PIENĀ. Smieklīga patiesība. СтаВл Зосимов Премудрословски

paldies!!! – viņš pateicas man, un puisis mirstīgos krampjos zaudē samaņu un nomirst. Un viņš varēja kaut kur strādāt un dot labumu valstij un cilvēkiem, bet demokrātiskais haoss valstī viņu pārvērta miegā … – Lūk, ņemiet atlīdzību. – izbāž man rēķina sūcēju un ātri aizskrien, ielecot savā Lexus un atrāvienā. Tasi tējas un divas desas mīklā, paldies, ka ietaupījāt desmitiem tūkstošu cilvēku un zagļu acis. Bet santīmi ir jātaupa. Jā, šeit ir daudz cilvēku, un visi staigā. Un cena ir nikna un joprojām pieaug. Jo nabadzīgāki cilvēki valstī, jo dārgāka cena.

      Kas te ir?! Es stāvu un vēroju, kā cits puisis nomierina garāmgājējus. Es redzu, kā cilvēki izkāpj un nevāra, alus iesūc un bezpajumtnieks pie tā. Viņš kaut ko lūdz un tūliņ pamāj pie viņa.

      – — Mīļā!!! Palīdziet maizei, iedodiet sīkumu naudas?! – saka kāds noslēpumains ubags.

      – — Ej ārā, biedrs Hjū!! – puisis iejautājās sarunā. – Ej zagt, stinker!! – viņš pārtrauca bum. – Vai esat noguris no bezpajumtniekiem?! – puisis pasmaidīja. Lohs pievērsa viņam uzmanību, pārbaudīja viņu un ieņēma sākuma stāvokli, ņemot puisi uz viņa pilsoņa līmeni. Viņš turpināja. – Tikko iegādājāties alu, un jūs to patiesībā nedzersit.

      – — Jā. viņš vilka. – Es tikko nopirku alu, viens uznāk: “Dod man divus rubļus?”, Paņēma malku, otrs: “Palīdziet man iziet no metro, viņi mani vienkārši atlaiž no policistiem.” Vai mūsu varonīgā policija atņem personīgo naudu? Kaut kāds absurds, televīzijā viņi saka pretējo.

      – — Jā, jā! – atbalstīts planējošs zīdējs. Un viņš turpināja:

      – — Viņš paņēma vēl vienu malku: “Palīdziet man, brālis, notiesājiet trampu …", jūs jau lietojat septīto malku.. – viņš uzsvēra.

      – — Divpadsmitā. – Es uzvarēju pār puisi, izmantojot neirolingvistiskās programmēšanas metodes un Kārnegi padomus.

      – — Ko? – Nesaprotu Loču.

      – — Un tu esi divpadsmitā…

      – — Kāpēc?

      – — Un tāpēc, ka mēs paši esam noguruši no šīs dzīves, ziemas, apjukuma valstī. Jau sāp dvēsele. Tāpēc viņi nolēma organizēt neatkarīgu bezpajumtnieku sabiedrisko organizāciju, īsi sakot: NOBL! Mēs jau īrējam biroju un daudz palīdzējām ar mājokli, darbu, ceļojumu uz mājām, jo mums dokumenti nav svarīgi. Tas ir pasu galdiņu un FMS darbs. Godīgums ir sirdī, nevis uz papīra. Kādu pasākumu jūs veiksit, Dievs jums to atmaksās…

      Gofs atvēra lāpstu, un aiz muguras policisti puisi jau nodedzināja un gaida Magaričus. Parasti tas ir alus un shawarma. Bet man nav sautējums, es negribu nobaidīt no somas, es to bieži nesaskaru, bet izlēja nelielu šūnu rēķinu presi un vēlējās labklājību, un puisis pateicās viņam un ātri pazuda…

      Fu, viņš pameta policiju, bet ne savu. Kad jūs satiekaties, tas ir jūsu pašu, un tāpēc jūs ejat un tērējat. Tāpēc es izrādījos mans un devos pie pāris.

      – Ar taukiem vai kaut ko tādu, glīts draugs Zyoma, redzēja, kā tu viņu padarīji par Lazu… Un es paņēmu sev virsū policistus, redzēju viņus, viņi mani pievilināja?

      – — kas tu tāds esi? – nobijies jautāja puisis.

      – — Es esmu tāds pats kā jūs, šķipsnu… labi, dalīties vai nosmelt?

      – — Mēs pasniegsim sasodīti par bazāru, kurš ir kurš, kurš … – viņš atbalstīja puisi un piedāvāja doties uz bistru. Iegājām iekšā un sēdējām pus dienu. Viņi brauca uz nūdistu pludmali Sestroretskā. Saule, buzz, dope un ņēma nūdistus uz ezeriem drāzt, jo pludmalē ir aizliegts? Bet tas ir īpašs stāsts.

