Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

iedomāties tikai vienu cilvēku, kas nedomās par briesmām un būs pietiekami labsirdīgs, lai palīdzētu. Es sūtu vēstuli bīskapam Fišeram.

      “Tēvs!

      Ceru, ka neatraidīsiet mani, jo nav neviena cita, pie kā vērsties.

      Es nespēju samaksāt savus rēķinus un audzināt bērnus mājās.

      Biju spiesta aizsūtīt abus vecākos dēlus pie sava radinieka Nevila, bet labprāt sameklētu vietu kādā ticības namā savam Redžinaldam. Ja baznīca uzstās, es viņu atdošu Dievam. Viņš ir gudrs, dzīvespriecīgs un apķērīgs zēns, varbūt pat garīgi noskaņots. Es domāju, ka viņš labi kalpos Dievam. Turklāt es tiešām nevaru viņu uzturēt.

      Es ceru atrast sev un abiem jaunākajiem bērniem patvērumu klosterī, kur varēsim izdzīvot no saviem pieticīgajiem ienākumiem.

      Mārgarita Pola”

      Bīskaps nekavējoties atbild. Viņš ir paveicis vairāk, nekā es lūdzu, un atradis gan vietu Redžinaldam, gan mājvietu man. Es drīkstu apmesties Saionā, vienā no manas dzimtas iecienītajiem dievnamiem pretī vecajai Šīnas pilij. Tajā valda abate un dzīvo piecdesmit mūķenes, bet tur bieži pieņem augstdzimušus viesus, un es varēšu dzīvot abatijā kopā ar meitu un mazo Džefriju. Vēlāk Ursula varēs kļūt par novici un mūķeni, un viņas nākotne būs nodrošināta. Dažus nākamos gadus mums vismaz būs jumts virs galvas un ēdiens uz galda.

      Redžinaldam ir atrasta vieta Šīnas priorijā, kartēziešu ordeņa klosterī. Viņu no mums šķirs tikai dažas jūdzes. Ja man būs ļauts nolikt pie loga sveci, viņš redzēs gaismu un zinās, ka es par viņu domāju. Varbūt mēs drīkstēsim šķērsot upi un apciemot Redžinaldu svētku dienās. Starp mums pletīsies upe un dievnamu skarbie noteikumi, bet es redzēšu priorijas skursteņus. Man vajadzētu līksmot par tik veiksmīgu atrisinājumu un atvieglotai starot.

      Bet, bet, bet… Es nometos ceļos un lūdzu Dievmātei atsvabināt mūs no šī patvēruma. Šīnas priorija nav īstā vieta manam gudrajam, līksmajam, pļāpīgajam zēnam. Kartēzieši ir eremīti, un viņu klosterī valda klusums. Mans Redžinalds, kurš labprāt dzied, lasa skaļi, mācās jokus un mīklas, ko lēni, uzmanīgi stāsta brāļiem; mans runātīgais dēls kalpos mūkiem, kas dzīvo atsevišķās cellēs, lūdzas un strādā vienatnē. Priorijā neatskan neviens vārds, izņemot svētdienas un svētkus. Reizi nedēļā mūki pastaigājas kopā un klusi sarunājas. Viss pārējais laiks tiek pavadīts klusās apcerēs aiz augstiem mūriem.

      Es nespēju iztēloties savu dēlu šādā svētās bardzības citadelē un mēģinu sev iestāstīt, ka Dievs uzrunās Redžinaldu šajā saltajā klusumā un sūtīs viņam aicinājumu. Redžinalds mācīsies klusēt, tāpat kā ir mācījies runāt. Viņš pratīs novērtēt savas domas, nesmiesies, nedejos, nedziedās un neākstīsies savu lielo brāļu priekšā. Es ilgi cenšos sevi pārliecināt, ka zēnam tā būs lieliska izdevība, bet sirdī zinu, ka viņš nokļūs mūža ieslodzījumā klusuma cietumā.

      Sapņos es redzu viņu ieslēgtu šaurā cellē un satrūkusies pamostos. Es saspringti domāju, kā vēl varētu viņam palīdzēt. Tomēr neviens viņu nepieņemtu par skvairu, un man nav naudas, lai nopirktu viņam mācekļa vietu, turklāt… ko viņš varētu darīt? Redžinalds ir Plantagenets, un es nevaru viņu nosūtīt pie kurpnieka. Vai Jorku dzimtas mantinieks kalpos aldarim? Vai es būtu labāka māte, ja sūtītu viņu uz tavernu apgūt lamas un zaimus, nevis lūgšanas un klusēšanu pie mūkiem?

      Bīskaps Fišers atradis viņam vietu, kur viņš būs drošībā, paēdināts un izglītots. Man ar to jāsamierinās, tomēr nespēju savaldīt asaras.

