Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

pils, Londona, 1512. gada pavasaris

      Pārvarējis sēras par bērna nāvi, karalis ierosina, lai piesaku savas tiesības uz mirušā brāļa mantu un zemi. Viņš pat ieteic man atjaunot ģimenes titulu.

      Laimē noreibusi, es pierakstu visu, ko mans brālis zaudēja, kad Henrijs Tjūdors izrāva viņu no mācību istabas un ieslodzīja Tauerā. Es nosaucu titulus, kas man piederēja pirms kāzām ar necilo bruņinieku. Rīkodamās ļoti piesardzīgi, es piesaku savu diženo vārdu, aprēķinu savu diženo bagātību un paziņoju, ka tas viss pieder man, ka Tjūdori man to visu atņēma un es gribu to atgūt.

      Es atceros savas dusmu piesātinātās lūgšanas Saionā, apvaldu lepnumu un rūpīgi uzrakstu vēstuli karalim, izvēloties vārdus, kas nemet ēnu pār viņa alkatīgo tēvu. Manā dokumentā ir teikts, ka es vēlos atdot saviem dēliem to, kas viņiem pienākas. Ir pienācis laiks, kad es atkal drīkstu būt Plantageneta, atkal varu būt es pati.

      Karalis manu lūgumu apstiprina. Viņš dāsni piešķir man visu, jo es esmu viena no šīs karalistes dižciltīgākajām sievietēm un man vajadzētu izbaudīt savu bagātību. Es atkal būšu Mārgarita Plantageneta, tikpat turīga kā jebkura Jorku princese.

      Tad es lūdzu karalienei atļauju pavadīt nakti ārpus galma. – Jūs gribat pavēstīt jaunumus bērniem, – viņa smaidīdama min.

      – Mūsu stāvoklis ir mainījies, – es saku.

      – Ejiet, – karaliene atvēl. – Ejiet uz savu jauno namu un gaidiet viņus. Es priecājos, ka beidzot esat panākusi taisnīgumu. Priecājos, ka atkal esat Mārgarita Plantageneta.

      – Solsberi grāfiene, – es atgādinu, zemu paklanījusies.

      – Karalis man piešķīra dzimtas titulu.

      Katrīna līksmi iesmejas. – Cik dižciltīgi un karaliski! Es priecājos par jums.

      Es iesēdinu Ursulu un Džefriju karaliskajā baržā un aizvedu viņu uz L’Erbē, skaisto Plantagenetu pili upes malā blakus Taueram. Iepriekš es esmu parūpējusies, lai lielajā zālē kurtos uguns un liesmotu lāpas; kad ieradīsies mani zēni, pilī valdīs siltums un omulība, un mani jaunie kalpotāji redzēs šo Jorku dēlu atgriešanos.

      Henrijs ienāk pirmais, metas ceļos, lai saņemtu manu svētību, un noskūpsta uz abiem vaigiem. Pēc tam viņš atkāpjas, palaižot Artūru. Abi padevīgi noliec galvu. Viņi ir kļuvuši par jauniem vīriešiem. Es esmu pazaudējusi piecus, gandrīz sešus gadus no viņu mūža, un neviens, pat Tjūdoru karalis, nevar man tos atdot.

      Jau nākamajā mirklī es pieceļu Henriju un lepni smaidu. Viņš ir liela auguma, labi veidots jauneklis, gandrīz divdesmit gadus vecs un galvas tiesu par mani garāks. Es jūtu, cik spēcīgas ir viņa rokas. – Mans dēls, – es ierunājos un nokremšļojos, lai balss nedrebētu. – Mans dēls, es pēc tevis ilgojos, bet tagad mēs esam vienoti un atguvuši savu vietu pasaulē.

      Palīdzējusi Artūram piecelties, es noskūpstu arī viņu. Septiņpadsmit gadus vecais jauneklis ir gandrīz tikpat garš kā brālis, bet plecīgāks un stiprāks. Viņš ir prasmīgs jātnieks. Es atceros Džordža Nevila solījumu, ka viņš pārvērtīs šo zēnu par izcilu bruņinieku. – Tiklīdz aizvedīsiet Artūru uz karaļa galmu un atklāsiet viņa drosmi turnīra laukumā, visi viņā iemīlēsies, – Džordžs teica.

      Es tuvojos Redžinaldam, un viņš pieceļas, bet neapskauj mani. Noskūpstījusi zēnu uz vaiga, es atkāpjos, lai viņu aplūkotu. Redžinalds ir garš un stiegrains puisis ar šauru seju un kustīgiem vaibstiem. Brūnajās acīs jaušama neparasta piesardzība, un lūpas ir sakniebtas, it kā klusēšanas aizzīmogotas. Viņš man nekad nepiedos, jo pametu viņu klosterī.

