Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

Viņa varēs iekļūt augstākajā sabiedrībā un beidzot iegūt visu, pēc kā tik ilgi kārojusi.

      Vienīgais šķērslis bija Hovards. Seleste nosprieda, ka nedrīkst viņu novērtēt par zemu.

      Trešā nodaļa

      – Šodiena pilnīgi noteikti ir veltīta cilvēkiem no manas pagātnes, – Lavinija teica. – Vispirms tikšanās pilsētā, pēc tam Hovarda Hadsona ciemošanās. Tici man, abi šie vīrieši izpelnās dažādu cieņu.

      Viņi kopā sēdēja uz akmens soliņa mākslinieciskajās un diezgan samākslotajās gotiskas celtnes drupās, ko Tobiass uzgāja pirms vairākiem gadiem. Bez šaubām, arhitekts cerēja, ka pievilcīgā ēka ar elegantām kolonnām un šarmanti novecojušām sienām tiks izmantota klusu pārdomu brīžiem. Tomēr viņš pieļāva kļūdu, izvietojot ēku dziļi attālā, pāraugušā lielā parka daļā, tādēļ parka apmeklētāji būvei nepievērsa uzmanību. Galu galā ļaudis uz parku nāca, lai aplūkotu citus un paši būtu redzami. Viņi nemeklēja vietu, kur pabūt vienatnē.

      Tobiass uzgāja drupas garas pastaigas laikā un izmantoja tās kā savu privāto atpūtas vietu. Lavinija zināja, ka ir vienīgais cilvēks, kuru viņš atvedis uz šejieni.

      Šeit viņi mīlējās. Laviniju pārņēma atmiņu vilnis un spēcīgas emocijas, kādas viņa pirms tikšanās ar Tobiasu pat necerēja izjust. Abu attiecības bija sarežģītas un neskaidras. No vienas puses, Tobiass bija viskaitinošākais vīrietis, kādu Lavinija satikusi. Tomēr viņš mācēja arī aizraut. Ar to vien, ka abi sēdēja blakus, pietika, lai Lavinija saspringtu.

      Viņa vēl nezināja, ko šīs attiecības nozīmē, jo tās bija sarežģīts darba un kaisles apvienojums. Tomēr viņa zināja, ka, pēc iepazīšanās ar Tobiasu Mārču, dzīve vairs nebūs tāda kā agrāk.

      – Kas viņš bija? – Tobiass ierunājās.

      Lavinija īsu mirkli kārtoja savas kleitas svārku daļu, iegūdama laiku, lai apdomātos.

      – Tas ir garš stāsts, – viņa visbeidzot atbildēja.

      – Es nesteidzos.

      Iesākt runu nebija viegli. Lavinija pazina Tobiasu gana labi, lai saprastu, ka viņš neliksies mierā, līdz būs dabūjis atbildi. Viņš bija ne tikai kaitinošākais un aizraujošākais vīrietis, kādu Lavinija pazina, bet arī ārkārtīgi ietiepīgs un spītīgs.

      Lavinijai bija izvēle: vai nu sniegt paskaidrojumu, vai sēdēt parkā līdz tumsai.

      – Iespējams, ka tu atceries manis pieminētu nepatīkamu notikumu ziemeļos.

      – Jā.

      – Džentlmenis, kuru šorīt sastapu pilsētā, ir saistīts ar šo notikumu. Viņa vārds ir Oskars Pelings. Es pārrados mājās ar novēlošanos, jo ieraudzīt šo atbaidošo vīrieti bija nepatīkami. Es iegriezos tējas veikaliņā, lai atgūtu spēkus un nomierinātu nervus.

      – Pastāsti man par Oskaru Pelingu.

      – Īsi izsakoties, viņš mani vainoja savas sievas nāvē. – Lavinija apklusa. – Iespējams, ka viņam bija taisnība.

      Sekoja īss klusuma brīdis, kurā Tobiass pūlējās aptvert tiešo apgalvojumu. Viņš paliecās uz priekšu, atbalstīja apakšdelmus uz kājām un salika lielās plaukstas starp ceļgaliem vieglā satvērienā. Viņš aplūkoja garās nezāles, kas veidoja zaļu aizsegu visapkārt drupām.

      – Vai viņš vainoja tavu ārstēšanu ar mesmerisma metodēm? – Tobiass ierunājās.

      – Jā.

      – Skaidrs.

      Lavinija sastinga.

      – Ser, ko šis komentārs nozīmē?

