Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

mani apburt ar tik vienkāršiem komplimentiem!

      – Vienkāršiem? – Tobiass spēji pārstāja berzēt kāju. – Esmu sagrauts, kundze. Šajos apstākļos man tas šķita ļoti šarmants kompliments. Jebkurā gadījumā mans ievainojums ir labi sadzijis bez mesmerisma palīdzības.

      – Tev bieži sāp, sevišķi mitrā laikā. Tu izjūti diskomfortu arī tagad, vai ne?

      – Izrādās, ka viena vai divas glāzes brendija spēj paveikt brīnumus, – Tobiass atbildēja. – Es to iedzeršu, līdzko atgriezīšos mājās. Un tagad pietiks par to; turpini savu stāstu.

      Lavinija pievērsa uzmanību pāraugušajiem zaļumiem, kas kuploja tupat acu priekšā.

      – Kad Džesika Pelinga ieradās pie manis trešo un pēdējo reizi, es redzēju, ka viņa ir satraukta. Viņa vairs neuzdeva jautājumus, bet lika nekavējoties ievest viņu terapeitiska transa stāvoklī. Man tas nesagādāja grūtības. Patiesību sakot, viņa bija lieliska paciente. Es sāku Džesiku iztaujāt, lai noskaidrotu viņas baiļu cēloni. Izrādījās, ka viņa paniski baidās no sava vīra.

      – No Oskara Pelinga?

      – Jā. – Lavinija noskurinājās. – Viņi bija precēti tikai gadu, bet Džesika aprakstīja šaušalīgu kopdzīvi.

      Viņa atsauca atmiņā pēdējo Džesikas Pelingas apmeklējumu:

      – Oskars šovakar atkal dusmojas, – Džesika runāja neparasti mierīgā balsī, kas bija raksturīga transa stāvoklī nokļuvušajiem. – Viņš pārmet, ka es izvēlējos nepareizos šķīvjus vakariņām. Viņš apgalvo, ka es to darīju tīšām, lai apšaubītu viņa statusu mājā. Viņš aizrāda, ka esmu nepaklausīga, un ka nāksies mani atkal sodīt…

      Lavinija sajuta aukstu baiļu šautru.

      – Džesika, vai viņš tev vakar nodarīja pāri?

      – Jā. Viņš vienmēr nodara pāri, kad mani soda. Viņš apgalvo, ka es esmu pie tā vainīga, un ka viņš ir spiests mani sist.

      – Kas notika, Džesika?

      – Viņš aizsūta kalpotājus uz viņu istabām. Tad viņš satver mani aiz rokas. Viņš aizvelk mani uz guļamistabu un… dara man pāri. Viņš sit vēl un vēl…

      Lavinija aplūkoja Džesikas glīto seju. Tajā nemanīja nobrāzumus un zilumus.

      – Kur viņš tev sit, Džesika?

      – Pa krūtīm. Pa vēderu. Visur, izņemot seju. Viņš to nekad neskar, jo negrib, lai mani kāds žēlotu. Es esmu slikta sieva un noteikti izmantošu uzsistu aci vai pārsistu lūpu, lai panāktu līdzjūtību no cilvēkiem, kuri nezina, ka esmu pelnījusi sodu.

      Lavinija vērās viņā ar šausmu pilnu skatienu.

      – Vai viņš tev bieži dara pāri?

      – Dusmu lēkmes kļūst arvien biežākas. Šķiet, ka tuvojas brīdis, kad viņš pilnībā zaudēs kontroli. Skaidrs, ka viņš mani apprecēja mantojuma dēļ. Es domāju, ka drīz viņš mani nogalinās.

      Lavinija atvairīja atmiņas par šaušalīgo apmeklējumu.

      – Goda vārds, es vairs nespēju uzklausīt viņas skumjo stāstu, – Lavinija paskaidroja. – Es pārtraucu transa stāvokli un atstāstīju Džesikai dzirdēto.

      – Kā viņa reaģēja?

      – Viņai bija kauns. Sākumā viņa visu noliedza. Tomēr es redzēju, ka viņu moka gan garīgas, gan fiziskas ciešanas. Kad es to Džesikai pateicu, viņa sabruka un izplūda asarās.

      – Ko lai es daru? – Džesika jautāja caur asarām.

      – Ko darīt? – Laviniju izbrīnīja vienkāršais jautājums. – Tev, protams, nekavējoties jāpamet vīrs.

