PIENĀ. Smieklīga patiesība. СтаВл Зосимов Премудрословски

Givi mazo pirkstiņu.

      viesmīlis aizlidoja. Un tad sākās jumta lobīšana. Visi apmeklētāji un kafejnīcas bija izkaisīti, kas kur. Vecais Givi vienatnē neatlaidīgi gaidīja pavēli. Klaiņojoša lode trāpīja cepurē un iemeta to zemē. Givi nekustas zem Budenovska ūsu saknēm. Pēc brīža krievu karavīri kafejnīcā rēja.

      Mēs vīna vīnus un kebabus paņēmām neapstrādātus un apceptus. Mums nebija vajadzīga nauda. Ierakstījuši visu nepieciešamo ēdamo, mēs devāmies prom. Givi gaidīja.

      Pamanījuši, ka karavīri ir prom, apmeklētāji un kafejnīcas izkāpa no stūriem un katrs sāka pildīt savus pienākumus, no zem mēles izņēma lodes un izspļāva zobu gabalus uz grīdas.

      Resnais viesmīlis jau ilgi gaidīto veda uz grila. Viņš nolika paplāti Givi deguna priekšā uz galda un iesaldēja trekna vietējās varas dēla plauktā, kura nosaukums bija “Hei, jā?!”. Givi vectēvs labprāt satvēra bārbekjū un ar dzelteniem metāla zobiem satvēra centrāli ceptas gaļas gabalu. Viesmīlis uzmanīgi ielēca pakaļā, savukārt metot ceļus. Givi vienreiz pārvilka iesmu. Gaļa tikko izstiepās. Viņš izvilka, sakodis zobus – divus. Iesms izbēga no rokām un saputoja veco sejā, uz vaigiem atstājot tauku svītras un apcepta tomāta gredzenu uz dzeloņaina naga, kaukāziešu tautības, deguna galā. Viņš to velk atpakaļ trešo reizi, un viņa senils rokas nodrebēja. Un…

      – — Kāda gaļa, gumija, wai?! – uzsprāga cienītais Givi džinss.

      – — Ei, tēvs, wai, hotelel veselīgs auns, viņš kalnos saspieda zāli! Šņaukājās svaigais gaiss, jā?! un nodzīvoja simts divpadsmit gadus.

      Givi nervozi nometa bārbekjū uz galda.

      – — Hei, jā, es zināju šo joku, kad tev bija tēvs projektā, jā?! – Viņš piecēlās un, aizmirsis drifta koksnes nūju ar nolobītiem mezgliem, devās prom.

      Labvakar vakars!!!

      Bet mēs, savukārt, piedzērāmies, metāmies un iesaistījāmies kautiņā, bet kā būtu bez tā, mēs esam Gaisa spēki? Un no rīta mēs sēdējām, lai turpinātu atpūtu un lūpā gaidītu nākamo ceļojumu…

      Sliktas dienas rīts…

      9. piezīme

      Staigāt

      Verdzība Venadevičs, bijušais policijas pulkvedis, tagad noziegumu priekšnieks, kuru apstājās pie vēsā veikala un nopirka vēsu litru degvīna pudeli, atdzesētu uzkodu, vēsu alu un atdzisa no veikala. Tuvojoties savam atdzist darba džipam, viņš to bloķēja no vēsa trauksmes signāla un… atcerējās, ka ir aizmirsis iegādāties atdzist cigaretes.

      – — Nu, egle nokritusi. – Viņš bija sašutis un, iemetis visu mašīnas pakaļā, ātri nolēma viņu aizvest uz veikalu nikotīna meklējumos un nepievērsa nozīmi trauksmei. – Nu, ko, uzreiz bez rindas un pērc?! Minūtes bizness.. – viņš nodomāja, bet izrādījās, ka kāds klients maksā par lielu daudzumu produktu korporatīvajai ballītei un viņam bija jāgaida apmēram desmit minūtes. Kases aparāts ir aizņemts.

      Kad ārā, tas ir forši. Kad viņš aizbrauca, viņa džips ar vēsu trauksmi, ar vēsu degvīnu, vēsu uzkodu, vēsu alu nebija pazudis.

      “Viņi nolaupīja, dēmoni, khe…” Slaveri Venadevičs nomurmināja un, aizdedzinājis atdzistās cigaretes, izsauca ceļu policiju par nolaupīšanu savam draugam pulkvedim.

      Pēc divām stundām netālu no pagalma tika atrasts džips: jauna puiša līķis un puslitrs degvīna, atvērta alus kanna un gandrīz apēstas uzkodas. Piecu metru attālumā no džipa atradās vecāka khačika otrais līķis.

      Viņi visu attiecināja uz paņemtajiem izstrādājumiem un sodīja šī veikala direktoru, viņi saka, ka viņa meita, septiņpadsmit gadus veca skolniece, tika nogalināta. Pats Slaveri Venadevičs no godīgas sirdsapziņas pārmetumiem apbedīja zagļu zagli, kura tīrītāji nedēļu vēlāk atkritumu izgāztuvē atrada galvu. Viņi izsauca savu tehniķi uz notikuma vietu un aizbēga, redzot policiju un izjūtot bailes no likuma pārkāpumiem.