      No rīta atkal ir vajadzīga nauda, un es eju, ielūkoties arhitektūrā. Es dzeru alu, sabāzu zobus, izspļāvu sēnalas un paņēmu garu cigaretes pīpi par četrdesmit trim rubļiem, kas ir divreiz dārgāk nekā degvīna pudele. Kondensētie dūmi paceļas un uzbriest ar vēja brāzmu…

      10. piezīme

      Un bezpajumtnieki ir ballītē

      Un es ar draudzeni, aktīvu modes dizaineri, bez noteiktas dzīvesvietas, atbilstoši manai pasei, kas ir visa Rietumu pasaule, devos uz taiga ciematu Buturlinovkā… In!.. Guļošajā valstībā, kur visi neredz naudu un ir puse miega, sapņojot par iepriekšējo dzīvi.

      No rīta es piecēlos, izlīdu ārā pagalmā un tevi palaidu garām. Saimniece priekšvakarā apstrādāja misu. Baska sāp un ielēja ogas pagalmā. Viena vienīga vistas tos ēda un nokrita nedzīvi. Saimniece, muļķe, paņēma un sāka no paģirām plūkt spalvas uz spilvena, domāja, ka griezt ir par vēlu, viņa pati nomira un, nenocirstot galvu, gaļa bija stīva.

      Tikmēr vista pamodās un plīvoja, plivinādama spalvas visur, kur vien, putns teica no paģirām un aizskrēja pliks no vienas puses prom.

      – — Dosimies pastaigā pa ciematu. – aizsmakušā pagātnē ierosināja mecosoprāns, draugs, kurš rāpoja pēc manis.

      – — Vai varbūt mēs pārmeklēsim? – celdamies rāpojot no nākamā lieveņa pakāpiena, es atbildēju ar suškimu. Mani papēži bija sastāvējušies no sliekšņa būda iekšpusē, un asinis plūda uz galvu, kas pastiprināja sāpes. Draugs piecēlās, noliecās uz manas pakauša un nosita man degunu, dārgās kurpes, devās uz izeju no pagalma. Es pārmeklēju soļus līdz kājām un uzlēcu pēc viņas spēlējošajiem sēžamvietām uz degvīna veikalu.

      – — Un slāpekļa? Es jautāju, paņemot malku no iegādātās alkohola pudeles.

      – — Un viņam ir vecmāmiņa Nyurka, viņa māte marinē skābi un sāli tik daudz, ka pietiek ar uzņēmuma iekost.

      Pabeidzot, mēs devāmies uz vietējo pašvaldību, radinieci, kuru nesen atbrīvoja no pārtikas brīvības un pārvietošanās vietu atņemšanas vietām. Viņa būda, tāpat kā daudzi, bija riktīga. Mēs, noliecoties muguras lejasdaļā, iegājām verandā un bez izliekšanās iegājām būdā. Pie galda sēdēja vidukļa garumā, noģērbts, visi tetovējumos, izdilis vīrietis, saukts Kharya. No viņa ķermeņa muskuļiem bija redzami tikai kauli.

      – — Lielā Harija. – sveicināja manu meistaru, nenolaidot. Griesti acīmredzot tika uzbūvēti hobijiem un rūķiem.

      – — Lieliski, ja nejoko. – bijušais notiesātais degunā atbildēja ar bezzobainu tembru. Es nebiju nomierinājies tāpat kā mans draugs, stāvēju pie durvīm un gaidīju ielūgumu. – Sēdies, vienkārši nāc.

      – — Vai tu būsi Vodyaru? – jautāja mans.

      – — Un kas tur ir? jautāja Harija.

      – — Protams, kāds šeit tirgus. – mīna priecīgi atbildēja un nolika uz galda litru degvīna pudeles.

      – — Nu, ielejam to. – ieslodzītais paņēma burbuli, izdrukāja to un ielēja to krūze. – ienāciet, apsēdieties, dārgie viesi, pagatavojiet sevi mājās. – viņš ieteica un no kakla lupja, un pēc tam no krūzes nomazgājās. – Haaa!!! viņš izdvesa un izpleta acis. – Tikai es kā māte tika aprakta no ēstgribas, ar ripojošu bumbiņu, nevis sasodītu lietu. Tikai melnie ikri. Viņa jau man kaklā izlien. Jūs vēlaties, uzkāpt pagrabā.

      – — Diatēze, jūs sakāt? Es paskaidroju.

      – — Kas?? jautāja Harija. – kas tas ir?

      – — Šī ir mana izlikšanās, pareiza un nav notiesāta. – paskaidroja mīna.

      – — Un kāds brīnums tu esi? – es drosmīgi jautāju arī