Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

smaržu.

      Viņa Filipam neko nejautā.

      Tas nemaz nav vajadzīgs.

      Kādā vakarā viņa saņem no Šērlijas elektroniskā pasta vēstuli.

      Žo…

      Es zinu. Man vajadzēja to izdarīt, taču es neizdarīju. Man vajadzēja Tev pateikt, kādā neprātā esmu iekritusi.

      Tu jau esi to nopratusi, jo Tava sirds ir tik plaša, ka tajā pietiek vietas arī visiem apkārtējiem.

      Es esmu iemīlējusies Filipā un tagad zinu, ka ne jau viņā esmu iemīlējusies, bet gan pašā situācijā: Filips ir man nepieejams. Ja Filips būtu brīvs, es viņu neiekārotu. Man sagādā prieku tikai tie ceļi, kuriem priekšā aizvilktas dzeloņstieples.

      Šobrīd esmu Ņujorkā. Gerijs profesionālas publikas priekšā ir kļuvis par īstu zvaigzni. Skolas zālē es dzirdēju to, ko man sacīja klavieres un ko man nekad nav teicis pats Gerijs. Un man ir kauns, Žo, man patiešām ir kauns.

      Es dzirdēju, kā kliedz mans bērns. Mans dēls, kuru es vēl pavisam maziņu nosēdināju dārgu viesnīcu vestibilos, jo kādā numurā mani gaidīja vīrietis. Vīrietis, kurš skaitīja katru nokavēto minūti un lika man par to samaksāt. Es skrēju augšā pa kāpnēm, metos aizslēgtajās durvīs, klauvēju, lūdzu, lai man atļauj ienākt.

      Es lūdzu, lai pret mani izturas varmācīgi.

      Un viņš tā arī darīja.

      To esmu tev jau stāstījusi. Tomēr to varētu atkārtot simtiem, tūkstošiem reižu. Jo tas nekad nebeigsies. Ar vīriešiem vienmēr notiek viens un tas pats. Es metos aizslēgtās durvīs.

      Atvērtas durvis mani neinteresē.

      Mīlestībai taču vajadzētu padarīt cilvēku laimīgu, vai ne? Mīlot Tevi, es jūtos laimīga. Bet kāpēc, mīlot vīrieti, es nekad neizjūtu tādu pašu laimi?

      Kad man ar vīrieti melnā viss bija beidzies, es aizgāju apkaunota, aptraipīta. Es uzmeklēju savu mazo puiku viesnīcas vestibilā, nometos viņa priekšā uz ceļiem un lūdzu viņam piedošanu.

      Šovakar es lūdzu piedošanu tev.

      Koncerta laikā es sapratu, ka esmu bijusi īsta briesmone. Ka es nedrīkstu likt citiem maksāt par manu neprātu. Mana dēla žēlabas ir iekļuvušas manā sirdī. Es gribu palikt vienā augstumā ar viņu, es vairs nevēlos krist, es vairs negribu darīt pāri tiem, ko mīlu. Tagad es došos uz Mustiku un visu pārdomāšu. Viena. Kā jau vienmēr, kad man ir slikti. Tā nebūs pirmā reize.

      Tu un Gerijs – jūs abi esat labākais, kas ar mani noticis. Es nevēlos jūs iznīcināt. Tad jau labāk mirt. Es Tevi skūpstu, Žo. Tikpat stipri, cik mīlu. Un sacīdama, ka mīlu Tevi, es nemeloju.

Šērlija

      P. S. Filips nekad neko nav zinājis. Viņš domā, ka mēs esam tikai ļoti labi draugi. Lai attaisnotu savu prombūtni Marijgrovā, man vajadzēs izdomāt kādu aizbildinājumu. Un, kad atgriezīšos, ja tas kādu dienu notiks, tad ceru, ka būšu atkal izdziedinājusies.

      Žozefīne bija vairākas reizes pārlasījusi Šērlijas vēstuli. Viņa bija uzrakstījusi pavisam vienkāršu atbildi: “Es Tevi mīlu.” Nekā cita, ko piebilst, vairs nebija. Šērlijai pašai vajadzēja atrast savu laimi. Laime ir dvēseles stāvoklis. Ar to katram jātiek galā pašam. Takeo tā arī nebija izdevies atrast savu laimi. Agrā rītā, izlasījis avīzi, viņš bija padarījis sev galu.

      Viņš bija atstājis zīmīti: “Tālāk es vairs neiešu.”

      Un ielēcis aizā.

      Nākamajā rītā pie brokastu galda Filips klusēdams izdzer kafiju, klusēdams apēd vēršaci ar sieru un desiņu, noliek tasi uz galda, un viņa sejai atkal pārlaižas melns mākonis. Žozefīne izliekas, ka neko nav pamanījusi, un lauž gabaliņos savu ar sviestu apziesto grauzdiņu. Viņa vēro zāles pārzini Aleksiju, kura ik rītu ierāda vietas viesnīcas viesiem. Aleksijai ir ļoti īsa, balta kleita. Spēcīgās, iedegušās kājas ieautas kurpēs ar ļoti augstiem papēžiem. Viņas seju rotā nedziestošs, plats smaids, un viņas acis nemitīgi smejas. Viņai piemīt senu kapeņu cienīga atmiņa: viņa patur prātā katra klienta vārdu un kaut ko pasaka viņa valodā. Varbūt aizbraucot katrs viesis no viņas izpelnās pa skūpstam?

