Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

Seržs, kopējs, viņš man pateica, ka ir redzējis, kā Tirkē aizbēg, tomēr nav pārliecināts, ka tas tiešām bijis viņš – kārtējais drosminieks! –, viņš atvēra durvis, un es ieraudzīju, ka Leonī guļ uz grīdas. Tas izskatījās nelāgi.

      – Kas viņai ir nodarīts?

      – Vēl trīs lauztas ribas labajā pusē – ceturtā, piektā un sestā. Viņa noteikti bija pagriezusies uz kreisā sāna un pacēlusi rokas, lai aizsargātos, un saņēmusi sitienus. Viņai visur ir zemādas asins izplūdumi: uz ķermeņa augšdaļas, uz sejas, uz labās rokas. Mēs ar Seržu viņu pacēlām, viņš pārliecinājās, ka, izņemot tās trīs ribas, viņai nekas nav lauzts, bet es tikmēr mēģināju atgūties. Seržs viņai iedeva nomierinošu līdzekli un doliprānu un atkal aizgāja. Rīt vajadzēs parunāt ar Dirē.

      – Mana nabaga māmiņa, – Stella nopūšas, saņemdama mātes roku. – Viņi tevi nekad neliks mierā!

      Stella viegli uzpūš elpu mātes sejai, ar pirkstu maigi noglāsta viņas vaigu.

      – Viņa guļ, viņa ir mierīga, – Stella pārsteigta piezīmē. – Kad es viņu pacēlu, viņa man atvainojās. Vai spēj to aptvert? Viņa lūdza piedošanu par to, ka mani tik ļoti apgrūtina. Tieši ar tādiem vārdiem. Viņa ir tik jauka, Stella, tik jauka! Kā gan viņai var kaut ko tādu nodarīt?

      – Es zinu, Amina.

      – Viņai vēl vismaz mēnesi būs ļoti grūti. Sāpēs, kad viņa pakustēsies, sāpēs, kad elpos, ar viņu vajadzēs apieties ļoti uzmanīgi. Viņa nedrīkstēs klepot, smieties, strauji kustēties, viņa nevarēs darīt neko, kamēr nebūs atlabusi.

      – Es palikšu šeit. Suzona parūpēsies par Tomu, un Žoržs rītdien aizvedīs viņu uz skolu. Es viņiem tūlīt piezvanīšu.

      Viņa pastiepj roku pēc somiņas, lai paņemtu telefonu, taču tas negaidot iezvanās. Ieraudzījusi ekrānā vārdus “nezināms numurs”, viņa nolemj neatbildēt uz zvanu.

      – Varbūt tas ir Bubū vai Husīns, – Amina ieminas.

      – Vai arī kāds cits, kurš man piedraudēs: “Sīkā maita, es tev pārplēsīšu kājstarpi.” Viņi domā, ka var mani iebaidīt. Viņi sola man elli. Es viņus tik ļoti ienīstu, Amina! Es vairs nespēju izturēt, visa mana dzīve ir pagalam.

      Viņa skatās uz gultā izstiepušos mātes ķermeni, noglāsta viņai roku, un tad skatiens aizslīd tukšumā.

      – Es sev bieži vaicāju, vai vēl kaut ko zinu par mīlestību…

      Viņa apraujas un apdomājas, lai atrastu īstos vārdus. – Man gadās arī pa kādam laimes mirklim, taču tie nav ilgi. Visbiežāk mani pārņem visaptverošs naids.

      Telefons pārstāj zvanīt. Stella parausta plecus.

      – Nu, redzi… Viņi pat neatstāj man ziņu. Viņi domā, ka visiedarbīgāk būs tad, ja viņi terorizēs mani ar telefona zvaniem.

      Viņa parāda telefonam nepieklājīgu žestu.

      – Vai tu labi zini, ka tur nezvana ne Husīns, ne Bubū? – Amina nerimstas. – Parasti viņi ierodas ļoti precīzi. – Viņu telefona numurs būtu parādījies. Zvana kāds cits, kad es tev saku. Vai tu nesaproti? Gribi, lai es tev visu uzzīmēju?

      Viņas balss skan aprauti, ļauni. Aminas vientiesība ir tik kaitinoša.

      Amina mierinoši uzliek plaukstu Stellai uz rokas. Stella to atgrūž un turpina tverties pie savas uzmācīgās domas.

      – Tas ir Tirkē, tu pati tā teici. Un Tirkē – tas ir Rejs. Šoreiz viņi vairs netiks sveikā cauri.

      – Ko tu grasies darīt?

