Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

un viņš pieklājīgi pauž savu vilšanos. Mēs izpildām šo rituālu kā elegantu deju. Viņš saprot, ka esmu sasniegusi virsotni un jūtos viņam līdzvērtīga, tāpēc viņš man nav nepieciešams.

      Pa mantnīcas atvērtajām durvīm plūst bagātības straumes. Kalpotāji visos karaļa namos atrauj vaļā skapjus, kastes un lādes, un tur ir zelts, dārgakmeņi, audumi, paklāji un garšvielas. Vecais karalis pieņēma nodokļus un sodus gan naudā, gan mantās, piesavinoties mēbeles, tirgotāju preces, pat mācekļu instrumentus, iegrūžot visus nabadzībā. Jaunais karalis atdod nevainīgajiem cietējiem visu, ko tēvs tiem nozadzis. Mantzinis atdod netaisnīgi iekasētu naudu, augstmaņi atgūst zemes, Džordžs Nevils saņem augstu vietu galmā un vairs nav parādnieks. Viņš bauda karaļa labvēlību, Henrijs viņu apbrīno, sauc par radinieku un uzticas viņam. Neviens nepiemin viņa klibo kāju; viņam ir ļauts apmeklēt jebkuru no saviem greznajiem namiem.

      Viņa brālis Edvards Nevils ir karaļa draugs un kalpo Henrija guļamistabā. Karalis apgalvo, ka abi ir ļoti līdzīgi, sauc viņu sev klāt, salīdzina augumu un matu krāsu, apgalvo, ka viņus abus varētu uzskatīt par brāļiem, ka viņš mūs visus mīl kā brāļus un māsas. Henrijs izturas laipni pret visiem maniem radiniekiem – Devonas Henriju Kortniju, Artūru Plantagenetu, de la Poliem, Stefordiem, Neviliem –, it kā meklētu savas mātes vaibstus mūsu sejā. Mēs nesteidzīgi atgriežamies vietās, kas mums pienācās kopš dzimšanas. Mēs esam karaļa tuvākie radi.

      Pat lēdija Mārgarita saņem atalgojumu – savu Vokingas pili, kaut gan viņai neizdodas ilgi par to priecāties. Noskatījusies mazdēla kronēšanu, viņa apgulstas un nomirst. Džons Fišers teic bēru runu un apraksta svēto, kas pavadījusi savu mūžu, kalpojot savai zemei un dēlam, un aizgājusi tikai pēc tam, kad darbs bija paveikts. Mēs klausāmies un pieklājīgi klusējam, bet neviens nesēro; vairākums pieredzēja tikai viņas dzimtas lepnumu, nevis māsas mīlestību. Un es neesmu vienīgā, kurai šķiet, ka lēdija Mārgarita nomira dusmu dēļ, jo viņas ietekme bija zudusi un viņa negribēja skatīties uz mūsu daiļo karalieni Katrīnu istabās, kur šī vecā sieviete valdīja ilgi un skopi.

      Dievs ir dāsns pret jauno paaudzi, un aizgājēji mums ir vienaldzīgi. Karaliene Katrīna nekavējoties ieņem bērnu un par to pavēsta Ričmondas pilī pirms Ziemassvētkiem. Šajā svinīgajā mirklī, kad nemitīgi notiek izklaides, es sāku domāt, ka manas māsīcas lāsts ir piemirsts un Tjūdoru dinastija mantos manas dzimtas veiksmi, kļūstot tikpat izturīga un auglīga kā mēs.

      Ričmondas pils, 1510. gada pavasaris

      Nakts, kad viņa zaudē bērnu, ir slikta, bet turpmākais ir vēl drausmīgāks. Muļķa ārsts apliecina Katrīnai un karalim, ka viņa gaidījusi dvīņus un vēderā ir otrs, vesels bērns. Karaliene pārcieta mokošas sāpes, bet nav jāsatraucas, jo viņas klēpī vēl joprojām aug Tjūdoru zēns.

      Tā mēs uzzinām, ka jaunajam karalim patīk uzklausīt labas vēstis, viņš uzstāj, ka grib dzirdēt tikai labo, un turpmāk mums jāsaņem drosme, lai piespiestu viņu pieņemt patiesību. Vecāks un apdomīgs vīrietis apšaubītu tādus ārsta vārdus, bet Henrijs alkst ticēt, ka viss ir labi, un turpina līksmi svinēt savas sievas grūtniecību. Pirms gavēņa sākuma viņš dzīro, paceļot kausu par godu karalienei un bērnam viņas klēpī. Es vēroju karali, neticības pārņemta, jo pirmo reizi redzu, ka viņa slimīgais tēvs un baiļpilnā vecmāmiņa iedvesuši viņam nepamatotu ticību ārstiem. Henrijs uzklausa visu, ko doktori saka. Viņu moka skaudras, māņticīgas bailes no slimībām un alkas pēc zālēm.

