Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

Jā, tieši tā. Un arī zeme. Mums atdotas visas mana brāļa zemes.

      – Tātad mēs esam bagāti? – Redžinalds painteresējas.

      – Jā. – Es pieliecu galvu. – Mēs esam viena no bagātākajām dzimtām visā valstī.

      Ursula spēji ievelk elpu un sasit plaukstas.

      – Un šis nams pieder mums? – Artūrs jautā, lūkodamies apkārt.

      – Tas piederēja manai mātei, – es lepni paskaidroju. – Es apmetīšos viņas istabā, kur viņa gulēja ar savu vīru, karaļa brāli. Šī pils ir tikpat plaša kā jebkurš no dižajiem Londonas namiem. Kad biju maza meitene, es šeit dzīvoju. Tagad pils atkal pieder man, un jūs to dēvēsiet par mājām.

      – Vai ir arī lauku nami? – Artūrs dedzīgi jautā.

      – Mēs tos uzcelsim, – es apsolu. – Mums būs grezna muiža Vorblingtonā. Tas būs lielākais nams. Bērkšīrā mums būs Bišema, Londonā šī pils, bet Eseksā būs vēl viena muiža.

      – Un mājas? – Redžinalds vaicā. – Stourtona?

      Es iesmējos. – Stourtona ir nieks, salīdzinot ar visu šo, – es nevērīgi attraucu. – Neliels namiņš. Viens no daudziem. Tādu mums ir vairāki desmiti. – Es pievēršos Montagjū. – Tev es nokārtošu spožu laulību, un tev būs pašam sava māja un zemes.

      – Jā, es apprecēšos, – viņš sola. – Tagad man ir vārds, ko varu piedāvāt.

      – Un tituls, – es atgādinu. – Tagad es varēšu tev sameklēt labu sievu, kuras bagātība būs līdzvērtīga tavējai.

      Montagjū atver muti, it kā gribētu kaut ko ierosināt, tomēr pasmaida un pagaidām klusē.

      – Es kādu zinu, – Artūrs smīnēdams ierunājas.

      – Tu vari man atklāt viņas vārdu, – es uzrunāju Montagjū. – Ja viņa ir bagāta un dižciltīga, man izdosies visu nokārtot. Izvēlies! Šajā valstī nav nevienas ģimenes, kas nevēlētos ieprecēties mūsējā.

      – Jūs no ubadzes esat pārvērtusies par princesi, – Redžinalds nesteidzīgi nosaka. – Droši vien jūtat, ka Dievs atsaucies uz jūsu lūgšanām.

      – Dievs man veltījis tikai taisnīgumu, – es piesardzīgi atgādinu. – Un mums jābūt pateicīgiem.

      *

      Es pamazām pierodu pie bagātības, tāpat kā reiz pieradu pie nabadzības. Namdari ķeras pie darba, pārveidojot L’Erbē pili par vēl greznāku namu, nobruģējot priekšpagalmu, darinot brīnišķīgus koka paneļus lielajai zālei. Vorblingtonā mūrē pili ar aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, kapelu un zālienu, visu to, kas bija Midlemas pilī, kur pavadīju bērnību. Itin visur rotājas mans ģerbonis, un es katru dienu esmu spiesta atzīties lepnības grēkā. Tomēr mani tas nesatrauc. Es vēlos paziņot visai pasaulei: “Mans brālis nebija nodevējs, mans tēvs arī ne! Mūsu vārds ir godājams, mūsu karogs ir karalisks. Es esmu vienīgā Anglijas grāfiene, kurai pieder grāfienes tituls neatkarīgi no vīrieša. Lūk, mans zīmogs uz maniem daudzajiem namiem. Lūk, kur es esmu! Dzīva! Lūk!”

      Mani zēni iedzīvojas galmā kā prinči. Karalim nekavējoties iepatīkas Artūra drosme un izcilā jāšanas māka. Džordžs Nevils viņus audzinājis labi un iemācījis visu nepieciešamo, lai viņi gūtu panākumus galmā. Montagjū izturas nepiespiesti un eleganti. Artūrs ir viens no drosmīgākajiem cīnītājiem galmā, kas drosmi vērtē augstāk par visu. Viņš ir viens no retajiem, kas uzdrīkstas stāties pretī karalim un uzvarēt. Kad Artūrs izmet no segliem Anglijas karali, tad nolec no zirga un aizlaužas garām pāžiem, lai palīdzētu Henrijam piecelties, bet Henrijs skaļi smejas un apskauj Artūru. – Vēl ne, brāli Plantagenet! Ne tik drīz! – viņš sauc, un visi skaļi smejas, it kā kritis Tjūdoru karalis, kam pāri slejas uzvarējušais Plantagenets, būtu varens joks.