      Mans pienākums ir sagraut mājas un ģimeni, ko es lepna veidoju, kad nupat biju kļuvusi par lēdiju Polu. Es sasaucu visus kalpotājus lielajā zālē un paskaidroju, ka mūs skārušas grūtības, tāpēc es viņus atbrīvoju. Man izdodas samaksāt viņiem algu līdz šai dienai, bet neko vairāk es nevaru atļauties, kaut gan saprotu, ka pakļauju viņus nabadzībai. Es paziņoju bērniem, ka mums jāpamet mājas, un cenšos smaidīt, iztēlojot to kā piedzīvojumu. Man nākas slēgt Stourtonas pili, kur piedzima mani bērni, un atstāt to Džona Litla uzraudzībā, kurš ievāks nomas maksu un soda naudas. Divas trešdaļas saņems karalis, bet trešo viņš sūtīs man.

      Mēs dodamies prom jāšus. Redžinalds izskatās pavisam sīciņš uz sava brāļa vecā medību zirga. Viņš prot jāt, jo ir mantojis tēva prasmi apieties ar zirgiem un cilvēkiem. Redžinalds ilgosies pēc staļļiem, suņiem un līksmajiem lauku saimniecības trokšņiem. Es nespēju viņam atklāt, kur vajadzēs dzīvot turpmāk. Man gribētos ticēt, ka viņš uztvers savu dzīvi klosterī kā likteņa mājienu, un es gaidu jautājumus, bet Redžinalds man uzticas un neko nevaicā. Viņš uzskata, ka mēs dzīvosim kopā, un pat neiedomājas kaut ko citu.

      Redžinalds skumst, ka jāpamet mājas. Džefrijs priecājas par ceļojumu; Ursula sākumā ir moža, bet pēc tam šņukst. Redžinalds nejautā, kurp mēs dodamies; varbūt viņš jau zina un grib izvairīties no sarunas tāpat kā es?

      Tikai pašā pēdējā rītā, kad mēs jau jājam gar upes krastu Šīnas virzienā, es ieminos: – Drīz būsim klāt. Šīs būs tavas jaunās mājas.

      Viņš palūkojas uz mani. – Mūsu mājas?

      – Nē, – es skarbi attraucu. – Es apmetīšos netālu, otrā upes krastā. – Redžinalds klusē, un man šķiet, ka viņš kaut ko nav sapratis, tādēļ es atgādinu: – Mēs bieži esam dzīvojuši šķirti. Kad braucu uz Ladlovu, es atstāju jūs Stourtonā.

      – Vai tiešām jūs mani atstāsiet vienu? – Redžinalds neizpratnē lūkojas uz mani. – Svešā vietā? Māt? Jūs mani nepametīsiet, vai ne?

      Es papurinu galvu, tik tikko spēdama parunāt, un čukstu: – Apsolu, ka es tevi apciemošu.

      Mēs ieraugām priorijas augstos torņus. Vārti atveras, un priors iznāk mums pretī. Viņš satver Redžinaldu aiz rokas un palīdz nokāpt.

      – Es atnākšu, un tev ļaus viesoties pie manis, – es solu, lūkodamās uz zēna pakausi. Viņš izskatās ļoti mazs blakus prioram. Viņš neatkāpjas un neizrāda pretestību, tikai paceļ bālo seju, skatās uz mani un lūdzas: – Māt, ņemiet mani līdzi. Nepametiet mani šeit!

      – Kuš, kuš, – priors stingri aizrāda. – Bērniem vienmēr jāklusē vecāko un gudrāko klātbūtnē. Šajā namā tu runāsi tikai tad, kad tev to pavēlēs. Klusēšana, svētā klusēšana!

      Drīz tev tā iepatiksies.

      Redžinalds paklausīgi sakniebj lūpas un vairs neko nesaka, tikai lūkojas uz mani.

      – Es tevi apciemošu. – Manā balsī skan bezpalīdzība.

      – Tu šeit jutīsies apmierināts. Šī ir laba vieta. Tu kalposi Dievam un baznīcai. Un noteikti būsi laimīgs.

      – Lai jums laba diena! – priors novēl. – Nevajadzētu visu paildzināt.

      Es pagriežu zirgu un uzmetu skatienu dēlam. Redžinaldam ir tikai seši gadi; blakus prioram viņš izskatās ļoti mazs un bāls. Viņš klusē, tikai ar lūpām izveido vārdu: “Māt!”

      Tomēr es neko nevaru izdarīt, neko nevaru pateikt. Un aizjāju prom.

      Saiona, 1506. gada ziema

      Mums abiem ar dēlu jāmācās dzīvot klusumā un ēnā. Saionā mūķenes nav devušas klusēšanas zvērestu, viņas pat dodas uz Londonu, kur māca bērnus un lūdzas, bet es dzīvoju starp viņām kā mēma. Es nevaru ietērpt vārdos savas dusmas un sarūgtinājumu, bet nekā cita manī nav.

      Es nekad nepiedošu Tjūdoriem šīs sāpes. Viņi nokļuva līdz tronim, brienot pa manu radinieku asinīm. Viņi izvilka manu tēvoci Ričardu