PIENĀ. Smieklīga patiesība. СтаВл Зосимов Премудрословски

rokturis, kas izlīda no niķeļa, traucēja nepārspējama saķere. Attālums bija īss, un biedrs jau kliedza pēc palīdzības un tikai asiem pagriezieniem palīdzēja viņam izvairīties un aizbēgt, uz ko norādīja aziātu-čigānu pūlis un tautas skatītāji-kaimiņi, kas skatījās ārpus žoga. Tadžikistānas un čigānu mātes izvilka bērnus no sētas, bet viņi neatdalījās, gribēdami noskatīties dzīvu trilleri, kura nosaukums bija: “mamuta cūkas Borusi atriebība un nāvessoda izpildīšana pār krievu armijas iznīcinātāju”. Un būtu traģiski, ja tā nebūtu dārza galā esošajai kūtsmēslu kaudzēm, bet tajā ir glābšanas pielīmētas piķa formas, ar kurām krievu ciematu iedzīvotāji slēpj sienu kaudzēs. Viņi satvēra viņus, veikli kā cīnītājus, un vienā acumirklī viss notika savādāk vai otrādi: mamuts Cūku cīņa aizbēga, un kāds cīnītājs izbāza viņas taukainās puses pēc kātiņa un tik profesionāli ātri un taktiski, it kā viņš būtu uz taktisko eksāmenu., tur nevis dakšiņas, bet Kalašņikova uzbrukuma šauteni ar bajonetes nazi. Un pat publika atbalstīja cīnītāju ar aplausiem, slavējot un aplaudējot gaidāmajai homo sapiens, parasto krievu karaspēka uzvarai – pār dabu, saprātam pār prātu, un rezultātā cūka nespēja izturēt uzbrukumu un sabruka mirusi, tieši pie mājas durvīm, uz kuru sliekšņa bija pinkains turot šalli vienā rokā un metot otru aiz muguras lejasdaļas, Jad-Vig asarīgā vecmāmiņa. Biedrs padarīja pēdējo zīmi cūkas un līdakas līķī, caurdurot dzīvnieka nedzīvo ķermeni, šūpodamies kā kontrabasa virkne, grabējot.

      – — Nu vecmāmiņa, biedrs Spartaks varonīgi iesāka. – izdarīts, ielejiet un nolieciet galdu!!!

      Vecmāmiņa aiz muguras izvilka slīdošo tapu, kurā velmē mīklu klimpām un picai, un ar paklājiņu iesita viņam pāri galvaskausam. Atskanēja blāvs zvana, un mēs abi tik tikko aizskrējām prom no viņas. Viņa arī bruģakmeņus, desmit līdz piecus kilogramus, meta uz mums. Un visi skatītāji devās uz viņas pusi un devās, lai mūs satiktu, bet neķērās, bet sāpēja mugura no akmeņiem. Vecmāmiņa Yad-Vig, un pēc tam uzrakstīja sūdzību pulka komandierim, par kuru viņi man deva desmit dienas, un biedram – viņi divus gadus slaucīja disciplināro bataljonu, kur viņš zvanīja no zvana uz zvanu, tīrīja sūdus vietējā cūciņā, manuāli…

      3. piezīme

      Tualetes krākšana

      Tas bija apmēram šādi: aiz lielā komandiera Svētā un tikai Sashka metro stacijas kaitīgo alimentu peniju zonā atradās trīs kabīņu bio tualete, ko savienoja viena ķēde un kuru ierobežo viens mērķis, divas no tām kalpoja kā darba tualete, kur iedzīvotāji Sv. Sanktpēterburga, bet trešais bija operatora un kases birojs vienā personā, kas savāca naudu par pakalpojumu, kas nodrošināja sūdu savākšanu.

      Cilvēki stāvēja rindā, izskrienot, gaidot visas starta vietas. Intervālā starp apmeklētājiem es berzēju naudu un pie viņas naudas pielodēju tauku tanti, kura ieņem šo bio tualetes operatora un kasieres amatu, Klavdia Filippovna Undershram, piektajā paaudzē pārmantoto Ļeņingradu. Viņa uzreiz nepadevās manai rupji noziedzīgajai zvērestu pārliecināšanai, es gribu atzīmēt, ka es tolaik neizteicos un runāju ar viņu. Bet rezultāts bija uz sejas. Seja dubultojās. Tas bija laipns vakars. Un jau tauta samazinājās. Es, nedomājot par savas tantes ķermeņa izturību, nolēmu iemest mazā veidā. Turklāt man bija brīva lietošanas imunitāte. Un, ieejot bezmaksas biosortā, es jutos tāpat kā tante. Paēdušo pārtiku noliku uz tualeti. Pēc tam man kļuva reibonis, tad sekoja sarunas ar citplanētiešiem, un tālāk – kuņģa trakta palieku izvirdums uz sienām, caur muti un miegu, salds sapnis bez sapņiem. Šajā laikā Klaudija Filippovna Undersramma pamodās no alkohola reibuma, kas izteikta sausuma sajūta mutē un rīklē, tas ir, izslāpis, kaut ko izdzēra un, steigā un baidoties no krēslas, bija iemesls, kāpēc aizkavēties mājās. Viņa pēkšņi piecēlās un aizcēlās uz piekaramām slēdzenēm, visiem sausiem skapjiem un man, guļu iekšā, ieskaitot bēgšanu…

