PIENĀ. Smieklīga patiesība. СтаВл Зосимов Премудрословски

Viņi man iedeva shkonāru, tas ir, gultu, kuru es pusgadu sita no vietējiem dzērājiem-varas pārstāvjiem, ievietojot slimnīcā piecpadsmit, pirms viņi mani pameta. Trofejas bija matrači. Esmu uzkrājis deviņus no tiem. Es tos sakravu viens virs otra un gulēju gandrīz pie griestiem. Bija dažas neērtības: glaimošana bija ļoti perpendikulāra, un es noliecos uz koka kāpnēm. Dzīve noritēja normāli: Rīts – vakars, pusdienas – tualete un tā katru dienu. Viņi samaksāja man un manam biedram jūraskrauklim Lyokha Lysy, kurš piecpadsmit gadu laikā bija ieguvis divas augstākās izglītības šajā zonā, par mūsu otrā stāva mierīgo stāvokli. Viņš neatšķīrās no redzesloka un viņa vārdiem bija astoņpadsmit sarkanā krāsā. Un tā kā bija grūti iegūt brilles ar šādiem okulāriem, viņš salocīja no pieejamā, pievienojot trīs rāmjus ar brillēm un savienoja tos ar vara stiepli. Tātad viņš sasniedza simtprocentīgu redzējumu. Un es sāku viņu cienīt ar astoņu acu joku. Mēs ar viņu dzīvojām ģimenē, tāpat kā zonā, īsi sakot, mums bija saknes un dalījās ar maizi, cepot, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ viņš man uzdāvināja lielāku gabalu, vai nu mani cienīja, vai arī paēdināja izsalkušos aplenkuma laikos, lai pagarinātu manu dzīvi absorbējot mana miesa. Katru rītu es, pamostoties, atradu uz galda noteikumus visai dienai vai ilgāk. Veci cilvēki un cita vecuma iedzīvotāji, visi praktiski sēžot vietās, kas nav tik tālu un ne pārāk īsas: mazākais bija apmēram piecpadsmit gadus vecs, labprātīgi dalījās ar mums ar savu devu, dažādos veidos apguva nelielu zādzību un bagātāku iedzīvotāju slāņu izdales materiālus, tā sauktās mājas.. Es vienmēr biju pret to un atgriezu to atpakaļ, un tāpēc viņi veltīja cieņu, kad es gulēju. Pliks priecājās par šo uzmanību un arī sāka ēst taukus.

      Vienu salnu rītu es pamodos. Sniegs krita ārpus loga. Celties kā parasti bija slinkums, un nebija plāna pirkt naudu, it īpaši kopš vakardienas, un mana galva apstājās. Pliks cilvēks, kā parasti, kaut ko lasīja prātā, pārvietojoties tikai ar apakšējo lūpu. Un tas viss būtu turpinājies, ja ne par vecā septiņdesmit gadus vecā kormorāna-recidivista, tālsatiksmes peldēšanas jūrnieka, pensionāra un bezpajumtnieka Methodiusa parādīšanos ar Somijas saknēm. Es gribu atzīmēt, ka notiesātie parasti sazinās ar kastām, kā šajā gadījumā. Un viņš vairāk runāja ar kaukāzieti, nevis ar somu akcentu.

      – — Nu, parazīti, mums ir ņurdēt? viņš sāka no pleca. Es apgriezos, Pliks nolaida grāmatu. Pagāja minūte.

      – — Kas tev vajadzīgs, vecais? – jautāja Pliks un apraka sevi romānā.

      – — Pārtrauciet skatīties dokumentāciju, paņemiet zelta pinumus, tas ir, mani, un dodieties briest. Četrus gadus es saņēmu pensiju.

      Pēc viņa vārdiem pagāja apmēram divas minūtes, un zem mūsu kājām gurkstēja svaigs sniegs. Tālumā atradās veikals, kurā atradās kāda gruzīna miegs. Mēs iegājām tajā un pasūtījām divus simtus. Nosmērēti un zem Metodija grauzdiņiem:

      – — tatāri nedzīvo bez pāra! – mēs pasūtījām vēl simtu. Tālāk, pēc vecā grauzdiņa:

      – — Dievs mīl trīsvienību! – mēs arī nosusinājām šīs brilles. Tad mēs klusībā runājām, katrs ar sevi un tikai Metodijs nepaklusēja un pastāstīja sev, kā no pieciem pieejamajiem tika pieņemts pirmais sasaukums. Mēs nebijām brīvi klausītāji.

      – — Mūsu kuģis ieradās ar Kyuubi. Es devos uz brāļa ciematu. Mēs dzērām nedēļu. Tā no rīta mēs sanācām kopā ar saimnieci, pēc denaturētās vielas un devāmies garām mājai, kur bija kāzas. Es apsveicu viņus, un viņi man atsūtīja trīs vēstules… Es paskatījos apkārt un ieraudzīju sev aiz muguras ķieģeļu kaudzi, kamēr brālis devās uz mēnesi un cirvi, es paņēmu visus akmeņus būdiņā, tur bija brūce, jā, līgava atradās tieši pierē. Pēc tam viņš sāka lobīt logus. Pāvilam nebija laika beigties, kad mani jau ievietoja cietumā uz trim gadiem. Ko vēl dzersi? – viņš pabeidza un devās uz patēriņa preču bāru.

