Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

dzīvoklī un pat slepus ielūkojies večas istabā. Tur viņš bija ieraudzījis Fernandi, kura krāca, atgāzusies spilvenos un nolikusi savu kājas stumbeni virs segām. Stumbenis ir tik neglīts, viņš bija skaidrojis, tas ir notīts ar baltiem apsējiem kā zīdainis, bet pašā galā tam rēgojas dzelteni un sarkani traipi. Pretīgi. Varbūt vēlāk viņai nogriezīs arī otru kāju, bet pēc tam arī rokas, un pāri paliks tikai rumpis! Turklāt tai istabā briesmīgi oda, jo viņa bija aptaisījusies, es pat aizspiedu degunu! Zini, ja man līdzi būtu bijusi Žorža bise, bang, bang! Es būtu varējis viņu nošaut, jo viņa ir īsta ragana. Viņa un arī viņas dēls Rejs. Kāds viens, tāds otrs. Es viņu nogalināšu, es viņu nošaušu un pēc tam tikšu galā arī ar Reju.

      – Bet Rejs taču ir tavs vectēvs, – Džimijs iebilda.

      – Var jau būt, taču vispirms viņš ir nelietis. Es nezinu, ko viņš ir nodarījis manai mātei, bet, kad viņa runā par Reju, viņas lūpas kļūst baltas.

      Runādams ar Džimiju, viņš nekad neizsakās aplinkus. Džimijs visu saprot. Taču toreiz Džimijs iebilda, ka tā rīkoties nav bijis saprātīgi, ka viņam ir vajadzējis iepriekš sagatavoties. Ja nu veča būtu pamodusies? Viņa būtu sākusi aurot, saskrietu kaimiņi, un tu tiktu notverts. Lai kaut ko tādu darītu, viss iepriekš ir rūpīgi jāizplāno!

      – Jā, tev taisnība, – viņš bija atzinis.

      Šovakar Džimijs Lode uzzina, ka izcēlusies kārtējā drāma. Ka viņam ir bail skatīties, kā Suzona raud. Stella nekad neraud, tomēr tas ir viens un tas pats. Viņa asaras uzkrāj sevī un tāpēc vienmēr ir tik bāla, bet viņas acis izskatās sarkanas. Bet Suzona, tādā vecumā! Viņa viscaur dreb, viņa šņaukājas. Kādu dienu viņa izies pagalmā, apsēdīsies uz krēsla un vienā rāvienā būs pagalam, jo vairs nespēs paelpot.

      – Vajag kaut ko izdomāt, – Džimijs atbild. – Vajag izgudrot kādu viltību un dabūt to neģēli zem zemes.

      Dažreiz Džimijs Lode runā kā amerikāņu televīzijas seriālos, ko rāda pa kanālu TF1.

      Stella kā mēnessērdzīga stūrē automašīnu cauri tumsai. Viņa izbrauc ceļa asos līkumus, viņas skatiens slīd pāri laukiem un mājām, kā meklēdams atbalstu šajā pazīstamajā apkārtnē, it kā tur nebūtu nekā cita kā vien koki un prērijas. Un viņas lūpas skaļi skandē: nelietis, nelietis, nelietis! Viņa nolaiž logu un ieelpo meža, vīraka, nobirušo lapu, mitro sūnu, krokusu, vijolīšu un dižskābaržu pumpuru smaržu. Nakts smarža, nakts trokšņi, tīrība un nevainība, kas vēdī gaisā. Var dzirdēt, kā šūpodamies čīkst koku stumbri, klaigā putni, dūdo balodis. Viņa dziļi jo dziļi ieelpo. Leonī, mana māte, nabaga nomocītais radījums, tas nekad nebeigsies. Un pāri pārveļas izmisums, viņai vairs nav spēka, gribas apturēt Kangoo un aizmigt pie stūres. Vienmēr atkārtojas viens un tas pats: viņas māti sit, piekauj, moka, viņas māte nespēj pat aizstāvēties, jo visus likumus pieņem vīrieši, kuri tos pielieto pēc pašu ieskatiem. Kad viņa vēl mācījās skolā, prātā aizķērās kāds izteikums: “Sievietes, kuras nepakļaujas likumiem, rīkojas saprātīgi, jo mēs šos likumus pieņemam bez viņu līdzdalības.” To bija rakstījis kāds vīrietis, viņu sauca Monteņs. Šie vārdi bija krituši auglīgā augsnē.

      Tā visa atkal ir par daudz, viņa atceras savas bērnības naktis: asinis mātes matos, troksni, ar kādu mātes galva tiek sista pret grīdu, lamas, kliedzienus, to, kā māte lūdz piedošanu, saukdama, ka nekad vairs tā nedarīs. Tā visa atkal ir par daudz. Viņa aptur automašīnu un izslēdz motoru. Viņa ar dūrēm berzē acis, starp pirkstiem mirdz asaras, tās plūst pār viņas vaigiem.

