Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

cieši satver telefonu ar abām rokām un iekliedz tajā: NEKAD! EJ TU DIRST, TIRKĒ!

      Izbeigusi sarunu, viņa nomet telefonu uz pasažieru puses sēdekļa. Ar abām rokām ieķeras sev matos un parauj, kā vēlēdamās sevi noskalpēt. Viņu pārpilda bailes, dusmas, viņai gribas kādu nogalināt, viņa vairs nezina, kas pati ir un ko vēlas. Skaidrs ir viens – tam visam ir jāpieliek punkts.

      Slimnīcā viņa satiek Aminu, kura patlaban nāk ārā no operāciju zāles, no galvas līdz kājām ģērbusies baltā ietērpā. Viņai kājās ir uzvilkti apavu pārvalki, ko ap potītēm satur gumijas. Noņēmusi marles masku, viņa runā ar kādu kolēģi un pārlapo slimības vēsturi.

      Stella viegli uzsit viņai pa plecu. Amina pagriežas.

      – Pēc divām minūtēm būšu tavā rīcībā!

      – Labi, es pagaidīšu.

      Stella atkāpjas un sāk vērot medicīnas personāla rosību. Ir rīts, daži dodas atpūsties, bet citi, tāpat kā Amina, par kaut ko apspriežas. Viņa pamana arī doktoru Dirē, kurš atgrūž vaļā divviru durvis un pamāj, likdams noprast, ka vēlāk ar viņu parunāsies. Viņa pamāj un noskatās, kā viņš aiziet. Viņam mugurā ir tāds pats balts ietērps un kājās tādi paši apavu pārvalki. To dēļ viņa soļi ir neveikli un klusi. Ne gluži multiplikācijas filmu personāžs, ne gluži astronauts. Pēdējais vārds atbalsojas viņai prātā. Astronauts! Tomam taču vajag masku tērpu.

      Amina pienāk klāt un sasveicinās.

      – Mani izsauca uz operāciju agri no rīta, pamanījuši, ka esmu nakšņojusi tepat. Nebija jau nekas grūts, tikai… Šī diena man būs gara. Gribi kafiju?

      Abas pieiet pie kafijas automāta, Amina ieliek atverē divas monētas.

      – Kā viņai ir? – Stella noprasa.

      – Labi. Tu vari viņu apciemot. Viņa ir tik neparasta, nekad nežēlojas. Visi viņu apbrīno.

      Amina paskatās pulkstenī.

      – Man tagad jāiet.

      Viņa rotaļājas ar sava ietērpa rāvējslēdzēju. Te vaļā, te ciet. Stella atkal iedomājas par Toma masku tērpu.

      – Vai tev ir vēl kāds tāds ietērps? – viņa vaicā.

      – Ir gan. Kam tev to vajag?

      – Tomam. Man viņam jāsagādā astronauta masku tērps, un man nav laika ar to noņemties.

      – Šie tērpi tiek izmantoti operāciju zālē, lai izvairītos no inficēšanās. Tiem cauri netiek nekas – ne siekalas, ne elpa, ne mati, ne nagi, ne sviedri. Komplektā ir arī cimdi!

      – Balti cimdi?

      – Jā. Divi pāri, kas jāvelk viens otram virsū, lai izvairītos no jebkāda riska.

      – Vai tu varētu to visu sagādāt Tomam? Tas būtu tik lieliski!

      – Protams.

      – Man tikai vajadzēs pielāgot to ietērpu. Viņam tas būs par lielu. Kaut nu tikai izdotos!

      – Es varētu tev iedot divus. Tad tev viens būtu rezervē, ja nu…

      – Ģeniāli! Viņš būs tik priecīgs!

      – Tūlīt atnesīšu. Tev vajadzēs arī divus pārus cimdu?

      – Jā. Es pagaidīšu palātā pie Leonī.

      Leonī guļ. Viņas krūtis gandrīz nemanāmi cilājas. No pavērtajām, apkaltušajām lūpām nāk viegla dvesma. Viņai rokās ir metronoms, ko viņa tur cieši piespiestu sev klāt. Tas turpina viegli šūpoties – pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Ritmiska, metāliska skaņa. Stella pasmaida. Kā māte jūtas? Viņa noliecas pār gultu un maigi noglāsta nesavainoto sejas pusi. Stella neuzdrošinās izņemt metronomu mātei no rokām. Tad viņa varētu pamosties. Vai arī gluži pretēji.

      Pievilkusi krēslu tuvāk gultai, viņa apsēžas un brīdi domīgi raugās aizmigušajā sejā. Viņa mēģina izprast mātes nemainīgā smaida noslēpumu. Kur tu šobrīd klīsti, mīļo māmiņ? Pie kā tu viesojies savā sapnī? Kādas pasakas tu sev stāsti, lai samierinātos ar dzīvi?