      Griničas pils, Londona, 1510. gada pavasaris

      Katrīna paklausīgi dodas uz Griničas pili un nošķiras no pasaules. Viņas piebriedušais vēders pamazām nozūd, bet viņa drūmi, apņēmīgi gaida, jo apzinās, ka dzemdības nenotiks. Kad laiks ir beidzies un augļu nav, viņa mazgājas kā Spānijas princese karstā ūdenī ar rožu eļļu un labākajām ziepēm. Pēc tam viņa uzvelk savu skaistāko tērpu un saņem drosmi, lai iznāktu ārā un stātos pretī galmam. Es esmu viņai blakus un bargi vēroju pārējos, brīdinot, lai neviens neuzdrīkstētos pieminēt viņas ilgo, bezjēdzīgo prombūtni un negaidīto atgriešanos.

      Neviens nenovērtē viņas drosmi. Katrīna nesaņem līdzjūtību, jo nevienu neinteresē bezbērnu sievietes parādīšanās. Notiek kaut kas daudz aizraujošāks; galminieki izbauda skandālu.

      Viljams Komptons, mans neveiksmīgais pielūdzējs, ir nolēmis smelties mierinājumu dēkā ar Enu, vienu no abām daiļajām Bakingemas hercoga māsām, kas nupat apprecējusies ar seru Džordžu Heistingsu. Es neredzēju šī muļķīgā sakara sākumu, jo biju aizņemta ar Katrīnas sērām. Mani apbēdina vēsts, ka hercogs ir sastrīdējies ar karali šī negoda dēļ un aizvedis māsu no galma.

      Tā ir neprātīga rīcība, bet ļoti raksturīga lepnajam hercogam. Es ne mirkli nešaubos, ka viņa māsa pati bijusi vainīga; viņa ir Ketrinas Vudvilas meita, tikpat neparasti skaista un stūrgalvīga kā visas Vudvilu meitenes. Laulība ar jauno vīru ir nelaimīga, un viņš acīmredzot ir gatavs pieļaut jebkādu sievas sānsoli. Bet galminieki turpina sačukstēties, un man prātā iešaujas doma, ka noticis kaut kas vairāk par galminieka nerātnību. Henrijs mēdz pieprasīt, lai tiktu ievēroti visi dzejiskās mīlestības noteikumi, bet šoreiz nostājies Komptona pusē. Jaunais galminieks paziņo, ka hercogs viņu aizvainojis. Karalis sadusmojas, pavēl, ka Bakingems nedrīkst tuvoties galmam, un visur staigā kopā ar Komptonu, kurš izskatās vienlaikus nokaunējies un lepns.

      Noteikti jābūt iemeslam, kāpēc karalis atbalsta savu draugu, nevis ragnesi vīru, un kāpēc hercogs tiek atraidīts, bet pavedējs godināts. Kāds melo un slēpj patiesību no karalienes. Viņas galma dāmas atsakās baumot, un Elizabete Steforda pieklājīgi klusē, jo skandāls skar viņas māsu. Lēdija Moda Parra apgalvo, ka zinot tikai to pašu, ko visi pārējie.

      Katrīna pieprasa rēķinu grāmatas un atklāj, ka galms viņas prombūtnes laikā līksmojis. Ena Heistingsa saņēmusi maija karalienes kroni.

      – Ko tas nozīmē? – viņa man jautā, norādot uz maksājumu par kora dziedāšanu zem Enas loga Maija svētku rītā.

      – Kas tas? – Ģērbtuves rēķini par Enas tērpu izrādei.

      Es atbildu, ka nezinu, bet protu lasīt rēķinus tāpat kā viņa. Mēs abas redzam, ka iztērēta vesela bagātība no karaļa mantnīcas, lai izklaidētu Enu Heistingsu.

      – Kāpēc karalis maksā par Viljama Komptona nolīgto kori lēdijai Enai? – Katrīna jautā. – Vai Anglijā tā ir pierasts?

      Jaunās karalienes Katrīnas tēvs bija slavens ar to, ka iesaistījās daudzās dēkās. Viņa zina, ka valdnieks drīkst ieviest mīļākās un neviens nevar iebilst, it īpaši sieva. Spānijas karalienei Izabellai lūza sirds vīra pārgalvīgo dēku dēļ, un viņa bija līdzvērtīga valdniece, nevis tikai sieva. Bet Ferdinands nekad nelabojās. Izabella mocījās greizsirdības ellē, un Katrīna, to redzot, apņēmās nekad neciest tādas sāpes. Viņa nezināja, ka šis jaunais princis, kurš zvērēja mīlestību, būs tāds pats. Viņa nespēja pat iedomāties, ka jaunais vīrs izmantoja viņas nošķirtības laiku, lai pievērstu uzmanību galma dāmai, manai radiniecei un draudzenei.

      – Diemžēl izskatās, ka jums ir taisnība, – es bez aplinkiem pavēstu, lai nevajadzētu ilgi vilcināties. – Viljams Komptons izlikās aplidojam Enu; visi redzēja viņus kopā un zināja, ka abi satiekas. Bet viņš bija tikai aizsegs. Visu šo laiku Ena tikās ar karali. – Tas ir sāpīgs trieciens, tomēr Katrīna to uztver karaliski. – Ir vēl sliktākas ziņas, – es brīdinu. – Man ļoti žēl, ka esmu spiesta to atklāt.

      Katrīna dziļi ievelk elpu. – Runājiet. Sakiet, Mārgarita, kas var būt vēl sliktāks?

      – Ena Heistingsa pateica kādai no galma dāmām, ka šī nebija parasta dēka, ko drīz aizmirst. – Es lūkojos uz karalienes