      – Man ir ļoti žēl, – es atvainojos. – Toreiz es nezināju, kā tevi pasargāt, nevarēju tevi pat pabarot. Un es pateicos Dievam, ka esmu tevi atguvusi.

      – Pārējos jums izdevās pasargāt, – viņš skarbi atbild. Es dzirdu, ka viņam sācies balss lūzums. Redžinalds palūkojas uz Džefriju, kurš satver manu roku ciešāk, dzirdot naidīgumu brāļa vārdos. – Viņiem nenācās dzīvot kā mēmiem eremītiem starp svešiniekiem.

      – Nevajag! – Henrijs pārtrauc brāli. – Mēs esam visi kopā! Mūsu māte ir atguvusi bagātību un titulu. Viņa mūs glābusi no grūtību pilnas dzīves. Bet izlieto vairs nesasmelsim. Ursula pienāk man klāt, it kā gribētu aizstāvēt pret Redžinalda dusmām, un es meiteni apskauju. – Tev taisnība, – es vēršos pie Henrija. – Un tu rīkojies pareizi, pavēlot savam brālim. Tu esi šīs dzimtas galva un būsi lords Montagjū.

      Zēns sajūsmināts pietvīkst. – Man būs tituls? Man piešķīra arī jūsu titulu? Es varēšu izmantot jūsu dzimtas vārdu?

      – Pagaidām nē, – es brīdinu. – Bet vēlāk tas notiks. Turpmāk es tevi saukšu par Montagjū.

      – Vai mums visiem viņš jāsauc par Montagjū, nevis Henriju? – Džefrijs iejautājas. – Un man arī būs jauns vārds?

      – Tu noteikti būsi vismaz grāfs, – Redžinalds indīgi nosaka. – Ja vien tev neatradīs kādu princesi, ko apprecēt.

      – Vai mēs turpmāk dzīvosim šeit? – Ursula jautā, aplūkodama lielo zāli, augstās, nokrāsotās sijas un veclaicīgo krāsni istabas vidū. Viņai iepatikušās labas mantas un galma dzīve.

      – Šis būs mūsu nams Londonā, bet mēs paliksim galmā, – es paskaidroju. – Mēs abas dzīvosim karalienes istabās, un Džefrijs būs karalienes pāžs. Tavi brāļi turpinās kalpot karalim.

      Montagjū atplaukst smaidā, Artūrs sažņaudz plaukstu dūrē. – Tieši to es cerēju!

      Redžinalda acīs parādās cerība. – Un es? Vai es arī dzīvošu galmā?

      – Tev ir paveicies, – es atbildu. – Redžinalds apmeklēs universitāti! – es paziņoju pārējiem, un viņa smaids nodziest.

      – Karalis ir ar mieru maksāt par tavām studijām, – es turpinu. – Viņš arī interesējas par zinībām un apbrīno jauno mācību. Tas ir liels pagodinājums. Es viņam stāstīju, ka tu mācījies pie kartēziešu mūkiem, tāpēc viņš piešķīra tev vietu Oksfordā, Magdalēnas koledžā.

      Jau tūdaļ Redžinalds nodur skatienu; tumšās skropstas noslīgst lejup, un man šķiet, ka viņš cenšas apvaldīt asaras.

      – Tātad man atkal jādzīvo tālu prom, – viņš ļoti klusi nosaka. – Kamēr jūs visi esat galmā. Kopā.

      – Dēls, tā ir lieliska iespēja, – es atkārtoju, nedaudz aizkaitināta. – Ja izpelnīsies karaļa ievērību un izcelsies baznīcas kalpu vidū, tad kļūsi par augstu vīru.

      Viņš jau grasās iebilst, bet brālis viņu pārtrauc. – Par kardinālu! – Montagjū uzsauc, sabužinot Redžinaldam matus.

      – Vai pāvestu!

      Redžinalds nespēj pat uzsmaidīt brālim. – Un tagad tu par mani smejies?

      – Nē! Es runāju nopietni, – Montagjū atbild. – Kāpēc gan ne?

      – Tiešām, kāpēc ne? – es piebalsoju. – Mums ir atdots viss, un tagad jebkas ir iespējams.

      – Kas mums pieder? – Artūrs jautā. – Ja es kalpošu karalim, man jānopērk zirgs, segli un bruņas.

      – Jā, ko viņš mums piešķīra? – Montagjū interesējas. – Lai Dievs viņu svētī! Kas mums ir?

      – Tikai tas, kas mums jau piederēja, – es lepni atbildu.

      – Kad rakstīju lūgumu karalim, es minēju tikai titulu un zemes, ko atņēma manam brālim.