Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

redzētu, ka sieva tēlo. Viņa spēlē prieku, un Henrijs pat nepalūkojas uz viņu, jo ir pārāk aizrāvies ar saviem stāstiem par kaujām un ieņemtiem ciematiem. Puse no galminiekiem iecelti bruņinieku kārtā, un varētu šķist, ka viņš ieņēmis Parīzi un ticis kronēts. Bet neviens nepiemin, ka pāvests nav viņam piešķīris solīto “kristīgā Francijas karaļa” titulu. Viņš ir mērojis tālu ceļu un daudz paveicis, bet nav ieguvis gandrīz neko.

      Karalienei viņš velta aizvainojuma pilnus skatienus. Šis ir jau trešais zaudējums, un Henrijs šķiet apjucis, nevis sēru mākts. Viņš nesaprot, kāpēc viņam, tik jaunam, izskatīgam, iemīļotam un tagad arī varonim, nav bērna katru gadu kā Plantagenetu karalim Edvardam. Šobrīd viņa bērnistabā jau vajadzētu būt četrām atvasēm. Kāpēc tā ir tukša?

      Es vēroju Henriju un redzu, ka viņš brīnās par šādu vilšanos, jo nav pie tās pieradis. Karalis pavada laiku ar vīriem, kas karoja Francijā, lai varētu atcerēties uzvaras mirkļus un atgādināt sev, ka viņš ir vīrietis, pārāks par visiem. Un viņa skatiens ik pa brīdim pievēršas karalienei, it kā viņš nesaprastu, kāpēc tieši Katrīna viņam nedod kāroto.

      Griničas pils, Londona, 1514. gada pavasaris

      Galminieki domā tikai par nākamo karagājienu uz Franciju. Tomasa Hovarda uzvara pār Skotiju nav piemirsta; viņš saņem savu zaudēto Norfolkas hercogisti. Viņš klibojot tuvojas mums ar karalieni, kad vēsā pavasara pēcpusdienā pastaigājamies gar upi, un smaidīdams zemu paklanās.

      – Izskatās, ka arī man atdots sen atņemtais, – viņš bez aplinkiem ierunājas, ejot man blakus. – Es esmu atguvis sevi. – Šis vecais karotājs nav galminieks, toties ir krietns draugs un visuzticamākais pavalstnieks. Reiz viņš atbalstīja karali Edvardu un vadīja mana tēvoča Ričarda armiju. Lūdzot Henrijam Tjūdoram apžēlošanu, viņš paskaidroja, ka neko sliktu nav darījis, tikai kalpojis karalim. Hovards ir uzticīgs katram, kurš sēž tronī; viņš ir vienkāršs kā suns.

      – Jūs atkal būsiet hercogs? – es minu un palūkojos uz viņa sievu Agnesi. – Un lēdija būs hercogiene?

      Hovards paklanās. – Jā, grāfien, – viņš smaidīdams apliecina. – Mēs visi esam atguvuši savus titulus.

      Agnese Hovarda staro.

      – Apsveicu jūs abus, – es saku. – Tas ir liels pagodinājums. – Es runāju patiesību. Tomass Hovards nupat kļuvis par vienu no valsts diženākajiem vīriem. Tikai karalis ir varenāks par hercogiem, un tikai Bakingems, kura dzīslās rit karaliskās asinis, ir augstāks par Norfolku. Bet jaunais hercogs grib man pavēstīt kaut ko, kas mazina viņa uzvaras prieku. Satvēris mani aiz rokas, viņš iet līdzās. – Vai dzirdējāt, ka valdnieks iecels augstmaņu kārtā arī Čārlzu Brendonu?

      – Nē! – Mani pārņem patiess sašutums. Šis cilvēks nav paveicis neko, tikai pavedinājis sievietes un smīdinājis karali. Viņā iemīlējušās daudzas galma meitenes, arī karaļa jaunākā māsa, princese Mērija, kaut gan viņš ir tikai izskatīgs nelietis. – Kāpēc? Kā viņš to nopelnījis?

      Vecais vīrs samiedz acis un atbild: – Tomass Vulzijs.

      – Kāpēc viņš nostājies Brendona pusē?

      – Vulzijam nepieciešams kāds, kas varētu stāties pretī Edvardam Stefordam. Viņš grib ietekmīgu draugu, lai gāztu vareno Bakingemas hercogu.

      Es palūkojos uz karalieni un redzu, ka viņa mūs nedzird.