      Tad bija nakts pilna ar sienāžiem un dažādu dzīves jomu kungiem, kuri nebija sasnieguši metro, gulēja uz soliem. Novērojot modrību, trīs likumsargi uniformā uz firmas automašīnas ar Zhiguli markas zīmi ar ziliem numuriem un uzrakstu MILITION malās policija Krievijā vēl nebija izgudroti, viņi brauca augšā, lai pārbaudītu tumšo pusi. Pārliecinājušies, ka viss ir saskaņā ar likumu un neviens nevar paņemt atlikušo naudu, viņi savus transportlīdzekļus ierīko paralēli viens otram, ap nekustamo īpašumu, kurā bija arī biosorti… Iznāca divi ar ložmetējiem, batoniem, gāzes baloniņiem, zābakiem un vāciņiem un devās galvā virzienā uz Āzijas “shawarma” tirgotāju stendiem, kas atrodas Krievijas Federācijas pilsoņu kontrolē ar marokāņu tautību, kuri pat lielākoties nesaprata krievu valodu, bet bija pilsoņi, un nonāca kioskā ar uzrakstu “GAY SHAURMA PUTIN UN TRUMP”. Kāpēc šāds vārds bija, iespējams, tulkotāji droši vien bija ar humoru. Šoferis ar pistoli, palika mašīnā pie stūres un pēkšņi?!

      Es, Krievijas Federācijas likumpaklausīgs nepilsonis, pēc tautības esmu krievs. Ieradušies no PSRS, Kazahstānas Republikas, kur viņi visu manu bērnību sita mani, jo es biju tikai krievs. Tomēr, kad uzaugu, es viņus jau pārspēju. Bet tas ir cits stāsts, un tagad pie tēmas: Es, Krievijas Federācijas likumpaklausīgs nepilsonis, pēc tautības – krievu, cienītais notiesātais, FSB lielākais, pensionārs, invalīds un tas viss kopā, jo īpaši tāpēc, ka es visu to zināju aizmuguriski, nedz arī tur, kur viņa nebija bijis, viņš pēkšņi pamodās no mokošas krākšanas no kaimiņu kabīnes, un, precīzāk sakot, es varēju justies kā slēgta nakts, kvadrātveida istaba man apkārt un griesti virs. Es visu sajutu un neatcerējos vai nesapratu, kur atrodos?! Sienas man sajuta prātu tā. Es nolēmu tikt uz “mini skatuves”, kur es sēdēju iepriekš, un mana kāja iekrita caurumā, un tur viss ir kā līcī. Es kliedzu un pamodos ar ritmisku krākšanu, sapņojot par ģenerāļa meitu, biedra seržanti un nepilna laika šoferi. Viņš bija nobijies un pat mirgoja kā čigāns, saspieda krūtis, bet uzreiz novērtēja situāciju, bet spokam neticēja. Es, līdz prasmei, nolādēju palīdzību, cenšoties izrakt vismaz kaut kādus caurumus apkārt esošajā sienā, bet mans darbs bija bezjēdzīgs, un krākšana neapstājās.

      Un tajā laikā otrā tualetes pusē kāds ratiņu šoferis, seržants jau bija izsaucis pastiprinājumus, un divi, negaidot arābu ēdienu no mīklas un vistas, kaķi un suņi, kas nopirkti par neko, jau skrēja palīgā kādam kolēģim un kopgrupai.

      Es dzirdēju balsis kabīnes otrā pusē, bet tas nepalīdzēja mazināt paģiru galvassāpes.

      – — Kas te ir? – kāds no viņiem jautāja.

      – — Šeit es esmu, un kas tu esi? Es jautāju.

      – — Es? tagad jūs zināt…

      – — salauziet pili!! – es pajautāju otram, un to izdarīt ar uzbrukuma šautenes stobru nebija grūti. Durvis ir atvērtas. Man priekšā stāvēja trīs pārsteigti nepilngadīgie, viens, starp citu, ar sakrustotām acīm, formas tērpā, kas līdzīgs policistam. Tad viņi mani aizveda uz tuvāko policijas iecirkni, un tualetes krākšana nekad nav mazinājusies.

      Apsargs ilgi domāja, kā ziņojumā norādīt dežūrdaļas aizturēšanas iemeslu. Un paziņoja šādi:

      “… Aizturēts, mēģinot aplaupīt bio tualetes saturu no iekšpuses, no ārpuses slēpjoties no taisnīguma ar piekaramo atslēgu.”

      Ikvienam bija jautri, jo īpaši tāpēc, ka iepriekšējais aizturētais, kurš bija spiests sakopt kādu biroju, mēģināja aizbēgt un iestrēga augšpusē starp loga griestu aploci un astoņpadsmitā gadsimta kalto režģu izvirzītajām ribām. Tika izsaukti ugunsdzēsēji, precīzāk, iznīcinātāji ar uguni, un ugunsdzēsēji ir tie, kas to aizdedzina. Diemžēl ārkārtas situāciju ministrija vēl nebija izgudrota. Tie viņam jautāja:

      – — ar ko tu esi iestrēdzis?

      – — Kaunums un olas!! viņš atbildēja ar asarām acīs.