      Mēs daudz dzērām un ilgu laiku pat uzkodas. Vakarā Lizija jumts tika nojaukts, un viņš sāka uzbrukt citiem. Es apskatīju šo bespontovoe nodarbību un vadīju piedzērušos sānsoli uz būda. Un Metodijs tajā laikā, saņēmis no Līsijas, nejauši vai nemanot, zem viņa acis gulēja uz galda, stāvēja uz grīdas.

      No rīta mani pamodināja blāva skaņa un satraukts Plikas sacelšanās. Izrādījās, ka viņš, guļot, saniknots Metodijs ar mīkstumu lidoja istabā un ar kruķi tieši uz pieres iesita guļošai Lyokha. Viņš uzlēca uz gultas un nokrita uz grīdas, piecēlās ar paklājiņu un uzlēca uz vecā. Tad es atceros, ka caur autiņu bija kautiņš, līdz viņi tika atdalīti. Izrādījās, ka tad, kad es aizvedu Līsiju prom no krodziņa, piedzēries Metodijs zaudēja samaņu. Pirms slēgšanas viņš tika kultūrā izmests uz ielas, un viņš paļāvās uz mājām, paļaujoties uz savu instinktu.

      – — Tu mani iemeta, pliku!! – Rāvis kā gramofons un pārstāja ņurdēt un līt, vectēvs, kas jau gulēja uz grīdas, ar muguru uz leju.

      – — Kā? – jautāja, satvēris Metodija rīkli un sēdēdams kā cūka, Pliks ar roku kauliem.

      Tajā laikā vecais jūraskrauklis, mēģinādams izrauties no pusmūža jūras kraukļa, izskrūvēja kreiso ausi un izspieda no deguna plūmi. Pliks vīrietis atbildēja, neatlaižot rokas, pūšot viņam pa galvu.

      – — Labi, natūrā. – Es mēģināju nomierināt viņu jauno kormorānu, es domāju. – Ei, bezpajumtnieki, izniekojiet viņus uz gultām. Sakiet man, Metodius, kas sāka rosīties?

      – — Es!! – neatlaižot Pliku, vectēvs sāka taisnoties. – Es guļu, natūrā, es jūtu, ka kāds asprātīgi izmētājas, es atveru acis – sniegs. Es pakustējos un sāku piecelties. Es pagriezos, un man priekšā tante un tramvajs desmit centimetru attālumā no manis. Nakts ir auksta, ar paģirām, un arī lopiņa Līsija to iemeta, ah!! Jā! Jā! – trīs reizes iesaucās Metodijs.

      – — Jā!! Yep!! Yep!! – Trīs reizes Līsijs viņam iesita acī.

      Pēc pusstundas mēs jau pasūtījām divsimt gramus un gatavojāmies attaisnot savus pārpratumus. Un tā veselu mēnesi, kamēr Metodijs nekļuva nabadzīgs. Laba lieta ir bankas karte. Ekonomiski…

      5. piezīme

      Dzeltens sniegs

      – — Tājos tālajos bez likumīgajiem laikiem tundrā bija cilvēks. Pus dienu paceliet tundras vīrieša padušu, pusi nakts nolaidiet tundras vīrieša padušu. Un utis no tā dzīvoja. Un, lai tuvāk apskatītu simtprocentīgu redzi, tās nemaz nebija utis, bet mamuti, polārlāči, brieži galā un cūkas. Tad visi sauca čukčus – cilvēkus, jo viņi bija vienīgā tundrā dzīvojošā šķirne. Kaut kā tundras cilvēks staigā ar paceltu padušu un to saskrāpē, kamēr čukči pie jarengas izdzīvo briesmīgu vētru. Paduses pārstāja skrāpt tundras cilvēku, un vētra mazinājās. Un čukči pameta savas mājas tundrā un nekavējoties pateicās viņam par tīro balto sniegu ar savu dzelteno urīnu. Un tundra kļuva kā vitamīna trūkums organismā, piemēram, pūtītes uz ķermeņa. Un tas viss parādījās, un visi sāka dejot, bet klusi dzeltenās lāstekas sāka pazust, kāds viņus nozaga un atstāja caurumus. Un tad vietējais Čukču bezpajumtnieks Sereša, kuru visi sauca par “dzelteno sniegu”, turpināja savu stāstu, tundras vīrs lika viņam atrast zagli un apgrauzt to neapstrādātu. Visi čukči aprakti sniegputeņos un, skatoties, viņi gaidīja un bija pārsteigti. Izrādās, ka viņu bērni izrādījās zagļi, kas uzskatīja šos lāstekus gaiļiem, kurus viņi pārdod bazārā. Un kopš bērniņa piedzimšanas viņi viņam saka:

      – — Neēd, bļāviens, dzeltenais sniegs!! – un sita viņu, sita viņu iepriekš, it īpaši uz galvas.

      Kopumā Sereša-dzeltenais sniegs izskatījās jauns, divdesmit septiņus gadus vecs, pārējais viss ir tāds kā čukčiem.