      Bijušie tīrītāji bumbvedēja mājā apmetušies un visa dēļ viņi sāka klauvēt pie visiem, ieskaitot mani, par kuriem mani vēlāk izdzina “naktspatversmes” administrācija, un es nonācu uz ielas.

      Es klejoju pa pilsētu un nezināju, ko darīt, es gribēju ēst un dzert, gulēt un rakstīt, bļaustīties un raudāt, fartēt un murgot.

      – — Nu, iedod ellē pasi, darbu un mājokli!! – iespurdzos man prātā. Un pitons prasīja kaut ko citu. – Šobrīd tas ir karsts, gaļa un daudz kas cits…

      – — Ej zagt!! – iekšējā balss izgriezās kā sirpis.

      – — Nē Es neesmu krievu demokrāts, bet gan padomju cilvēks. Mans prāts izveidojās pēcpadomju telpā, kad vairākums ne tikai nezināja, kā zagt, bet arī vienkārši deva un dalīja pēdējo maizes gabalu, tāpat kā Jēzus, saprotot citu sāpes un to nesaprotot. Viņi atkal nozaga tos, kuri šobrīd ir oligarhs un demokrāts, kuri ziemā pat nespēj iegūt sniegu, atņemot tos no vienkāršajiem cilvēkiem. Deputāts ar kriminālu pagātni ir foršs un pat varonīgs, viņi saka, vecais režīms, kuru īstenoja. Bet, ja cilvēks ir nemiernieks, tad viņš ir bīstamāks un nežēlīgāks par parastajiem kabatzagļiem reizi simtā. Ne jau ārzemnieki izpostīja mūsu valsti, un ne mēs – vienkārši mirstīgie, bet šie likuma zagļi – tagad ir Valsts domes deputāti. Un viss mainīsies tikai tad, kad tiks noņemta pēdējā bijušā padomju amatpersona un pat ja viņš pat nav komunists, viņš ir šo laiku zaglis. Un tagad viņi tikai mēģina atkal un atkal dzīvot greznībā, atņemot sev dzīvību. Un viņu bērni, dzīvi nezinot, nekavējoties pie deputātiem. Šņāc sūdi, lai labāk domātu un balsotu par jauninājumiem. Un mēs, sabiedrotāji viņiem, esam tikai kukaiņi, pat ne liellopi. Kaut kāda veida prima donna aizņēma visu ēteri. Viņi viņu slavē un dzied viņai dziesmas. Viņa ir demokrātiskākā sieviete mūsu valstī, apprecējās ar savu nelikumīgo dēlu, un tas ir viss: dari tā, kā dara. Un tie, kas ir pret tās monarhiju, tas ir, tas ir labāk nekā dziesma un nav saistīti ar Mozu, nenozīmē tādu formātu kā, piemēram, Viktors Tsoi, kurš tika noņemts pēc tam, kad viņš atteicās sadarboties ar viņu. Tas notiek visos varas apļos. Mūsu demokrātija ir pretstats Rietumu demokrātijai, un tāpēc dzīves līmenis ir atšķirīgs: mums ir krāpšanās, un viņiem ir Kaifs. Amerikāņi demokrātu saista ar godīgumu, bet ar mums, krieviem, to saprot kā zādzību un bandītiku. Un atkal es saņēmu., Nu nekas, ne jau pirmajā. Ar džungļiem zvēriem ir vieglāk, viņiem nav likuma. Un šeit?! Galvenais ir saglabāt mieru. Jūs vārāties – tā ir utopija, nervi joprojām ir nepieciešami… Bet vai viss ir apnicis?! Medības vienkārši nav problēma. Ja tauta ir pret ķēniņu, tad šī vairs nav valsts, bet gan kazarmas, kur viņi ir spiesti pastāvēt, nevis dzīvot. Bet pirmās apzinātas dzīves pārstrukturēšanas stundas ir grūtas, un, kad es jau sapratu, kas vēl priekšā, tad dzīve nav interesanta un tu dzīvo, nedomājot par rītdienu. Dzīve bez mērķa. Tāpēc šodienas jaunatne pilnībā sagraus valsti… Divas nedēļas pacelšanas no nulles, un es atkal sociāli apēdu. Un kopš šī laika es nerīkošos…

      Ņevska prospekts ir Sanktpēterburgas sirds. No Aleksandra Ņevska laukuma līdz Decembristu sacelšanās laukumam; no bākas līdz Ermitāžai. Cik daudz jūs redzat: žonglieri, un akrobāti, un kabatzagļi, un ubagi, un zīdēji, un scammers. Visi tur strādā. Un sejas ir noziedzīgi labi paēdušas. Protams, tūristi patiesībā ir vaļņi. Paskatieties, McDonald’s bezspeciālais cilvēks ar lāpstu uzbriest, tas ir, ar maku. Un es redzu, kā puisis nāk klajā ar viņu ar klaji sarkastisku skatienu.

      – — Sveiks, brāl,.. lieliski! – viņš sveicināja zīdītāju.

      – — Jā, veselīgi, paldies Dievam!

      – — Nu, vai dzīve ir normāla? Dievam?