Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

jo bija Plantagenets.

      – Ceru, ka jūs spēsiet mums piedot, – Katrīna nočukst.

      – Tā nav jūsu vaina. – Es satveru viņas roku. – Un pat karalis nav vainīgs. Tā rīkotos ikviens, lai atbrīvotos no sāncenša.

      Katrīna atvieglota pamāj, bet es atbalstu galvu plaukstās un atskāršu, ka viņi vēl nav atbrīvojušies no visiem Plantagenetiem. Tas nav iespējams. Edmunda brālis Ričards, jaunais troņa pretendents, ir aizbēdzis un klīst pa Eiropu, cenšoties sapulcēt armiju; un viņam sekos vēl citi, jo Plantagenetu līnija ir nebeidzama.

      Duvras pils, Kenta, 1513. gada jūnijs

      Karaliene atvadās no vīra Duvras pilī, un viņš piešķir sievai Anglijas reģentes titulu. Viņa ir sieviete, kas dzimusi, lai valdītu. Karalis uzliek plaukstu Katrīnai uz vēdera un lūdz parūpēties par viņa valsti un bērnu.

      Es domāju tikai par saviem zēniem, it īpaši Montagjū, kura pienākums ir neatkāpties no karaļa un mesties kaujas virpulī. Kad viņš ierodas atvadīties, es cenšos slēpt savas bailes un smaidīt.

      – Tomēr uzmanies, – es brīdinu.

      – Māt, es došos karā. Es nedrīkstu uzmanīties. Karš būtu pavisam neveiksmīgs, ja mēs visi apņemtos uzmanīties!

      – Vismaz paēd labi un neguli uz mitras zemes! – Es lauzu rokas. – Liec savam skvairam vienmēr paklāt apakšā ādas apmetni. Un nekad nenoņem ķiveri, ja esi tuvumā…

      Dēls iesmejas un satver manas plaukstas. – Māt, es atgriezīšos mājās! – Viņš ir jauns un bezrūpīgs un domā, ka dzīvos mūžīgi, tāpēc apsola to, kas pašam nav zināms. Montagjū man apsola, ka nekas viņu neievainos pat kaujas laukā.

      Es strauji elpoju. – Dēls!

      – Neuztraucieties, es sargāšu Artūru, – viņš apliecina.

      – Un atgriezīšos mājās neskarts. Varbūt sagūstīšu kādu francūzi un pieprasīšu izpirkuma maksu, varbūt kļūšu bagāts. Varbūt iegūšu zemes Francijā, un jūs varēsiet celt pilis arī tur, ne tikai Anglijā.

      – Atgriezies mājās, – es lūdzu. – Jaunas pilis ir nieks, salīdzinot ar mantinieku.

      Montagjū noliec galvu, gaidot manu svētību, un es esmu spiesta viņu atlaist.

      *

      Karš norisinās veiksmīgāk, nekā mēs uzdrošinājāmies cerēt. Angļu karaspēks paša karaļa vadībā ieņem Teruānu, un franču kavalērija bēg. Artūrs raksta, ka viņa brālis varonīgi cīnījies un no karaļa saņēmis bruņinieka titulu par savu drosmi kaujā. Mans dēls Montagjū ir sers Henrijs Pols.

      Ričmondas pils, 1513. gada vasara

      Vēstis no Francijas ir iepriecinošas, bet mājās notiek kaut kas daudz sliktāks. Tiklīdz Henrija flote iziet jūrā, Anglijā iebrūk Skotijas karalis Džeimss Ceturtais, kaut gan ir zvērējis saglabāt mieru un apprecējies ar mūsu princesi Mārgaritu. Mēs esam spiesti aizstāvēt savu valsti brīdī, kad armija mūsu karaļa vadībā cīnās Francijā, otrpus jūrai.

      Vienīgais, kurš palicis Anglijā un spēj vest vīrus kaujā, ir Tomass Hovards, Sari grāfs, vecais kara zirgs, ko Henrijs atstāja savas karalienes rīcībā. Septiņdesmit gadus vecais karotājs un grūtā karaliene iekārtojas Ričmondas audienču zālē, izklājot uz galda Anglijas un Skotijas kartes, iesaucamo vīru sarakstus un to zemes īpašnieku vārdus, kas sūtīs savus nomniekus karalienes vadītajā karā pret Skotiju. Galma dāmas atlasa savus kalpotājus un ziņo par pierobežas pilīm.