      Varbūt kādu dienu melnais mākonis vairs neatgriezīsies?

      – Kādā vakarā, – Filips saka, izklaidīgi raudzīdamies tukšumā, – viņš mani aizveda uz restorānu kopā ar divām savām klientēm. Tas notika īsi pirms manas aizbraukšanas, pēc sarunas ar tevi. Manuprāt, tā bija pirmā reize mana ceļojuma laikā, kad mēs runājām par personiskām lietām. Mēs varējām runāt par mīlestību, par draudzību, bet ne par saviem tuvākajiem. Man radās iespaids, ka viņu kopš dēla nāves intimitāte vairs neinteresē. Viņš bija aizgājis uz morgu, lai atpazītu sava dēla sakropļoto ķermeni. Kurš tēvs gan spētu pārdzīvot tādu pārbaudījumu?

      – Vai tu zini, kāpēc Takeo dēls izdarīja pašnāvību?

      – Viņš vairs nemīlēja pasauli. Viņš visu laiku pavadīja ieslēdzies istabā. Viņš nesirga ar autismu, nebija ne fiziski slims, ne garīgi atpalicis. Viņš gandrīz nepieskārās Hiromi gatavotajam ēdienam. Tādu pusaudžu kā viņš Japānā ir daudz. Starp citu, viņiem ir īpašs nosaukums. Viņus dēvē par hikikomori. Sabiedrība viņus nosoda. Viņi nevēlas piedalīties spēlē. Vēl tikai divtūkstoš vienpadsmitajā gadā šādu pusaudžu skaits sasniedza divsimt sešdesmit četrus tūkstošus. Lielākoties tie bija zēni.

      – Vai tās ir savdabīgas bailes no sabiedrības?

      – Jā.

      Viņš ietur pauzi un iedzer malku melnas kafijas.

      – Takeo izjūt riebumu pret mūsdienu sabiedrību. Redzot, kurp tā virzās, viņš izjūt skumjas un bezspēcību. Iepriekšējā vakarā, kad tu man izraudzījies grāmatu, es runāju pa telefonu ar Tedu. Viņš labi pazīst Takeo. Viņš man pateica, ka Takeo ir izdarījis pašnāvību pēc tam, kad avīzē bija izlasījis, ka turpmāk sumo cīkstoņi tiks meklēti Turcijā un Bulgārijā. Japāņi vairs nevēlas cīnīties, viņiem šī nodarbe šķiet pārāk grūta un vecmodīga. To izlasījis, viņš aizvēra avīzi un paņēma automašīnas atslēgas. Viņa pasaule bija zudusi. Viņš nolēma no tās aiziet.

      – Ak… – Žozefīne nosaka.

      Vajadzētu izdomāt kādu frāzi, lai piededzinātu viņa brūci. Viņai tas neizdodas.

      Stella pieceļas pussešos. Grīda ir salta kā ledus, viņas kombinezons ir auksts. Viņa iziet ārā, ar basām kājām pastaigā pa rasu, lai sakārtotu domas, pavēro saullēktu, pabaro lopus, ar suku notīra Merlinu, kurš priecīgi īd. Tad viņa ielej sev kafiju, nomazgājas dušā, sabužina matus, klusi pasaka sev spogulī kaut ko uzmundrinošu. Nezaudē drosmi, tev viss izdosies, un, pats galvenais, nebaidies, labi? Skatīdamās uz sevi spogulī, viņa saliek pirkstus kā ieroča stobru un tēlo, ka izšauj pati uz sevi.

      Tad viņa noliek malā ģitāru un mutes harmonikas, pamodina Tomu. Viegli parausta viņu aiz matu šķipsnas, iekož auss ļipiņā. Pavelk augstāk krekla lencīti uz viņa siltās ādas. Viegli iekož Tomam otrā auss ļipiņā, lai neļautu viņam no jauna iemigt.

      – Es jau sapratu, – viņš noņurd, paslēpdamies zem spilvena. – Es ceļos.

      – Es tevi gaidu virtuvē. Man vēl jāaplaista salāti un redīsi.

      Estragona krūmiņš ir krietni saņēmies, gluži tāpat kā maurloki un koriandrs. Gaisā vēdī laimīgas zemes, svaigu salātu, piparmētru un liliju smarža. Lilijas ir Suzonas ziedi. Viņa tās uzmana gluži kā svēto Grālu. Ūdens šļūtene uz zemes veido kabalistikas zīmes. Ļaunu vēstošas zīmes. Stella iesper šļūtenei ar papēdi,