      Redžinalds mācās universitātē, Ursula kopā ar mani kalpo karalienei, Džefrijs dzīvo L’Erbē bērnistabā kopā ar skolotājiem un draugiem un reizēm ierodas galmā. Es nespēju aizsūtīt Džefriju uz laukiem, jo man pārāk ilgi vajadzējis ciest, zaudējot vecākos zēnus. Savu pastarīti es paturēšu mājās. Es zvēru, ka nelaidīšu viņu prom līdz pat kāzām.

      *

      Karalis izmisīgi vēlas doties karā un sodīt frančus par iebrukumu Itālijā, apņēmies aizstāvēt pāvestu un viņa zemes. Vasarā Tomass Grejs ved karaspēku ieņemt Akvitāniju, bet neko nevar izdarīt bez karalienes tēva atbalsta, un Ferdinands atsakās pildīt savu lomu. Karalis vaino Tomasu gan par šo neveiksmi, gan karotāju uzvedību, un pār augstmaņa vārdu atkal slīgst ēna.

      – Vainojami nevis jūsu brālēni, valdniek, bet gan sievastēvs, – karalim paziņo Toms Dārsijs, augstmanis no ziemeļiem. – Viņš neatbalstīja mani krusta karā. Viņš neatbalstīja Tomasu Greju. Vainojiet savu sabiedroto, nevis karavadoņus.

      Dārsijs nojauš, ka es viņu vēroju, un tik tikko manāmi piemiedz ar aci. Viņš zina, ka mana dzimta baidās zaudēt Tjūdora labvēlību.

      – Iespējams, ka jums taisnība, – Henrijs sarūgtināts piekrīt. – Bet Spānijas karalis ir dižens karavadonis, un Tomass Grejs tāds nav.

      Vestminsteras pils, Londona, 1513. gada vasara

      Pat šī neveiksme nespēj mazināt karaļa degsmi sākt karu ar Franciju. Un sirdsapziņa mudina viņu uzskatīt, ka viņš aizstāv baznīcu, turklāt valdzina iespēja tikt pie Francijas karaļa titula. Pāvests saprot, ka Henrijs vēlas atgūt šo titulu, ko zaudējuši citi valdnieki, un pierādīt sevi kā īstenu karali un tautas vadoni.

      Vasarā galminieki un mani zēni domā tikai par iejūgiem un bruņām, zirgiem un aprīkojumu. Jaunais karaļa padomnieks Tomass Vulzijs ir neparasti prasmīgs vīrs, kuram izdodas ātri sapulcēt armiju, sūtīt krājumus uz nepieciešamo vietu, pārraudzīt vīru iesaukšanu, pasūtīt kalējiem pīķus un segliniekiem ādas kamzoļus. Sīkumi, nemitīgās pavēles attiecībā uz pārvadāšanu, krājumiem un pūliņi panākt, ka viss norit paredzētajā laikā, – par to visu domā Vulzijs.

      Karalienes dāmas šuj karogus, piemiņas lentes un īpašus, raupjus kreklus, ko nēsāt zem bruņām. Katrīna ir karojošas valdnieces meita, augusi kara plosītā zemē, un runā ar Henrija padomniekiem par apgādi, kārtības nodrošināšanu un kareivju veselību. Tikai Vulzijs izprot viņas bažas, un abi diezgan bieži pavada laiku divatā, pārrunājot visas šīs lietas.

      Tomass Vulzijs izturas pret karalieni ar cieņu, paturot prātā, ka viņa zina par karu vairāk nekā daudzi galma augstmaņi. Galminieki velta viņai slepenus smaidus, jo visi nojauš, ka viņa atkal gaida bērnu. Katrīna visur iet kājām, atsakās sēsties zirga mugurā, pēcpusdienās atpūšas, un viņas seja apmierināti staro.

      Kenterberija, Kenta, 1513. gada jūnijs

      Mēs dodamies uz piekrasti kopā ar armiju, nesteidzīgi šķērsojot Kentu, un apstājamies pie greznās Tomasa Beketa svētvietas Kenterberijā, lai aizlūgtu par Anglijas uzvaru.

      Karaliene satver manu roku, kad nometos ceļos viņai blakus, un iedod man rožukroni.

      – Paturiet to, kamēr es pavēstīšu kaut ko sliktu, – viņa saka. – Tas jūs diemžēl apbēdinās.

      Asais ziloņkaula krucifikss ieduras man plaukstā kā nagla. Es laikam zinu, ko viņa man pateiks.

      – Jūsu radinieks Edmunds de la Pols, – viņa saudzīgi ieminas. – Man ļoti žēl, Mārgarita. Karalis pavēlējis sodīt viņu ar nāvi.

      Kaut gan es šīs vēstis gaidīju jau ilgus gadus, man pār lūpām izlaužas jautājums: – Kāpēc tagad?

      – Karalis