      Katrā lēmumā, ko Katrīna pieņem kopā ar Tomasu Hovardu, ir jaušama agrīnā pieredze ar vecākiem kaujas laukā. Kaut gan Anglijā visi žēlojas, ka viņu liktenis ir nodots večuka un grūtnieces rokās, man abi šķiet labāki karavadoņi par tiem, kas aizbraukuši uz Franciju. Katrīna izprot draudošās briesmas. Tomass Hovards sapulcē vīrus gājienam uz ziemeļiem, un abi izstrādā plānu. Viņš uzbruks skotiem ziemeļos, un karaliene izveidos otro aizsardzības līniju zemes vidienē. Par spīti savam stāvoklim, viņa izjāj pretī armijai, sēžot baltā zirgā, un ir ģērbusies zeltā. Viņa skaļi uzrunā karavīrus un paziņo, ka neviena cita tauta nespēj cīnīties tik varonīgi, kā to spēj angļi.

      Es viņu vēroju un tik tikko pazīstu vientuļo meiteni, kas Ladlovā raudāja manās skavās. Viņa ir kļuvusi par sievieti un diženu karalieni.

      Vestminsteras pils, Londona, 1513. gada rudens

      Plāns ir pasakaini veiksmīgs. Tomass Hovards aizsūta karalienei Džeimsa Ceturtā asiņaino tērpu. Karaļa svainis ir miris, mēs esam laupījuši princesei Mārgaritai vīru un padarījuši viņu par karalieni atraitni ar septiņpadsmit mēnešus vecu bērnu uz rokām, un Skotija padodas.

      Katrīnu pārņem asinskāra jūsma, un es smejos, kamēr viņa virpuļo istabā, dziedot kaujas melodiju spāniski. Es satveru viņu aiz rokām un lūdzu apsēsties, bet Katrīna ir savas mātes cienīga meita un pieprasa, lai viņai atsūta karaļa Džeimsa galvu. Mēs viņu pārliecinām, ka angļu monarhs nedrīkst būt tik zvērīgs. Katrīna nosūta Henrijam Džeimsa asiņaino tuniku un saplosītos karogus, lai viņš zinātu, ka sieva aizsargājusi viņa valsti labāk nekā jebkurš cits reģents un pirmo reizi sakāvusi skotus. Londona kopā ar galmu uzgavilē mūsu karalienei varonei, kas spēj aizstāvēt valsti un nes zem sirds bērnu.

      *

      Naktī viņai kļūst slikti. Es guļu karalienes gultā un dzirdu viņu ievaidamies miegā. Pagriezusies pret viņu, es atbalstos uz elkoņa, nodomājusi, ka viņa redz sliktu sapni un tūlīt pamodīsies. Piepeši es sajūtu mitrumu zem savām kailajām pēdām un saraujos, izlecu no gultas, atmetu palagus un redzu savu asiņaino naktstērpu.

      Es atrauju durvis un kliedzu, saucot dāmas, vecmātes un ārstus. Pēc tam es steidzos pie Katrīnas un satveru viņas rokas.

      Šīs sāpes ir pāragras, tomēr iespējams, ka bērns izdzīvos. Es apskauju Katrīnu ap pleciem un apslaku viņas seju, un viņa atvieglota nopūšas.

      Vecmātes sauc, lai viņa spiež, un piepeši liek pagaidīt, un mēs visi sadzirdam klusu brēcienu.

      – Mans bērns? – karaliene izbrīnīta jautā. Vecmātes paceļ zīdaini un nogulda uz Katrīnas saplakušā vēdera.

      – Zēns, – kāds klusi nosaka. – Ak Dievs, tas ir brīnums!

      – Vecmātes pārgriež nabassaiti, ietin bērnu audumā un ieliek Katrīnai rokās. – Anglijas zēns.

      – Mans mazais, – viņa čukst, mīlestības un prieka pārņemta. Šobrīd viņa līdzinās Jaunavai Marijai. – Mārgarita, – viņa klusi ierunājas. – Sūtiet ziņu karalim…

      Viņas seja pārvēršas, puisēns tik tikko manāmi sakustas, izliec muguru, ar lūpām tver gaisu. – Kas notiek? – Katrīna jautā. – Kas viņam kaiš?

      Zīdītāja, kas jau grasījās bērnu pabarot, piepeši atraujas, it kā nobijusies. Vecmāte paceļ skatienu no ūdens trauka, steidzas pie bērna un uzsauc: – Sitiet viņam pa muguru!

      – Ņemiet viņu! Glābiet! – Katrīna lūdzas, sniedzot bērnu vecmātei. – Kas noticis?

      Sieviete ar lūpām aptver zēna degunu un muti, izsūc melnu žulti un izspļauj to uz grīdas. Kaut kas nav labi. Viņa nezina, kas darāms, neviens to nezina. Mazais augumiņš raustās krampjos, no mutes, deguna un acīm izlīst kaut kas eļļai līdzīgs.

      – Mans dēls! – Katrīna iekliedzas.

      Vecmātes purina bērnu un mēģina tam iedvest dzīvību, tomēr nekas nelīdz. Viņš ir miris.

      Katrīna atkrīt gultā un paslēpj seju