Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

tāpat kā mana māte.

      – Jā, – es apsolu. – Man ir zināms, kā viņa gribētu to paveikt, un es visu izdarīšu pareizi.

      Bērnu nokristī Ričmondas kapelā; protams, viņam dod Henrija vārdu. Reiz, ja Dievam labpatiks, viņš būs Henrijs Devītais un valdīs zemē, kas aizmirsusi, ka reiz Anglijas roze bija sniegbalta. Bērns dus zelta gultiņā, ievīstīts smalkākajos lina autiņos, un viņu visur pavada četri sargi. Katrīna ik dienu liek atnest dēlu un gulda sev blakus.

      Henrijs dodas svētceļojumā, lai pateiktos Dievam. Katrīna šķīstās baznīcā, nomazgājas karstā ūdenī un atgriežas galmā. Viņa staro lepnumā par savu jaunību un auglīgumu. Visas galma dāmas, ne mirkli nevilcinoties, zemu klanās šai uzvaras prieka pārpilnajai karalienei. Esmu pārliecināta, ka visā valstī nav nevienas sievietes, kas par mums nepriecātos.

      Vestminsteras pils, Londona, 1511. gada pavasaris

      Karalis atgriežas no Volsingemas, kur pateicās Dievmātei (vai arī, visticamāk, padižojās Viņai ar saviem sasniegumiem), un aicina mani uz turnīra laukumu. Mans dēls Artūrs smaidīdams paskaidro, ka es redzēšu mēģinājumu pirms turnīra par godu prinča dzimšanai, bet nedrīkstu to nevienam stāstīt.

      Paklausīdama es izpildu norādījumus un pārsteigta redzu, ka Henrijs ir viens pats un dzen lielu, pelēcīgu kara zirgu apļos pa laukumu. Viņš pamāj, liekot man apsēsties karaliskajā ložā, un es ieņemu vietu, kur būtu sēdējusi viņa māte. Es labi pazīstu Henriju un apjaušu, ka viņš vēlas, lai es viņu vērotu tāpat, kā mēs ar viņa māti reiz vērojām viņu ponija mugurā.

      Viņš pieved zirgu pie balkona un parāda man, ka dzīvnieks prot paklanīties. – Pasniedziet cimdu vai kaut ko tamlīdzīgu, – viņš pavēl.

      Es sameklēju mutautiņu un paceļu to. Henrijs aizjāj līdz otram laukuma galam un uzsauc: – Metiet zemē! – Brīdī, kad auduma gabals krīt, viņš traucas uz priekšu un notver to, bet pēc tam jāj gar laukuma malu, pacēlis mutautiņu augstu gaisā.

      Apstājies man pretī, Henrijs vērīgi ielūkojas man acīs.

      – Ļoti labi, – es paslavēju.

      – Ir vēl kaut kas, – viņš saka. – Nebaidieties. Es zinu, ko daru.

      Tiklīdz es pamāju, karalis pagriež zirgu sāniski un liek tam pacelties pakaļkājās un pēc tam nomesties uz priekškājām. Henrijs seglos nedaudz sagrozās, un zirgs palecas gaisā kā mauru rikšotājs, it kā lidotu, tad atgriežas uz zemes un lepni cilā kājas. Karalis patiesi ir prasmīgs jātnieks un sēž nekustīgs, cieši satvēris pavadu. Viss viņa augums ir saplūdis ar zirgu, viņš ir modrs, bet nesaspringst.

      – Gatavojieties, – viņš mani brīdina un parauj zirgu. Tas pagriežas un paceļas pakaļkājās tik augstu, ka galva aizsniedz mani. Ar priekšējiem pakaviem iespēris pa ložas sienu, tas nolaižas atpakaļ.

      Es pārbijusies gandrīz iekliedzos, bet pielecu kājās un aplaudēju. Henrijs priecīgs smaida, atlaiž pavadu, noglāsta zirga kaklu. – Neviens cits to nemāk, – viņš aizelsies saka un pieved zirgu tuvāk, vērodams mani. – Anglijā es esmu vienīgais, kurš tā var.

      – Protams!

      – Vai nebūs pārāk skaļi? Vai viņa nenobīsies?

      Katrīna reiz stāvēja blakus mātei brīdī, kad viņām pretī auļoja arābu karotāji. Es pasmaidu. – Nē, viņa ārkārtīgi priecāsies, jo viņai patīk izcila jāšanas prasme.

      – Neko tādu viņa nav redzējusi, – Henrijs dižojas.

      – Ir gan, – es iebilstu. – Mauriem Andalūzijā ir arābu zirgi, un viņi ir lieliski jātnieki.

      Henrija smaids nekavējoties nozūd, un viņš saniknots uzlūko mani. – Ko? – viņš ledainā balsī noprasa. – Ko tas nozīmē?

