Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

skaļas atvadas.

      – Nezināju, ka mums ir tik maz laika, – Emelīna murmināja.

      – Neraizējies, – Entonijs atbildēja, – mēs atgriezīsimies mājās laicīgi, un tavai tēva māsai nebūs iemesla bažīties.

      – Kā tev patika Leksingtona kunga lekcija? – viņa turpināja.

      Entonijs brīdi vilcinājās un paraustīja plecus.

      – Patiesību sakot, man tā šķita diezgan garlaicīga.

      Emelīna sirsnīgi iesmējās.

      – Par to mēs visi esam vienisprātis. Tomēr man šī pēcpusdiena ļoti patika.

      – Man arī.

      Entonijs būtu vēl labākā noskaņojumā, ja nebūtu bijis spiests virzīties cauri dendiju pūlim auditorijā. Viņš bija pārliecināts, ka vīrieši tur atradās ne jau romiešu pieminekļu un strūklaku dēļ. Viņu ēsma bija Emelīna. Pēc vairākiem veiksmīgiem svinīgu pasākumu apmeklējumiem viņa bija “modē”.

      Viņš apzinājās, ka mantojuma un ģimenes saišu trūkuma dēļ Emelīna neuzturēsies augstākajā sabiedrībā ilgstoši, par spīti Lavinijas pītajām intrigām. Turklāt piesardzīgās māmuļas savedējas neļaus saviem dēliem pievērst Emelīnai pārlieku daudz uzmanības.

      Diemžēl daudzi augstākās sabiedrības jaunieši tik un tā interesējās par skaisto un neparasto sievieti. Netrūka arī bezdievju un izvirtuļu, kuri centās viņu pavedināt izklaides nolūkos.

      Entonijs uzņēmās Emelīnas aizstāvja lomu un uzskatīja par savu pienākumu pasargāt viņu no negribētas uzmanības. Tomēr pēdējā laikā viņam bija aizdomas, ka pašai Emelīnai kārojas pieņemt šo uzmanību.

      Viss būtu daudz vienkāršāk, ja Entonijs drīkstētu atklāt savas jūtas un lūgt viņas roku. Tomēr viņš nevarēja nodrošināt Emelīnai tādu dzīvesveidu, kādu viņa bija pelnījusi.

      Entonijs daudz laika veltīja pārdomām par savām problēmām un to iespējamiem risinājumiem. Visas idejas atdūrās pret vienu un to pašu šķērsli: bija jāatrod ienesīgs ienākumu avots, turklāt drīz, pirms kāds no Emelīnas pielūdzējiem iespītēs saviem vecākiem, savaldzinās meiteni un aizvedīs viņu projām.

      Gājiens uz nelielo namu Klērmontleinā bija ātrs – ne tikai tāpēc, ka pēcpusdiena tuvojās noslēgumam, bet arī tādēļ, ka debesu pamali draudīgi iekrāsoja tuvējā lietus mākoņi.

      – Vai kaut kas nav kārtībā? – Emelīna jautāja, kad viņi nokļuva pie mazā parka un nogriezās ap stūri. – Vai tu slikti jūties?

      Entonijs sarāvās. Bija nepatīkami uzzināt, ka Emelīna uzskata viņu par slimīgu.

      – Nē, es neesmu slims. Es domāju.

      – Ak tā… Tu izskaties tā, it kā nevarētu sagremot iepriekš apēsto saldējumu.

      – Emelīna, es esmu vesels.

      – Es tikai uztraucos par tevi.

      – Emelīna, tava tēva māsa skaidri norādīja, ka vēlas, lai tu piedalies vēl vienā svinīgo pasākumu sezonā, pirms pieņem precību piedāvājumu.

      – Kāds precībām ar to sakars?

      Entonijs saņēma drosmi.

      – Ir ticams, ka drīz vien kāds no tiem… tiem džentlmeņiem, kuri tevi ielenca pēc šodienas lekcijas, varētu lūgt tavu roku.

      – Es par to šaubos. Viņu mammas un tēti to nepieļautu. Viņi visi var meklēt augstdzimušas līgavas un, kad pienāks laiks, tieši to arī darīs.

      – Nereti pārsteidzīgi vīrieši mēdz… saieties ar sievietēm, kuras viņu vecāki neuzskata par piemērotām sievas lomai, – Entonijs drūmi noskaldīja.