      – Pagaidi. Viņiem nāksies par visu samaksāt, tas arī viss. Tu neko nezini, un es neko neesmu teikusi. Un, ja kāds tev kaut ko vaicās, nesaki ne vārda, norunāts?

      – Stella, tu labi zini, ka es esmu tavā pusē.

      Stella paceļ galvu, paskatās uz Aminas saspringto, nemierīgo seju, ierauga, cik tā ir maiga un saudzīga, un tūlīt nožēlo, ka ir tā aizrāvusies.

      – Piedod! Es nesavaldījos. Man vairs nav spēka izlikties par to, kas neesmu, par stipru sievieti, kura visu laiku ir gatava cīņai, bet, ja es pārstāšu būt šāda sieviete, par ko tad es kļūšu? Vai tu to zini?

      Amina klusē. Stellai ir taisnība. Neviens viņai nav ļāvis būt citādai.

      – Šovakar es palikšu tepat un gulēšu līdzās tavai mātei. Ja viņa pamodīsies un viņai kaut ko vajadzēs, es būšu tepat. Brauc mājās gulēt. Rīt parunāsim.

      Stella nomurmina: paldies, cik labi, ka tu esi te.

      – Man gribas sadot pa kaklu sev pašai, – Amina nerimstas. – Es vairs nekad neiešu uz palātas tualeti. Starp citu, slimnīcas noteikumi stingri aizliedz tā rīkoties!

      Stella pasmaida.

      – Tu esi lieliska, – viņa klusi nosaka.

      – Tu arī. Turklāt tu tāda esi ilgāk nekā es! Man ir bijusi viegla dzīve. Vecāki mani lutināja, kamēr tev vajadzēja cīnīties, lai izdzīvotu.

      – Man nekas cits neatlika.

      – Pat skolā tu mācījies labi!

      – Tāpēc, ka skolotāji man ļoti patika. Viņi pret mani izturējās tik jauki.

      – Tiesa gan. Viņi tev visu piedeva. Vai atceries, kā tu, būdama sliktā noskaņojumā, spēri visiem, kas vien tev tuvojās?

      Viņas smejas, it kā šīs atmiņas par pagātni spētu sadziedēt tagadni.

      – Man visvairāk patika Toledo, mūsu spāņu valodas skolotājs, – Amina saka. – Es viņu dievināju!

      Stella sarauc degunu un atceras:

      – Kad mums bija spāņu valodas stunda pēcpusdienās, viņš atgriezās no ēdnīcas, un viņa džemperis bija vienos traipos. Pēc tiem varēja noteikt, ko viņš ēdis.

      – Un viņš turēja ciet žaketi, lai neviens tos nepamanītu!

      – Ko viņš teica, kad kāda no mums dabūja vislabāko atzīmi?

      – Viņš rādīja uz mums ar pirkstu un pāri visai klasei ssauca: fantástico! Así se hace, muchacha! Un visi pārējie kliedza muchacha, muchacha, un sita pa saviem galdiem, saceļot milzīgu troksni!

      – Viņam mēs visas bijām muchachas fantísticas!

      – Tik un tā viņam bija savas mīlules. Vai esi jau aizmirsusi? – Amina vaicā. – Tu, es, Žilī un Marī Delmonte. Mēs bijām vislabākās spāņu valodā!

      – Un mēs vēl aizvien esam kopā, – Stella saka. – Mēs ar Žilī strādājam kopā, tu esi tepat slimnīcā, bet Marī ir kļuvusi par žurnālisti. Tiklīdz viņai vairs nebūs jāstrādā avīzē, viņa atvērs tekstilmozaīkas ateljē. Tāpēc, ka tagad viņa vakaros ar to nodarbojas. Viņa nav mainījusies, viņa vēl aizvien ir tikpat jauka. Nav kļuvusi iedomīga.

      – Manā trīsdesmitajā dzimšanas dienā viņa man uzdāvināja īpaši veidotu avīzes titullapu ar virsrakstu “Amina: muchacha fantísticas”. Es biju tik lepna!

      – Viņa var kaut ko tādu izdarīt?

      – Jā, viņa man parādīja, tas ir pavisam viegli – un izskatās tik lieliski! Un mans tētis bija tik priecīgs! Es viņam uzdāvināju šo lapu, un viņš to pielika viesistabā pie sienas! Jau tolaik, kad es vēl biju maza, viņš uzskatīja, ka Toledo kungam ir taisnība un visas sievietes patiešām ir ievērojamas. Viņš nolēma iemācīties spāņu valodu viņam par godu. Viņš nopirka Assimil pašmācības komplektu un klausījās lambadu!

      – Bet