      Viņa noliek galvu uz spilvena līdzās Leonī sejai.

      Pavisam klusi nočukst: mammu, mammu, atklāj man savu noslēpumu, mīļo mammu, es nespēju noturēties pretī ļaunām domām, es viņus ienīstu, man gribas viņus nogalināt. Tā taču nedrīkst darīt, vai ne? Pasaki man, ka tas ir aizliegts.

      Leonī guļ nekustīgi, cieši satvērusi savu metronomu. Stella saudzīgi noslauka viņai pieri, pieglauž smalkos, gaišos matus, nogludina palagus, sakārto segas un uz pirkstgaliem iziet no palātas.

      Leonī nemaz nav aizmigusi. Viņai vairs negribas raudāt. Viņa ir laimīga. Beidzot!

      Viņš nebija aizmirsis. Viņš bija miris.

      Trīspadsmitais jūlijs. Piecpadsmit dienas pēc tam, kad viņi bija nosolījušies gaidīt visu mūžu.

      Visus šos gadus viņa bija sev sacījusi: visbriesmīgākais ir tas, ka viņš mani ir aizmirsis. Pirmajā līkumā pēc Senšalānas viņš mani ir izmetis dadžos. Tas nozīmē, ka viss, ko viņš man sacīja, ir meli. Tas nozīmē, ka viņš gan sievietēm, gan saviem strādniekiem stāsta vienas un tās pašas blēņas par mazo zvaigznīti debesīs, ko viņš katram uzdāvinās. Viņš ir viens no tiem ļaudīm, kuri dāļā citiem zvaigznes. Viņš skaisti runā un tad atkal pazūd.

      Viņš nebija mani aizmirsis! Viņš bija pārstājis elpot. Todien, kad viņš aizgāja, pārstāju elpot arī es.

      Tirkē viņai vairs nav vajadzīgs. Gluži pretēji, tagad viņa vēlas glābt savu dzīvību, nevis ļaut tai izplūst pa grīdu.

      Kādu dienu viņa bija mēģinājusi uzmeklēt Plisonjē vārdu Parīzes telefonu grāmatā. Tāda tur nebija. Viņa nezināja, kā sauc uzņēmumu, kurā viņš strādā. Viņa sev sacīja: bet varbūt viņš nemaz neeksistē? Varbūt viņš ir tikai manā slimajā prātā radies tēls? Varbūt Rejam ir taisnība? Varbūt es tiešām esmu jukusi?

      Es nebiju jukusi, es visu ļoti labi atceros.

      Rejs bija aizbraucis uz Spāniju, lai dotos palīgā Alikantes ugunsdzēsējiem. No turienes viņš sūtīja Fernandei pastkartes. “Man iet labi, es ēdu labi, guļu labi, viss ir labi, saudzē sevi, māmiņ, ar buču Rejs.” Vienmēr vienas un tās pašas pastkartītes ar vienu un to pašu tekstu, taču Fernande tās lasīja un pārlasīja, kamēr viņai sāka sāpēt acis.

      Es, Leonī, biju priecīga.

      Es atguvu dzīvesprieku. Es varēju mierīgi gulēt šķērsām pāri lielajai gultai, palikusi zem spilvena lielveikalā Nouvelles Galeries nozagtu smaržu pudelīti. Fernande visiem spēkiem cenšas mani knaibīt un pazemot, taču es izvairos. Tobrīd es vēl biju stipra. Braukāju apkārt ar mopēdu, apciemoju Suzonu un Žoržu, baroju ēzeļus, tīrīju aploku, aplaistīju tos ar ūdeni, jo togad bija briesmīgi karsts.

      Taču stāsts bija pavisam par kaut ko citu…

      Tātad kādu vakaru maiznīcā viņa nostājās rindā aiz kāda vīrieša. Domīgi pētīdama viņa muguru, plecus, rokas, kas bija mazliet par garām, viņa nosprieda, ka šim vīrietim noteikti ir plakanā pēda. No kurienes viņai bija radusies šāda iedoma? Abi stāvēja mazāk nekā metra attālumā viens no otra. Viņš paspēra soli sāņus, lai izvēlētos kādu kūku no vitrīnas, viņa pagājās uz priekšu, un abi saskatījās. Viņam bija milzīgas, zilas, dziļas, labsirdīgas acis un plats smaids. Viņi raudzījās viens uz otru, un pēkšņi viņus pārņēma prieks. Abi sāka smaidīt. Viņi gandrīz viens otram pateica: tātad tas esat jūs – un tā esat jūs. Es jūs gaidīju jau sen. Nezinu, kā, nezinu, no kurienes, taču man bija skaidrs, ka