Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

auduma saulessargi draud sabrukt, un viņiem tie nemitīgi jākārto. Viņi lasa, peldas, šad tad saskūpstās. Viņa visiem spēkiem domā: “Lūk, tā ir laime,” un atkal sāk kāri lasīt Džordža Sandersa “Nelieša memuārus”. Tad viņa iesmejas un skaļi nolasa:

      – “Mana nelietība bija vēl nekad neredzēta. Es biju pretīgs, taču nekad ne nepieklājīgs. Īsts augstdzimuša neģēļa paraugs. Ja man saskaņā ar scenāriju vajadzēja kādu nogalināt vai sakropļot, es vienmēr to darīju kā labi audzināts cilvēks, uzdrošinos apgalvot, pat izsmalcināti. Es biju no tiem noziedzniekiem, kam ļoti nepatīk notraipīt drēbes, ne jau tāpēc, ka man būtu bail tikt atklātam, bet gan tādēļ, ka es centos būt kārtīgs.”

      – Lūk, cilvēks, kurš man patīk, – Filips secina. – Es labprāt vēlētos ar viņu iedraudzēties.

      – Par vēlu, viņš jau ir miris!

      Pēc atgriešanās no Japānas Filips bija viņai piezvanījis un pateicis: “Tu saņemsi trīs numurētas aploksnes. Tu drīksti atvērt tikai vienu no tām, bet abas pārējās tu man atdosi neatplēstas. Tev jāizpilda viss, kas vēstulē būs rakstīts, un tu nedrīkstēsi uzdot nevienu jautājumu.”

      Viņa bija izraudzījusies aploksni ar otro numuru, jo viņai patika pāra skaitļi. Vēstulē bija rakstīts: “Satiksimies Orlī lidostā pie trīspadsmitās izejas. Paņem līdzi peldkostīmu, saules aizsargkrēmu krēmu un vārdnīcas.”

      Šodien viņa iznāk no bibliotēkas ar Barbjē d’Oreviljī “Sātaniskie”. Saraujas, izdzirdējusi, kā skaļi iesmejas pārāk stipri uzkrāsojusies sieviete, iztraucēdama telpā valdošo maigo mieru.

      Pirms došanās vakariņās uz pilsētu viņi ir norunājuši satikties pie bāra. Viņa iziet uz terases, lai noskatītos saulrietā. Filips šobrīd savā numurā noteikti runā pa telefonu. Pēkšņas iedomas vadīta, viņa piezvana uz numuru, kurš ir uzrakstīts uz lapiņas, ko viņa atradusi zem logu tīrītāja. Ilgi skan pīkstieni, un tad ieslēdzas automātiskais atbildētājs. Operatora balss nolasa bezpersonisku vēstījumu. Viņa neatstāj ziņu. Atceras nepazīstamā cilvēka garo stāvo auditorijas tālākajā galā. Kas ir šis vīrietis? Vai viņš ir pazinis viņas tēvu? Cik viņam gadu? Tētim tagad būtu septiņdesmit astoņi.

      – Tu taču redzi, ka viņš neatbild, – Filips iečukst viņai ausī.

      – Ai! – Žozefīne satrūkstas. – Tu jau esi klāt?

      – Un tu neatstāsi nekādu ziņu?

      – Es nezinu, ko viņam teikt.

      – Man gribas tevi noskūpstīt.

      – Nu, tad noskūpsti mani!

      – Nē. Es neesmu tik viegli dabūjams.

      Viņa pasmaida un no jauna paskatās uz lapiņu, ko ir salocījusi un noglabājusi makā. “Vai mēs varētu satikties? Es gribu ar jums parunāt par Lisjēnu Plisonjē.” Viņa nav vērsusies pie kapteiņa Garibaldi, lai noskaidrotu sarkanā Kangoo īpašnieka vārdu. Viņai pašai jātiek galā ar savu pagātni. Par to viņa nevēlas stāstīt nevienam. Vienīgi Filips visu zina.

      – Tik un tā tas ir dīvaini! Kurš gan pēc tik ilga laika grib ar mani runāt par manu tēvu!

      – Vai tu vēl viņu atceries?

      – Es atceros viņa mīlestību. Viņš mani aizstāvēja, viņam līdzās man nekad nebija bail. Es atceros viņa stāstu par mazo zvaigznīti, kas sargāja ģimeni, es atceros dziesmiņu, ko viņš dziedāja man un Irisai. Viņš paņēma mūs klēpī, ucināja un dziedāja “Santakrusas pastnieku”.

      – Par ko bija šī dziesmiņa?