      – Viņa sapratīs, cik neparasts ir jūsu sasniegums, – es steidzos labot savu kļūdu. – Spānijā viņa iepazinusi labus jātniekus, bet neko tādu vēl nav redzējusi. Un Anglijā neviens to nespēj izdarīt. Es neesmu sastapusi nevienu labāku zirgu un jātnieku.

      Karalis nav pārliecināts un pavelk pavadu. Zirgs sajūt, ka pavēlnieka noskaņojums mainījies, un noskurina ausis.

      – Jūs līdzināties Kamelotas bruņiniekam, – es turpinu.

      – Kaut ko tādu neviens nav redzējis kopš zelta laikmeta.

      Nu Henrijs pasmaida, un man šķiet, ka saule iznākusi no mākoņu aizsega un atskanējušas putnu dziesmas. – Es esmu jauns Artūrs, – viņš piebalso.

      Es nepievēršu uzmanību skaudrajam sāpju dzēlienam, ko izraisa šis nevērīgi piesauktais vārds; jaunākais brālis vēl joprojām cenšas pārspēt vecāko. – Jūs esat jaunais Kamelotas Artūrs, – es apstiprinu. – Kur ir jūsu otrais zirgs, Jūsu Gaišība? Skaistā, melnā ķēve?

      – Viņa man neklausīja, – karalis uzsauc pār plecu, izjājot no laukuma. – Atteicās apgūt to, ko es mācīju.

      Pagriežoties Henrijs dāvā man savu valdzinošāko smaidu. Es nospriežu, ka viņš ir burvīgs jauneklis, bet viņš bezrūpīgi piebilst: – Ķēve ir aizsūtīta uz suņu cīņām un saplosīta. Es neciešu nodevību.

      *

      Anglijā nekad vēl nav rīkots tik grezns turnīrs. Karalis piedalās visur, tērpies savās jaunajās drānās. Viņš iet pa priekšu gājienā, un viņam seko ieroču pārzinis, taurētāji, galminieki, heroldi, galma palīgi, dzejnieki, dziedātāji un turnīra bruņinieki. Henrijs izsludinājis, ka ir gatavs cīnīties ar jebkuru, kas to vēlēsies.

      Viņš jāj milzīgā, pelēcīgā zirga mugurā, uzposies zeltā un koši zilā samtā. Saules staros viņš laistās kā nupat izkalts karalis. Uz kamzoļa, cepures un biksēm ir izšūti mazi zelta “K” burti; Henrijs grib parādīt pasaulei, ka pieder savai sievai. Virs viņa galvas plīvo standarts ar uzrakstu “Uzticīgs”. Henrijs ir Uzticīgās sirds bruņinieks un lepni izrāda savu māku Katrīnai. Viņš ir nevainojams valdnieks.

      Mēs visas priecājamies par karalienes laimi, pat meitenes, kas pašas labprāt piesaistītu nevainojamā valdnieka uzmanību. Katrīna sēž tronī, saules gaisma vērš viņas ādu rožsārtu un zeltainu, un viņa uzsmaida mīļotajam jauneklim, jo abu pirmais dēls droši dus savā zelta šūpulī.

      *

      Bet aizrit desmit dienas, un viņu izceļ no gultiņas aukstu, nozilējušu un mirušu.

      *

      Rodas sajūta, ka pienācis pasaules gals. Henrijs neiznāk no savām istabām; karalienes daļā valda klusums un izmisums. Visi mierinājuma vārdi izkūst uz mēles, kad es redzu stingās šausmas Katrīnas sejā. Dienām ilgi neviens ar viņu nerunā. Mums nav, ko teikt. Henrijs klusē un nepiemin savu zaudēto bērnu; viņš neapmeklē ne bēres, ne misi. Viņi nespēj viens otru mierināt, nespēj pat būt kopā. Šis zaudējums ir tik baismīgs, ka Henrijs nevar to aptvert. Pār galmu plešas tumsa.

      Tomēr pat šajā sēru laikā mēs ar Katrīnu zinām, ka nedrīkstam zaudēt modrību. Jāgaida nākamā meitene, ko Henrijs guldīs sev blakus, kas apvīs rokas viņam ap kaklu un čukstēs ausī, ka Dievam viņa laulība nav tīkama. Divdesmit mēnešu laikā notikušas jau trīs nelaimes – viens zaudēts bērns, viens izgaisis no klēpja, viens zīdainis miris šūpulī. Vai tiešām tas nav apliecinājums, ka šī laulība ir pretēja Dieva gribai, toties viņa, veselīga angļu jaunava, varētu dāvāt Henrijam dēlu?

      – Kuru no galma dāmām man turēt aizdomās? – Katrīna dzēlīgi painteresējas. – Kuru man vērot? Vai lēdiju Modu Parru? Viņa ir pievilcīga. Mēriju Kingstoni? Lēdiju Džeinu Gildfordu? Lēdiju Elizabeti Boleinu? Viņa gan