Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

dārgā Lavinija! – Hovards piecēlās un satvēra Lavinijas plaukstas rūpīgi koptos pirkstos. – Es nespēju izteikt vārdos to, cik ļoti priecājos tevi satikt pēc ilga laika.

      Tobiasu pārņēma kārtējais neizskaidrojamas nepatikas vilnis. Visiespaidīgākā Hadsona personības daļa, izņemot izteiksmīgo balsi, bija viņa acis. Neparastais brūnās un zelta krāsas sajaukums bija iespaidīgs.

      Gan balss, gan skatiens noteikti noderēja Hadsona profesijā. Viņš nodarbojās ar tā saucamo mesmerisma zinātni.

      – Tava zīmīte vakar mani ļoti iepriecināja, – Lavinija turpināja. – Es nezināju, ka esi Londonā.

      Hadsons pasmaidīja.

      – Es priecājos, kad uzzināju par tavu ierašanos pilsētā. Vai vari iztēloties manu izbrīnu, dārgā? Nesenākā manā rīcībā nonākusī informācija liecināja, ka tu kopā ar brāļa meitu devies uz Itāliju kā Andervuda kundzes pavadone.

      – Mūsu plāni negaidot mainījās, – Lavinija mierīgi paskaidroja. – Apstākļu dēļ mums ar Emelīnu nācās atgriezties Anglijā agrāk, nekā plānots.

      Tobiass izbrīnā sarauca pieri, jo Lavinija daudz ko noklusēja, tomēr viņš neteica ne vārda.

      – Nu, man tas nāk tikai par labu. – Hovards vēlreiz draudzīgi paspieda sievietes rokas un palaida tās vaļā. – Lūdzu, iepazīsties ar manu sievu, Selesti!

      – Labdien, Leika kundze, – Seleste ierunājās liegā balsī. – Hovards man par jums ir daudz stāstījis.

      Tobiasu viņas izturēšanās uzjautrināja. Gandrīz teatrālais žests – graciozi pieliektā galva – neslēpa sievietes glīto acu vērtējošo skatienu. Viņš redzēja, kā Seleste novērtē Laviniju un izdara secinājumus. Bija skaidri redzams, ka viņa ierindojusi Laviniju kategorijā “nekaitīga”.

      Pirmo reizi pēcpusdienas laikā Tobiass bija uzjautrināts. Laviniju nekad nedrīkstēja uzskatīt par nekaitīgu.

      – Priecājos iepazīties. – Lavinija apsēdās dīvānā, sakārtoja savas plūmju krāsas kleitas svārku daļu un paņēma tējkannu. – Es nenojautu, ka Hovards ir apprecējies, bet priecājos par to. Viņš pārāk ilgi bijis viens.

      – Man nebija izvēles, – Hovards piekrita, – pirms gada es ieraudzīju Selesti, un mans liktenis bija izlemts. Viņa ir ne tikai burvīga sieva un partnere, bet arī prasmīgi palīdz ar maniem darījumiem un darba grafiku. Es nezinu, kā bez viņas tiktu galā.

      – Jūs man glaimojat, ser. – Seleste nolaida skropstas un uzsmaidīja Lavinijai. – Hovards mēģināja man nodot savas zināšanas mesmerismā, bet diemžēl man nepiemīt talants šajā zinātnes jomā. – Viņa paņēma tējas tasi un apakštasi. – Es zinu, ka mans vīrs bija labs jūsu vecāku draugs.

      – Tieši tā. – Lavinijas sejas izteiksme kļuva sapņaina. – Viņš agrāk bieži viesojās mūsu mājās. Hovards maniem vecākiem ļoti patika, un viņi bija vieni no lielākajiem Hovarda talanta pielūdzējiem. Tēvs man vairākas reizes teica, ka uzskata Hovardu par visspējīgāko mesmerisma piekopēju no visiem satiktajiem.

      – Es to uztveru kā ļoti lielu komplimentu, – Hovards pieticīgi atbildēja. – Tavi vecāki paši bija prasmīgi mesmerisma praktiķi. Man patika skatīties, kā viņi strādā. Viņi darbojās dažādi, bet abi sasniedza lieliskus rezultātus.

      – Mans vīrs apgalvo, ka jūsu vecāki pazuda jūrā gandrīz pirms desmit gadiem, – Seleste nomurmināja. – Un tajā pašā gadā jūs zaudējāt vīru. Tas noteikti bija ļoti grūts laiks.

      – Jā. – Lavinija salēja tēju vēl divās tasītēs. – Tomēr pirms sešiem gadiem pie manis uz dzīvi pārcēlās mana brāļa meita Emelīna, un mums kopā ir ļoti labi. Žēl, ka viņa nevar šopēcpusdien jūs satikt. Viņa kopā ar draugiem klausās lekciju par Romas pieminekļiem un strūklakām.

