmeni.

      Čundo apsēdās līdzās Džilam, kurš bija iegrimis akvareļa gleznošanā. Atvērtā krāsu palete atradās uz letes, viņš iemērca otiņu degvīna glāzē, kur skalojās violeti zaļgans ūdens. Viņš gleznoja ainavu ar bambusa audzēm un takām, kas stiepās cauri akmeņainam laukumam. Pacēlis galvu, Džils paskatījās uz Čundo, tad paskalināja otiņu un paberzēja dzeltenajā krāsā, lai paspilgtinātu bambusa stumbrus.

      – Tu esi ellīgi stulbs, – Čundo izgrūda.

      – Pats esi stulbs, – Džils atcirta. – Dziedātāju tu sadabūji. Kuram vēl būtu vajadzīgs ierasties pēc manis?

      – Man, – Čundo attrauca. – Dod šurp atslēgu.

      Motocikla atslēgas atradās uz letes, un Džils viņam tās paslidināja. Džils pavirpināja gaisā pirkstus, pasūtīdams vēl vienu glāzi. Pienāca bārmene. Viņai ap kaklu spīguļoja Ruminas kaklarota. Džils uzrunāja viņu, tad sadalīja jenu kaudzīti uz pusēm un vienu atdeva Čundo.

      – Es pateicu, ka šoreiz tu mums izmaksā, – Džils paskaidroja.

      Sieviete salēja viskiju trijās glāzēs un pateica dažus vārdus, kas Džilu sasmīdināja.

      – Ko viņa sacīja? – Čundo gribēja zināt.

      – Tu izskatoties ļoti stiprs. Un žēl, ka tu esot zaķpastala. – Kad Čundo paskatījās uz Džilu, tas tikai paraustīja plecus. – Varbūt es viņai pastāstīju, ka mēs ar tevi sakāvāmies kādas meitenes dēļ. Teicu, ka es gandrīz tevi pieveicu, bet tad tu man izrāvi matus.

      – Tu vēl vari izķepuroties, – Čundo solīja. – Mēs nevienam neko neteiksim, es zvēru. Mēs gluži vienkārši atgriezīsimies, un viss būs tā, it kā tu nekad nebūtu bēdzis.

      – Vai tad izskatās, ka es bēgu? – Džils pārjautāja. – Turklāt es nevaru pamest savu draudzeni.

      Džils pasniedza meitenei pabeigto zīmējumu, un viņa piestiprināja to pie sienas nožūt blakus citam zīmējumam, kurā bija redzama viņa – starojoša, ar sarkanbalto kaklarotu ap kaklu. Samiedzis acis un apskatījis gleznu no attāluma, Čundo piepeši attapa, ka Džils uzgleznojis nevis ainavu, bet gan idillisku, leknas zāles pārpilnu mīnu lauka karti.

      – Tātad tu esi bijis mīnu laukos, – viņš secināja.

      – Māte nosūtīja mani uz Mansude mākslas studiju mācīties gleznošanu, – Džils stāstīja. – Bet tēvs nosprieda, ka mīnu laukos es kļūšu par īstu vīrieti, tālab lika lietā savus sakarus. – Iedomādamies par to, ka nākas izmantot sakarus, lai aizsūtītu dēlu gandrīz drošā nāvē, Džils gribot negribot iesmējās. – Es noskaidroju, kā zīmēt kartes, nevis kā atzīmēt tajās mīnas.

      Runādams viņš ātri ķērās pie nākamā akvareļa – sievietes portreta, kurā gaisma krita no apakšas, aptumšojot acu dobumus un atvērto muti. Līdzība ar Ruminu bija saskatāma uzreiz, lai gan nevarēja pateikt – viņa saspringti dzied vai arī kliedz no visa spēka.

      – Pasaki, ka tu izdzersi vēl pēdējo glāzi, – Čundo sacīja un pasniedza sievietei visas jenas.

      – Man patiešām ļoti žēl, – Džils sacīja. – No tiesas. Bet es nekur neiešu. Uzskati to operdziedātāju par dāvanu un apliecini manu nožēlu.

      – Vai dziedātāju gribēja tavs tēvs? Vai tāpēc mēs te esam? Džils nelikās dzirdam. Viņš bija sācis gleznot sevi un Čundo rādām augšup paceltus īkšķus. Abu sejās vīdēja pārspīlēti, samocīti smaidi, un Čundo negribēja, lai zīmējums tiek pabeigts.

      – Iesim, – viņš mudināja biedru. – Tu taču negribi nokavēt karaoke vakaru Yanggakdo viesnīcā vai citur, kur jūs, elite, izklaidējaties.

      Bet Džils pat negrasījās celties no krēsla. Viņš paspilgtināja zīmējumā Čundo muskuļus, attēlodams tos pārlieku izspīlētus, kā pērtiķim.

      – Tas ir tiesa, – Džils atzina. – Es esmu nobaudījis liellopu un strausa gaļu, es esmu noskatījies “Titāniku” un veselas desmit reizes pārlūkojis internetu. Jā, arī karaoke mums ir. Tomēr katru nedēļu kāds galdiņš, pie kura sēdējusi vesela ģimene, ir tukšs. Tie izgaist bez pēdām, neviens viņus vairs nepiemin, un viņu dziedātās dziesmas pazūd no mūzikas automāta.

      – Es tev apsolu, – Čundo neatlaidās. – Atgriezies, un neviens neko neuzzinās.

      – Nav runa par to, vai es iešu tev līdzi, – Džils atteica. – Labāk atbildi, kāpēc tu nenāc līdzi man.

      Ja gribētu pārbēgt uz citu valsti, Čundo to būtu varējis izdarīt jau duci reižu. Tuneļa galā atlika mierīgi uzkāpt pa kāpnēm un atvērt durvju lūku ar atsperi.

      – Visā šai stulbajā valstī vienīgā sakarīgā aina manā acīs bija korejiešu sievietes, kas, nometušās uz ceļiem, mazgāja japānietēm kājas, – Čundo atzina.

      – Es varētu kaut rīt tevi aizvest uz Dienvidkorejas vēstniecību. Viens brauciens ar vilcienu. Pēc sešām nedēļām tu jau būtu Seulā. Tu viņiem lieti noderētu, būtu īsta balva.

      – Tavu māti un tavu tēvu nosūtīs uz nometnēm, – Čundo atgādināja.

      – Lai cik labs karaoke dziedātājs esi, agrāk vai vēlāk pienāk tava kārta. Tas ir vien laika jautājums.

      – Bet virsnieks So? Vai kāds smalks viskijs izdzēsīs no tavas atmiņas to, kā viņš rok zemi Devītā cietuma tumsā?

      – Tieši viņa dēļ ir jādodas prom, – Džils teica. – Lai tu nekļūtu tāds kā viņš.

      – Tev no viņa sveicieni, – sacīja Čundo, uzmeta neilona somas siksnu Džilam pār galvu un cieši savilka ap kaklu.

      Džils ielēja mutē viskiju.

      – Es