      – Tomass Vulzijs kļūst pārāk dižens, – es neapmierināta nosaku. – Kaut gan viņa izcelsme ir pārāk zema.

      – Kopš karalis vairs neuzklausa savas sievas padomus, viņš kļuvis par vieglu laupījumu katram gudriniekam, kurš prot salikt kopā dažus vārdus, – hercogs nicīgi paziņo. – Un Vulzijam par labu runā tikai grāmatām pilna bibliotēka un zeltkaļa prāts. Viņš var nosaukt cenu jebkam un noskaitīt visu Anglijas ciematu nosaukumus. Viņš zina, cik jāmaksā katram parlamenta loceklim, un nojauš visus to noslēpumus. Vulzijs var sagādāt karalim visu, ko tas kāro, un tagad to nodrošina pat vēl pirms tam, kad karalis savu iegribu aptvēris. Kad karalis ieklausījās savā sievā, mēs zinājām, kas esam – Spānijas draugi, Francijas ienaidnieki, augstmaņi. Tagad, kad karalim padomus dod Vulzijs, mums nav ne jausmas, kas ir draugs vai ienaidnieks un kurp mēs virzāmies.

      Es palūkojos uz karalieni, kas pieķērusies Mārdžerijas Horsmenas rokai. Viņa jau izskatās nogurusi, kaut gan esam nogājušas tikai jūdzi.

      – Viņa palīdzēja Henrijam kļūt nosvērtākam, – Hovards ņurd man ausī. – Bet Vulzijs dod karalim visu un pamudina vēlēties vairāk. Tikai karaliene spēj viņam atteikt. Jaunam cilvēkam nepieciešams padoms, tādēļ viņai jāsaņem groži savās rokās.

      Karaliene patiesi ir zaudējusi ietekmi pār Henriju. Viņa guva spožu uzvaru pār skotiem, bet Henrijs nespēj viņai piedot bērna zaudējumu. – Viņa dara visu, ko spēj, – es iebilstu.

      – Vai zināt, kā mums vajadzēs viņu saukt? – Hovards norūc.

      – Vai Tomasu Vulziju?

      – Viņš ir bīskaps. Pats Linkolnas bīskaps. – Viņš pamāj, redzot izbrīnu manā sejā. – Dievam vien zināms, cik viņš par to katru gadu saņems. Ja vien karaliene laistu pasaulē dēlu, mēs visi būtu priecīgāki. Karalis nespēj viņai uzticēties, jo šajā jautājumā viņa nepilda savu pienākumu.

      – Viņa cenšas, – es atcērtu. – Neviens nespētu vēl kaismīgāk lūgt Dievam dēlu. Un varbūt… – Šo mājienu dzirdot, Hovards sarauc biezo uzaci, un es piesardzīgi bilstu: – Ir vēl ļoti agrs.

      – Lai slavēts Dievs! – hercogs iesaucas. – Šim karalim trūkst pacietības, un mēs nevaram ilgi gaidīt.

      Anglija, 1514. gada vasara

      Karalienes klēpis piebriest, un vasaras ceļojuma laikā viņa sēžas nestuvēs, ko velk divi balti mūļi. Šī grūtniecība ir tik svarīga, ka netiek taupīts nekas.

      Henrijs naktīs vairs nenāk uz sievas guļamistabu. Protams, krietns vīrs nekad neiegūst sievu, kamēr tā gaida bērnu; bet Henrijs negrib arī sarunāties vai lūgt padomu. Viņas tēvs atkal atsakās no kara ar Franciju, un visas Henrija dusmas un vilšanās saistībā ar Aragonas Ferdinandu tiek pārnestas uz Ferdinanda meitu. Pat mazās princeses Mērijas saderināšanās ar erchercogu Kārli tiek atsaukta, jo Anglija novēršas no Spānijas un visa spāniskā. Henrijs apsola vairs neuzklausīt svešzemnieku padomus, jo neviens cits nezina, ko vēlas krietnie Anglijas ļaudis. Viņš drūmi vēro karalienes dāmas spānietes un izliekas tās nesaprotam, kad viņas pieklājīgi sveicina valdnieku. Henrijs neslēpti aizvaino Katrīnu, viņas tēvu un dzimteni, bet viņa tikmēr pagalam stingi un klusi sēž tronī un gaida vētras beigas, salikusi rokas uz apaļā vēdera.