      Selestei izdevās pieklājīgi izrādīt līdzjūtību.

      – Jūs ar brāļa meitu esat vienas šajā pasaulē?

      – Es nejūtos vientuļa, – Lavinija vēsi atbildēja. – Mēs esam viena otrai.

      – Tomēr jūs esat divas vien. Divas vientuļas sievietes. – Seleste uzmeta Tobiasam noslēpumainu skatienu. – Mana pieredze liecina, ka sievietei vienmēr ir grūti un smagi būt vienai, bez vīrieša padoma un uzticamā pleca.

      Tobiass gandrīz nometa tasi un apakštasi, ko Lavinija pirms mirkļa iegrūda viņam rokās. Selestes kļūdainie spriedumi par Lavinijas un Emelīnas resursiem un spējām viņu satrauca mazāk nekā fakts, ka īsu brīdi šī sieviete pavisam noteikti koķetēja ar viņu.

      – Mēs ar Emelīnu ļoti labi tiekam ar visu galā, paldies, – Lavinija atbildēja, un viņas balsī negaidīti ieskanējās spriedze. – Tobias, esi uzmanīgāks, citādi izliesi tēju!

      Tobiass palūkojās uz Laviniju un saprata, ka zem viesmīlības maskas slēpjas aizkaitinājums. Viņš nezināja, ko šoreiz izdarījis nepareizi. Tobiasa novērojumi liecināja, ka abu attiecības strauji svārstījās no ērkšķainām līdz kaislīgām bez vidusceļa. Ne Tobiass, ne Lavinija nebija pieradusi pie kaisles, kas uzplauka abu starpā. Tomēr viens bija skaidrs: abu romāns nekad nekļuva garlaicīgs.

      Tas Tobiasu neiepriecināja. Reizēm viņš bija gatavs atdot daudz, lai piedzīvotu mierīgus brīžus kopā ar Laviniju un atvilktu elpu.

      – Atvaino, Lavinija, – Hovards ierunājās kā cilvēks, kurš grasās skart nepatīkamu tematu, – es ievēroju, ka tu nestrādā savā profesijā. Vai tu nesniedz mesmerisma pakalpojumus, jo Londonā pēc tiem nav pieprasījuma? Es zinu, ka ir grūti piesaistīt turīgus klientus bez sakariem augstākajā sabiedrībā.

      Laviniju šis jautājums negaidīti izbrīnīja. Sieviete gandrīz nemanāmi sarāvās, un tējas tase viņas rokā drebēja. Tomēr viņa ātri atguvās.

      – Es esmu pievērsusies citam darbam vairāku iemeslu dēļ, – Lavinija vēsi atbildēja. – Pieprasījums pēc mesmerisma terapijas ir ļoti liels, tomēr šajā jomā ir sīva konkurence. Kā jau tu norādīji, nav viegli piesaistīt ekskluzīvus klientus, ja mesmerisma veicējam trūkst sakaru un atsauksmju augstākajā sabiedrībā.

      – Saprotu. – Hovards drūmi palocīja galvu. – Tādā gadījumā mums ar Selesti neklāsies viegli. Būs grūti šeit izveidot jaunu prakses vietu.

      – Kur jūs praktizējāt līdz šim? – Tobiass jautāja.

      – Es aizvadīju vairākus gadus Amerikā, kur ceļoju un sniedzu lekcijas par mesmerisma zinātni. Tomēr pirms mazliet vairāk nekā gada es sailgojos pēc mājām un atgriezos Anglijā.

      Seleste dzirkstošā balsī piebilda:

      – Es pērn satiku Hovardu Bātā. Viņš tur izveidoja ienesīgu prakses vietu, bet juta, ka pienācis laiks doties uz Londonu.

      – Es ceru, ka šeit būs vairāk interesantu un neparastu lietu, – Hovards paskaidroja ļoti nopietnā tonī. – Bātā, tāpat kā Amerikā, lielākā daļa manu klientu vēlējās atbrīvoties no ikdienišķām kaitēm: reimatisma, sieviešu histērijas, miega traucējumiem un tamlīdzīgi. Manus pacientus tas viss, protams, nomāca, tomēr mani garlaikoja.

      – Hovards vēlas veikt izpēti un eksperimentus mesmerisma jomā. – Seleste apveltīja vīru ar apbrīnas pilnu skatienu. – Viņš ir apņēmies atklāt visus zinātnes pielietojumus. Viņš grib sarakstīt par to grāmatu.

      – Lai to paveiktu veiksmīgi, man ir nepieciešami klienti ar eksotiskākām nervu kaitēm nekā tās, ar ko visbiežāk nākas saskarties, – Hovards paskaidroja.

      Lavinijas skatienā iegailējās entuziasms.

      – Tas