      – Tā allaž rīkojas džentlmeņi dzejas grāmatās, kuras tā patīk Lavinijai, vai ne? – Emelīna iesmējās. – Cik romantiski! Tomēr es neesmu tāda sieviete, kas varētu iedvesmot kādu aizbēgt no mājām un slepus apprecēties.

      – Tu esi tieši tāda sieviete. – Entonijs piepeši aprāvās un pagriezās pret viņu. – Emelīna, tev jābūt uzmanīgai. Nevar zināt, kad nakts vidū pie tavas guļamistabas loga uzradīsies kāds izvirtulis un lūgs tevi kāpt karietē, kas gaidīs uz ielas. – Pats Entonijs bija par to fantazējis.

      – Laulības Gretnagrīnā? – Emelīna iepleta acis. – Muļķības! Es nespēju iztēloties kādu no tiem džentlmeņiem darām kaut ko tik aizraujošu.

      Entonija vēderā iedūrās asa sāpe.

      – Tātad tu domā, ka aizbēgt kopā ar kādu dendiju tukšgalvi ir aizraujoši?

      – Jā, protams!

      Viņam pārskrēja aukstas tirpas.

      Tad Emelīnas lūpās parādījās smaids.

      – Protams, tas ir neiespējami.

      – Neiespējami. – Entonijs pieķērās pie šī vārda kā pie pēdējā salmiņa. – Jā, protams. Pilnīgi neiespējami.

      – Bez šaubām.

      Tomēr tas bija iespējams, un Entonijs to skaidri apzinājās. Iepriekšējā svinīgo pasākumu sezonā viņš dzirdēja par vismaz vienu tādu gadījumu, un šajā sezonā tas noteikti notiks vēlreiz. Agri vai vēlu jauns pāris, kam aizliegts precēties, nakts vidū aizbēgs uz Gretnagrīnu. Ja pārskaitušies tēvi laikus nesadzīs viņiem pēdas, pāris atgriezīsies jaunlaulāto statusā. Vecāki būs spiesti pieņemt laulību. Un augstākajā sabiedrībā būs jauna viela baumām pie tējas tases.

      Ja Entonijam piemistu kaut kripata veselā saprāta, viņš ciestu klusu. Tomēr viņš noklepojās.

      – Kāpēc tu domā, ka ir neiespējami slepus apprecēties ar kādu no šiem džentlmeņiem? – viņš piesardzīgi vaicāja.

      – Tāpēc, ka es neesmu iemīlējusies nevienā no viņiem. – Viņa ielūkojās nelielajā, pie ņiebura piestiprinātajā pulkstenī. – Nāc nu, Entonij, mums jāsteidzas, citādi salīsim! Lavinija ļoti dusmosies, ja sabojāšu jauno kleitu.

      Viņa nav iemīlējusies nevienā pielūdzējā.

      Entonijs sev piekodināja, ka tas nenozīmē, ka Emelīna mīl viņu. Tomēr viņa neloloja jūtas pret citu vīrieti.

      Viņam uzreiz uzlabojās garastāvoklis. Vīrietis plati pasmaidīja.

      – Neuztraucies, Emelīna. Tāda lēdija, kura spēj sadarboties ar Tobiasu, nekritīs ģībonī sabojātas kleitas dēļ.

      Emelīna iesmējās.

      – Tu nenojaut, cik augstās domās Lavinija ir par Frančeskas kundzes kleitām. Viņa tās uzskata par labiem ieguldījumiem.

      Diemžēl Entonijs ļoti labi zināja, kāpēc Lavinija ieguldīja daudz naudas ekskluzīvas šuvējas darinājumos. Viņa joprojām cerēja veiksmīgi izprecināt Emelīnu.

      Pusceļā uz Emelīnas mājām Klērmontleinā viņš ieraudzīja, ka Tobiass un Lavinija devās augšup pa septītā nama kāpnēm.

      – Izskatās, ka mēs neesam vienīgi kavētāji, – Emelīna līksmi teica. – Lavinija un Mārča kungs droši vien bijuši izkustēties.

      Entonijs aplūkoja Tobiasu, kurš atbalstījās pret dzelzs margām, kamēr Lavinija meklēja atslēgu rokassomiņā. Svaiņa apmierinātība bija manāma pa gabalu. Tobiass izskatījās kā milzu zvērs, kurš atpūšas pēc veiksmīgām medībām.

      – Viņi izkustējušies ne pa jokam, – Entonijs nomurmināja.

      – Kā, lūdzu? – Emelīna