      – Tas izskaidro, kāpēc tu atteicies no šīs profesijas pirms diviem gadiem un pievērsies citām karjeras iespējām, lai uzturētu sevi un Emelīnu. Tu baidījies, ka ar mesmerismu esi nodarījusi ļaunu.

      Iestājās vēl viens klusuma brīdis, šoreiz ilgāks.

      Lavinija izdvesa garu nopūtu.

      – Nebrīnos, ka tu izvēlējies privātā izmeklētāja karjeru. Tev piemīt izcilas dedukcijas spējas.

      – Pastāsti man visu, – viņš teica.

      – Oskara Pelinga sieva Džesika īsu laiku bija mana kliente. Viņa gribēja izārstēt nervu kaiti. – Lavinija vilcinājās. – Džesika atstāja ļoti patīkamas sievietes iespaidu. Viņa bija glīta. Garāka par vidusmēru. Eleganta. Tādām turīgām, izsmalcinātām lēdijām kā viņa nereti ir ļoti jūtīgi nervi. Viņām piemīt tendence sirgt ar melanholiju un vieglām sieviešu histērijas lēkmēm.

      Tobiass palocīja galvu.

      – Esmu par to dzirdējis.

      – Uzreiz bija redzams, ka Džesika ir daudz sliktākā stāvoklī nekā vairums. Tomēr viņa nevēlējās tikt novesta transā.

      – Kāpēc viņa vērsās pie tevis pēc palīdzības, ja negribēja iekļūt transā?

      – Iespējams, ka es biju pēdējais salmiņš, pie kura tverties. Džesika pie manis nāca tikai trīs reizes un vienmēr bija ļoti uzbudināta. Pirmo divu apmeklējumu laikā viņa mani rūpīgi iztaujāja par mesmerisma speciālista radītu transa stāvokli.

      – Vai viņu biedēja iespēja nonākt cita cilvēka varā?

      – Ne gluži. Pelinga kundzi, šķiet, vairāk biedēja iespēja, ka viņa transa stāvoklī varētu pret savu gribu atklāt privātu, personisku informāciju un vēlāk to neatcerēties. Es viņai apsolīju vārds vārdā atkārtot viņas teikto transa stāvoklī, tomēr, manuprāt, viņa man pilnībā neuzticējās.

      – Pelinga kundze tevi nepazina.

      Lavinija īsi pasmaidīja.

      – Paldies par komplimentu, Tobias.

      Viņš paraustīja plecus.

      – Tas ir tuvu patiesībai. Es tev uzticētu savus vistumšākos noslēpumus. Turklāt esmu to jau darījis ne reizi vien.

      – Es tev arī uzticētu savus noslēpumus. – Lavinija aplūkoja vīrieša platos plecus. Tobiass spēja būt neticami ietiepīgs un augstprātīgs, tomēr viņam varēja uzticēt pat dzīvību. – Tieši to es šobrīd daru.

      Viņš palocīja galvu.

      – Turpini.

      – Jā, tātad, kā jau teicu, man radās iespaids, ka Džesika Pelinga ļoti baidījās nokļūt transā, tomēr domāja, ka viņai nav izvēles.

      – Izmisusi sieviete.

      – Jā. – Lavinija apklusa un atsauca atmiņā pēdējo klientes vizīti. – Tomēr viņa nebija grūtsirdīga.

      Tobiass palūkojās uz Laviniju, un viņa viedajā skatienā jautās izbrīns.

      – Tātad viņa nesirga ar melanholiju?

      – Tobrīd es tā nedomāju. Kā jau teicu, pirmo divu apmeklējumu laikā mēs apspriedām mesmerisma terapiju. Es to aprakstīju, cik detalizēti vien spēju. Džesika tikmēr soļoja šurpu turpu gar manu galdu.

      Tobiass atbrīvoja plaukstas, iztaisnoja muguru un sāka izklaidīgi berzēt savu kreiso augšstilbu.

      – Izklausās, ka Pelinga kundze nopietni vēlējās atbrīvoties no savas nervu kaites, bet neuzticējās mesmerismam. Es saprotu viņas dilemmu.

      – Es labi apzinos, ka tev šī zinātne neder. Tu uzskati, ka visi mesmerisma terapeiti ir šarlatāni un plānprātiņi, vai ne?

      – Tas nav tiesa, – Tobiass mierīgā balsī atbildēja. – Es uzskatu, ka dažus garā nestabilus cilvēkus ir iespējams novest