Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

pāris reizes viņa bija devusies kaut ko nopirkt Fernandei. Pienu. Šņaucamo tabaku. Tumšu pulveri, ko Fernande saņēma ar īkšķi un rādītājpirkstu, pielika pie nāsīm un iešņauca. Pēc tam viņa ar īkšķi viegli uzsita pa abām nāsīm, lai atbrīvotos no tabakas pārpalikuma. No šņaukšanas viņas nāsis bija kļuvušas melnas, un tas izskatījās pretīgi.

      Lisjēns atradās mazajā veikaliņā. Viņš pirka avīzi. Leonī atkal pārņēma tā pati sajūta. Vaigos sakāpa sārtums, ceļgali saļodzījās.

      Viņa pavisam dīvainā balsī iesaucās: “Ak! Kā es priecājos jūs atkal redzēt, tā tik ir nejaušība.” Tad pati satrūkās no saviem vārdiem: “Vai tā esmu es, kas to pateica?” Es, šī nekaunīgā, gandrīz koķetā meitene? Izskatījās, ka arī viņš ir ļoti priecīgs. Abi izgāja no veikaliņa kopā, viņš sāka meklēt atslēgas sev kabatās un nopūtās: ak, atslēgu riņķis ir ļoti praktisks izgudrojums, tas ļauj pazaudēt visas atslēgas uzreiz, nevis pa vienai.

      Un tad negaidot viņš pavisam klusi piebilda:

      – Es ļoti priecājos, ka atkal esmu jūs sastapis.

      Tas bija neparasts vakars, gaisā smaržoja pēc pavasara. Tovakar viss notika vienlaikus.

      Viņa nezināja, kā izturēties. Viņa nebija radusi uzklausīt komplimentus. Viņa taustīja blūzes apkaklīti, to raustīja, kārtoja, nervozi berzēja. Viņa baiļojās, ka izskatās neglīta un neinteresanta. Vēlāk viņš pastāstīja, ka tobrīd gribējis viņu paņemt uz rokām, atvērt automašīnas durvis un paziņot: nu, un tagad brauksim prom. Taču tad viņš bija nodomājis: ak dievs! Kādas aplamības, vīrietis manā vecumā, precējies, ģimenes tēvs, un viņa ir tik jauna, tik nevainīga, tik nedroša.

      Todien viņa bija smējusies no prieka.

      Kādu citu dienu, kad viņa ienāca mazajā kafejnīcā, viņš tur risināja krustvārdu mīklu. Maigi uzlūkojis Leonī, viņš apvaicājās, kāds varētu būt nerātna pāvesta uzvārds ar sešiem burtiem. Aši apdomājusies un aizpūtusi no sejas matu cirtu, viņa uzrakstīja – Bordža! Un viņš pavisam nopietni, itin nemaz nejokodams, pateica: jūs esat ģeniāla, jaunkundz.

      Viņš bija uzsvērti nosaucis viņu par jaunkundzi.

      Vārdi “Valenti kundze” bija izdzēsti. Viņš izvēlējās uzrunu pēc savas patikas. Lai dzīvotu, dzīvotu un vēlreiz dzīvotu.

      Viņa atskatījās, lai pārliecinātos, vai tikai viņš nerunā ar kādu citu, un aizbēga. Viņai bija bail sabrukt viņa priekšā. Pārāk liela iekāre, pārāk liela dzīve, viņa pie kaut kā tāda nebija pieradusi.

      Aptiekārs, Setēna kungs, iedeva viņai miegazāles. Slepus. Tāpat vien. Viņš labi zināja, ka tās ir domātas Fernandei, un viņam bija šis tas slēpjams. Rejs viņu šantažēja. Viņš draudēja pastāstīt Setēna kundzei, ka viņas vīrs jau sen niekojas ar skaisto Anī! Viņš apgalvoja, ka viņa rīcībā esot kompromitējošas fotogrāfijas. Viņa tik labi skūpstās, Rejs sacīja. Īsta kārumniece, to taču tajās fotogrāfijās var labi redzēt! Aptieka piederēja Setēna kundzei, kurai bija farmaceita diploms. Setēna kungs bija tikai tāds aizvietotājs baltā uzsvārcī, kuš tēloja aptiekāru, tirgodams aspirīnu un merbromīnu. Un, ja Setēna kundze viņu izmestu no darba, viņam neatliktu nekas cits, kā vien gulēt zem tilta, tāpēc viņš labāk bija ar mieru maksāt Rejam trīssimt franku mēnesī. Labsirdīgi atvēlot Leonī mazās tabletītes, viņš atriebās. Kad viņa ienāca aptiekā, Setēna kungs atplauka.

      Setēna kundze to ievēroja, un viņu pārņēma aizdomas.

      Turpmāk nāksies tos abus uzmanīt!