      Kad asaras ir izsīkušas, kad bēdas ir galā, atkal atgriežas niknums. Viņa izslejas, noslauka degunu mēteļa piedurknē, atstumj cepuri pakausī, ar abām rokām pakasa galvu, nokož gabalu no maizes un siera un piezvana Aminai.

      Zilpelēkajā nakts tumsā pazib sikspārnis, un viņa atkal atceras kādu Toma izmestu joku. “Kā sauc peli ar spārniem?” – “Nav ne jausmas, Tom, tu taču labi zini, ka es nekad nevaru uzminēt!” – “Tas ir sikspārnis.” Viņš jutās apmierināts, jo viņa sāka skaļi smieties.

      – Amina, tā esmu es. Kur tu esi? – viņa vaicā, izdzirdējusi Aminas balsi, kas skan tik klusi, ka to gandrīz nevar saklausīt.

      – Tavas mātes palātā. Es negribu atstāt viņu vienu. Es gaidīju, kad tu man piezvanīsi.

      – Esmu jau klāt.

      – Viņa guļ. Es viņai iedevu miegazāles.

      – Vai tas ir nopietni?

      – Viņa guļ, – Amina klusi atkārto.

      Amina gaida pie simt četrdesmit ceturtās palātas durvīm un māj, mudinot pasteigties. Viņa zaglīgi skatās te uz vienu, te uz otru pusi. Tad aizver palātas durvis un atbalsta krēslu pret rokturi.

      – Tu domā, ka tas palīdzēs? – Stella noprasa.

      – Nezinu, taču tā es jūtos mierīgāk. Goda vārds, tik ļoti es vēl nekad nebiju pārbijusies! Runā pavisam klusi! Es nedrīkstu te atrasties, šovakar man nav jādežurē.

      – Vai tad Bubū, Husīns un Moriss nemaz nebija atnākuši? Kuram tad šodien bija kārta to darīt? Es taču brīdināju Kurtuā, ka nevarēšu te atrasties.

      – Nē. Es nevienu neesmu redzējusi. Es gaidīju viņus, lai pati varētu doties prom.

      – Un viņi pat nepiezvanīja?

      – Nekā nebija, kad es tev saku. Nekā.

      – Tas nav normāli…

      Ir pusvienpadsmit. Parasti viņi ierodas astoņos vakarā, pēc darba. Plati smaidīdami. Vienmēr gatavi, vienmēr priecīgi pakalpot. Parasti Bubū un Husīns nāk abi reizē. Viņiem līdzi ir kārtis un alus, viņi pievelk tuvāk mazo televizora galdiņu un nododas spēlei. Laiku pa laikam viņi uzsmaida Leonī, uzmet viņai skatienu, uzbilst: jūs droši varat vērt acis ciet, mēs esam te. Viņa pasmaida un pasaka abiem paldies. Moriss viņai šķiet mazliet biedējošs. Viņš ir vecpuisis. Viņš lasa grāmatas par Napoleonu un pēta lielo kauju stratēģiju un armiju pārvietošanos, kuru rezultātā ienaidnieks nonāk spīlēs. Vai arī ne. Viņš pārskata Eilavas un Vaterlo kaujas. Viņam ļoti patīk viss, kas saistīts ar armiju, formastērpi, četrpadsmitā jūlija parāde. To viņš skatās pa televīziju. Reiz viņš ir aizbraucis uz Parīzi, lai visu redzētu “pa īstam”. Viņš izbrauc no mājām iepriekšējās dienas vakarā, apstaigā Zvaigžņu laukumu, lai noskatītos sagatavošanās darbos, pārnakšņo automašīnā un nākamajā rītā nostājas pirmajā rindā, lai neko nepalaistu garām. Mājās viņš atgriežas vīlies. “Pa televizoru izskatījās labāk.” Un vēl viņš piebilst: “Turklāt man nepatika tas pūlis. Parīzē ir pārāk daudz cilvēku. Un vēl tur nejauki ož, nav iespējams paelpot.”

      Stella noliecas pār māti. Viņa mierīgi guļ. No pavērtajām lūpām ar vieglu gārdzienu plūst elpa.

      – Izskatās, ka viņai ir labāk..

      – Tāpēc, ka gaisma ir izslēgta. Ieskaties vērīgāk…

      Stella noliecas vēlreiz un zem Leonī kreisās acs ierauga plāksteri. Viņa klusi iekliedzas, un Amina ar brīdinošu mājienu liek viņai klusēt.

      Atbalstījušās pret palodzi, abas sāk pavisam klusi sarunāties.

      – Varēja būt ap septiņiem, es aizgāju uz tualeti pačurāt un izdzirdēju, ka pa durvīm kāds ienāk. Tas noteikti bija Tirkē, es pazīstu viņa balsi. Nezinu, kāpēc, taču atslēga bija palikusi ārpusē. Vai arī kāds to bija tur atstājis, lai Tirkē varētu mani ieslēgt.

      – Tātad šeit viņam ir kāds līdzdalībnieks…

      – Būtu labi, ja tikai viens, – Amina nopūšas. – Lai