      – Esmu par to sapņojusi. – Džesika nosusināja acis ar Lavinijas pasniegto kabatas lakatiņu. – Tomēr viņš pārvalda manu naudu. Man nav tuvu ģimenes locekļu, kuriem lūgt palīdzību. Es nevaru atļauties nopirkt pat Londonas teātra biļeti. Ko es iesāktu, ja man izdotos aizbēgt? Es neprotu pelnīt naudu. Es nokļūtu uz ielas. Baidos, ka Oskars mani meklētu. Viņš necieš nepaklausīgas sievietes. Viņš mani atrastu un pēcāk šaušalīgi sodītu. Iespējams, ka viņš mani pat nogalinātu.

      – Tev ir jānoslēpjas. Tu vari pieņemt citu vārdu. Paziņo, ka esi atraitne.

      – Es nevaru to izdarīt bez naudas. – Džesika sažņaudza rokassomiņu. – Esmu kā slazdā.

      Lavinija paskatījās uz gredzenu Džesikas pirkstā.

      – Iespējams, ka ir izeja…

      – Es nebrīnos, ka tu iesaistījies šajā lietā, – Tobiass neizteiksmīgi noteica. – Ko tu darīji?

      – Džesikas pirkstā bija ļoti neparasts gredzens. Tas bija izgatavots no zelta un rotāts ar krāsainiem dārgakmeņiem un maziem, mirdzošiem briljantiem zieda formā. Es Džesikai par to apvaicājos. Viņa paskaidroja, ka gredzens ir ģimenes mantojums, un ka viņa to valkā, kopš pameta skolas solu. Tas izskatījās diezgan vērtīgs.

      Tobiass izklaidīgi palocīja galvu.

      – Tu pamudināji Džesiku izmantot gredzenu, lai iegūtu līdzekļus jaunai dzīvei.

      Lavinija paraustīja plecus.

      – Tā šķita pašsaprotama rīcība. Vienīgais citādais Džesikas problēmas risinājums bija Oskara Pelinga noindēšana. Man bija aizdomas, ka viņa nevēlēsies noslepkavot vīru.

      Tobiasa lūpu kaktiņš savilkās smaidā.

      – Atšķirībā no tevis?

      – Tas būtu pēdējais salmiņš, – Lavinija paskaidroja. – Lai nu kā, es domāju, ka nodoms izmantot gredzenu ir vislabākais. Es zināju, ka, ja Džesikai izdosies nokļūt Londonā, viņa varēs pārdot gredzenu par ievērojamu summu. Protams, ar to nepietiktu, lai ilgstoši uzturētu greznu dzīvesveidu, bet Džesika varētu iztikt līdz brīdim, kad atradīs darbu.

      – Dārgā, tu esi mainījusi savu dzīvi tik daudzas reizes, ka esi piemirsusi: ne visi spēj būt tik darbīgi un apņēmības pilni kā tu.

      Viņa nopūtās.

      – Iespējams, tev taisnība. Es uzskatīju savu plānu par nevainojamu, tomēr Džesika to uzklausīja ar šausmām. Viņai nepatika doma par jaunu identitāti un nepieciešamību sevi uzturēt. Redzi, viņa visu mūžu dzīvoja pārticībā. Doma par dzīvi bez bagātības viņu šausmināja.

      – Turklāt tas būtu netaisnīgi, – Tobiass prātoja, – jo nauda piederēja viņai.

      – Jā, protams. Es to ļoti labi sapratu. Tomēr, manuprāt, Džesikai bija tikai divas iespējas: atteikties no savas bagātības un pieņemt jaunu vārdu, vai arī ķerties pie indēšanas mākslas izpētes. Kā jau teicu, es nedomāju, ka viņa gribēs izmantot otro iespēju.

      – Reizēm tu mani biedē, Lavinija.

      – Muļķības! Esmu pārliecināta, ka tu manā vietā būtu sniedzis Džesikai tādu pašu padomu.

      Tobiass paraustīja plecus un klusēja.

      Lavinija sarauca pieri un apdomāja savu piezīmi.

      – Ņemu savus vārdus atpakaļ. Tu nebūtu Džesikai ieteicis izveidot jaunu identitāti. Tu parūpētos par to, lai Pelings iekļūtu nepatīkamā negadījumā.

      – Tā kā es nebiju tavā vietā, par to spriest ir bezjēdzīgi.

      – Reizēm jūs mani biedējat, ser.

      Tobiass