      Leonī izdomāja tūkstošiem viltību, lai varētu satikties ar Lisjēnu. Vēl nekad mūžā viņa nebija jutusies tik pārdroša. Viņai vairs nebija bail no Fernandes. Viņai nebija bail likt lietā miegazāles, naktī slepus izlavīties ārā pa balkonu, rādīties cilvēkos kopā ar Lisjēnu. Vakariņu laikā viņa iebēra balto pulverīti Fernandes glāzē – Fernande dzēra ar ūdeni atšķaidītu sarkanvīnu Kiravi – lika galdā ragū, tad, stāvēdama aiz krēsla, nogaidīja, kamēr veča izslaucīs savu šķīvi ar maizi – Leonī nebija atļauts sēsties ar viņu pie viena galda –, noklausījās, kā Fernande nožāvājas un nopūšas: nesaprotu, kas man uznācis, šovakar nespēju atkauties no miega, došos pie miera, bet tu vēl ceturtdaļstundu paadi un tad arī liecies gulēt. Un pārāk ilgi nededzini sveci! Viņa devās prom, vilkdama smagās kājas. Leonī novāca galdu, nomazgāja traukus, sakārtoja virtuvi. Tad ieklausījās, sadzirdēja, ka Fernande savā istabā krāc, mazliet iesmaržojās, uzkrāsoja lūpas un izlēca pa logu. Cik labi, ka viņi dzīvoja starpstāvā! Lisjēns gaidīja viņu automašīnā, kurai bija izslēgtas visas gaismas. Viņa atvēra automašīnas durvis un metās viņam ap kaklu. Vēl viena nakts, viņa noteica un aizvēra durvis, lai gaisma neielauztos viņu patvērumā.

      Un tad viņi devās uz ēzeļu aploku. Uz mazo namiņu Žorža un Suzonas īpašumā.

      Viņi satikās katru dienu.

      Līdz pat tam briesmīgajam vakaram.

      Nē taču… nē… tas notika vēlāk, daudz vēlāk. Man noteikti jāsakārto savas atmiņas pareizā secībā. Manas atmiņas ir pārāk dārgas, lai ar tām tik pavirši bārstītos. Man jābūt rūpīgākai. Atmiņas ir vienīgais, kas man vēl palicis.

      Viņi aizgāja uz Oksēras kinoteātri, lai noskatītos Fransuā Trifo filmu “Vīrietis, kurš mīlēja sievietes”. Tas atradās tālu no Sensas, tur viņiem nevajadzēja slapstīties. Viņi nopirka sev saldējumu un dažādus saldumus, ērti iekārtojās savās vietās, nogaršoja viens otra saldējumu, centās apslāpēt smieklus, viņu rokas un pirksti savijās, lūpas sakļāvās. Par filmu viņi nelikās ne zinis. Viņi nedrīkstēja veltīgi izšķiest laiku.

      Viņi atkal un atkal atgriezās šajā kinoteātrī, taču ne reizi pat nepaskatījās uz ekrānu. Viņi skūpstījās, apskāvās, atkal atraisījās viens no otra, runāja visādus niekus. – Droši vien tāpēc ļaudis mēdz teikt, ka iemīlējies cilvēks nav pie pilna prāta, – Lisjēns piezīmēja. – Es jau trešo reizi nāku uz šo filmu, taču joprojām nezinu, par ko tā ir!

      Viņa spēja saklausīt tikai divus vārdus – iemīlējies cilvēks. Tie izplūda tik ļoti, ka viņa šajos vārdos gandrīz noslīka.

      – Ak, – viņa nopūtās, – ja vien es būtu brīva…

      Gandrīz drūmas nopietnības pārņemts, viņš pievilka Leonī sev klāt, it kā vēlētos viņu sagatavot tam, ko pats grasījās sacīt.

      – Arī es neesmu brīvs, Leonī. Man ir sieva un divas mazas meitiņas. Es negribu tev melot, es vēlos, lai tas, kas ir starp mums, būtu tikai godīgs un skaists…

      Viņa piekrītoši pamāja un sāka čaukstināt sava milzīgā saldējuma iesaiņojumu. Precējies. Viņam bija sieva. Un divas mazas meitiņas.

      – Meitu dēļ es nespēju pamest ģimeni. Nevaru tev paskaidrot, kāpēc, tas būtu pārāk ilgs un pārāk bēdīgs stāsts, taču es tev apsolu, ka reiz tomēr aiziešu no sievas un atnākšu pie tevis. Un vēl es apsolu, ka nekad tev nemelošu… Tu taču to zini, vai ne?

      – Zinu, zinu, – Leonī noteica, zinādama vienīgi to, ka jūtas noskumusi.

      Ko gan viņa bija iedomājusies? Ka četrdesmitgadīgs vīrietis varētu būt brīvs? Viņam bija sieva un bērni, viņš maksāja skolas naudu, pirka Ziemassvētku dāvanas, nopūta dučiem sārtu svecīšu uz jubilejas tortēm. Man nekad nav bijis bērna. Rejs apgalvo, ka tā ir mana vaina. Es esmu neauglīga.

      – Paskaties uz mani, Leonī, paskaties uz mani!

      Viņa tumsā pasmaidīja. Tas bija bēdīgs, greizs smaids, kas izķēmoja viņas seju.

      – Es