      – Anrietei tā ļoti nepatika. Viņa to uzskatīja par vulgāru.

      Filips apskauj Žozefīni vēl ciešāk, un viņa iesāk:

      Santakrusas pastnieks

      Zirga mugurā

      Izskatās pēc medūzas

      Tropu jūriņā.

      Norijusi siekalas, viņa uzsvērti turpina:

      Hei, hei, muchachas,

      Pastu nesu jums,

      Hei, hei, muchachas,

      Neviens vairs nenoskums.

       – Muchachas – tās bijām mēs – es un Irisa. Viņš smiedamies meta mūs gaisā. Jo ilgāk dziedāja, jo augstāk meta, un tad, zaudējis spēkus, lūdzās, lai izbeidzam.

      – Jā, Anrietei tas noteikti nepatika.

      – Viņi nekad viens otrā neklausījās. Viņi visu laiku strīdējās. Anriete klaigāja, tētis izlikās, ka neko nedzird. Viņš bieži devās komandējumos, Anriete bija pieradusi iztikt bez tēta. Viņa sacīja “šis vīrietis ir tik burvīgs, kad viņa nav mājās” un labpatikā izstaipījās. Tētis daudz lasīja, bet viņa uzskatīja, ka tā ir veltīga laika izšķiešana. Tētis dievināja Rilki, bet viņa to uzskatīja par gļēvuli. Tētis mums deklamēja veselus Rilkes darbu fragmentus. Vai tu zini to stāstu par pūķi, kurš pēdējā brīdī pārvērtās par princesi?

      – Nē.

      – Tas ir tik skaists. Viņš to bija pierakstījis uz kartītēm un vienu no tām pastāvīgi nēsāja sev līdzi kabatas portfelī. Man arī tāda ir, es to jau sen glabāju somiņā. Tā ir rakstīta ar viņa roku. Un paraksts – Lisjēns Rilke. Kādu dienu es to ielikšu kādā mapē un vairs nekad nepārlasīšu.

      – Viņš strādāja būvniecības jomā, vai ne?

      – Viņš bija projektu vadītājs, viņam vajadzēja uzraudzīt darbus dažādos būvlaukumos. Viņš daudz ceļoja. Savas dzīves divus pēdējos mēnešus viņš pavadīja Sensā. Kādā būvlaukumā. Tas noteikti bija laimīgs laika posms, jo nedēļas nogalēs, atkal atgriezies mājās, viņš nespēja vien beigt svilpot. Viņš it kā bija kļuvis jaunāks, viņš noteica “ak, dzīve, dzīve, dzīve!” un plati smaidīja. Taču tovakar, trīspadsmitajā jūlijā, viņš atgriezās mājās pagalam saguris… it kā būtu piedzīvojis kaut ko nelāgu.

      Žozefīne noklepojas un turpina:

      – Anriete noprasīja: “Cikos tu vispār pārrodies mājās?” un ar pirkstu paklaudzināja pa pulksteņa ciparnīcu, bet tētis atteica: “Es biju uz tikšanos, un tā mazliet ieilga.” – “Ar ko?” – un viņš atbildēja: “Tu šo cilvēku nepazīsti, taču vari būt mierīga, tas bija vīrietis.” Un viņa atcirta: “It kā man būtu vajadzīga tava taisnošanās!”

      – Ļoti izklausās pēc romantiskas satikšanās!

      – Izbeidz! Tētis un mīļākā? Tas nav iespējams!

      – Un tomēr viņam tas nāca tikai par labu. Daži laimes brīži tālu prom no briesmīgās Anrietes.

      Žozefīne pasmaida.

      – Tovakar viņš izskatījās noguris. Viņš atkrita atzveltnes krēslā un noraisīja kaklasaiti. Es ierāpos viņam klēpī, lai samīļotos, un viņš noteica: “Esmu galīgi slapjš! Ārā ir tik karsts, vai ne?” Viņa acis izskatījās tik dīvainas, mazliet stiklainas, un es noprasīju: “Vai tu slikti jūties, tēti?” Viņš pasmaidīja un klusi nočukstēja: “Es vienmēr jūtos labi, kad tu esi man līdzās.” Viņš noglāstīja man vaigu un viegli saviebās, it kā viņam kaut kas sāpētu, un tad ārā sākās uguņošana, es piecēlos, lai atnestu viņam lielu glāzi ūdens, un… un viņš nomira. Zini, viņš man bija tik svarīgs. Viņš mani slavēja par visu, ko es darīju. Viņš vienmēr bija manā pusē.

      – Vai tev ir kāda viņa fotogrāfija?

      – Nekā daudz man nav, māte saglabāja