PIENĀ. Smieklīga patiesība. СтаВл Зосимов Премудрословски

no Ukrainas rietumiem? Stepan, aizveriet to atpakaļ.

      No rīta mūs atbrīvoja, un mēs bijām palikuši bez Serafima, viņš bija spiests iztīrīt tualeti. Līdz pusdienlaikam viņš mūs apķēra, un mēs lūdzāmies un devāmies uz redzamajām noieta vietām…

      8. piezīme

      Es arī kalpoju saskaņā ar līgumu…

      Es arī kalpoju saskaņā ar līgumu, kaut arī prombūtnes laikā no šīs Nochlezhka iedzīvotāju vārdiem un lai nesajuktu stāstos un notikumos, es, viss, kas rakstīts šajā ciklā: (piezīmes no pasaulīgās dzīves pieredzējušajiem pēcnācējiem (Bum)) pielīdzināju nominālajam personāžam, tipa stāsti par Vasiliju Terkinu, protams, ja kāds par viņu lasa. Es dzirdēju tikai par viņa izmantošanu, kuru dažādos laikos veica dažādi cīnītāji. Kopumā es kalpoju … “Es” ir manu piezīmju galvenā varoņa vārds, paturiet prātā… Kopumā es kalpoju arī uz līguma pamata. Divas nedēļas devāmies patruļā un atgriezāmies bāzē. Tuvojoties tai, mūs, tā sakot, pārsteidza demobilizācijas akords: čečeni provocēja, ka savā starpā tiek nošauti divi stabi, un mēs tikām ierauti krustugunīs, un mums visu dienu bija jāsēž upē, kaklā, un kad komandieri to sakārtoja, mūs sagaidīja un sasildīja. varoņi, žēl, ka tikai trīs no mūsu grupas tika nogalināti caur valsts robežas pāreju. Debesu valstība ir kopā ar viņiem, kaut arī viņu vidū bija viens musulmanis, pēc tam Allah Akbar.

      Pēc mazgāšanās pirtī un smirdīgā apģērba nomaiņas pret mājām mēs sākām dzīvot likumīgas divu nedēļu brīvdienas. Mēs staigājām un mums bija garlaicīgi, gaidot jaunu ceļojumu. Kaut kā mēs stāvam pie bāzes vārtiem un redzam, ka nāk kāds vietējais iedzīvotājs un acīmredzot pie mums.

      – — kas tev vajadzīgs? mēs viņam pajautājām.

      – — Ei, bro, dod man divus kirzuhus? – Pieejot, viņš jautāja ar austrumu smieklīgu akcentu, divus brezenta zābakus.

      – — Kāpēc?

      – — Dod man brāli, vai ne? Rīt, astoņus mēnešus, savācās aitu aunu aitas.

      – — Un ko, galos, lai neizietu?

      – — Nē, nē! Ko teikt stulbums? – čečeni ir mazliet satraukušies. – kaza ņem līdzi.

      – — Kāpēc? Es negribīgi jautāju.

      – — Ko, aitas ēda, kazas iet ganīties? – ar ironisko seržanti. – Es nesaprotu, kāpēc tev nepieciešami zābaki?!

      – — Wai, nē, kazas pakaļkājas zābaks nāks, jā? Un kāposti, kas lidinājās, maisi, kā atcerēties ar sievu.

      – — Hei, vai tu esi sapņotājs?! Un cik daudz naudas jūs piešķirsit?

      – — Wah, kāpēc nauda, žurka. Čača vīna āda, jā. Īsāks chacha.

      – — Labi, paskatieties, ja jūs muļķojaties, es jūs nošaudīšu kā šakalu.

      – — Kāpēc tik rupjš? Salims nekrāpj. Salims ir godīgs.

      – — Ahmeds teica to pašu, bet viņš pārdeva čaču tik vāju kā ūdens. – seržants tālumā pamanīja pliku garu, kurš savāc savvaļas puķes un nogaršoja ziedlapiņas.

      Mēs paskatījāmies viens uz otru un nolēmām.

      – — Hei, tu.., ej Sūdi! iekliedzās seržants. Gars neapšaubāmi paklausīja pavēlei, novilka zābakus un nometa tos kaukāziešu tautības abrekā. Viņš noķēra kurpes, noskūpstīja tās un izvilka no bikšu kabatas piecu litru serpentīna čaču un iemeta mums pretī, pirms paņēma malku un demonstratīvi norija, domājams, ka tas nav lipīgs.

      No rīta priecīgu dienu!!!

      Tikai abreiks aizbēga, sagrābdams ganu no neveiksmes ganāmpulka ganāmpulka tuvumā, acīmredzot mēģinot zābakus savām kazu draudzenēm, kurām vajadzētu nomierināt viņu kalnu temperamentu un hormonus, atsaucot atmiņā savu mīļoto sievu, kā to ieteica kaprālis:

      – — Un kas?!

      – — Jā, jūs varat!? seržants atbildēja.

      – — Tātad? – es jautāju privāti.

      – — Brauciens. – atbildēja meistars un mēs devāmies pāri pauguram, no kurienes bija skaidri redzams viss kreisais aitu ganāmpulks, kuru drīz vajadzētu izvietot kalnos. Viņi paņēma mašīnu ar trokšņa slāpētāju un, ieņemot kaujas pozīciju, notecināja vīna ādu. Čača izrādījās veikls, piemēram, kompots.

      – — Kaza, abrek, atkal viņš vārījās, nu, neko, mēs viņiem tagad sarīkosim prusaku sacīkstes. – seržants sašutis, mērķēja uz tuvumā esošajām lielajām aitām, stāvēja mūsu tuvumā, cirtainiem matiem. “Pūks!!” un lode nocirta krūmu, kas aug blakus aunam. Barans nepievērsa uzmanību.

      – — Dod, sakrustotām acīm. – satvēra kaprālis. Viņš mērķēja un “Pūks!”, Trāpīja vanagam, kurš lido virs ganāmpulka.

      – — Klubs, kur tu šauj?! – izvelkot automātisko šauteni, meistars pasmaidīja.

      – — Kāpēc, atgriešanās? – kaprālis atlaida.

      – — ko tu brauc? Kā tas ir, vispirms atgūstot, un pēc tam volejbolā? meistars un “Pūks!” izvirzīja mērķi. Muļķa lode, lidojot pāri aunam un metoties pļavā, sasieta aiz zaķa. Tas nabaga līdzcilvēks gan pa labi, gan pa kreisi noliecīsies un atleks, un lode, līdzīgi kā dīvaina nesa: tā aizlidos, atgriezīsies; tad pamani, tad palasi garām. Tā viņa nogāza slīpi mežā.

      – — Eh!! – Viņš saspringti izteicās, vērodams zaķi, priekšnieku un ar automātisku mašīnu atsitās pret zemi, noliecot galvu. – Tas ir chacha. Ne velti viņi sauca Abreku.

      – — Jā, tieši tā, čača iekliedzās. – atbalstīts kaprālis.

      – — Neizmisiet kungi, biedri, karavīri. – Mierinājos, privāti, neatceros, kāda veida Krievijas Federācijas karaspēks paņēma ložmetēju, atskrūvēja trokšņa slāpētāju, es pamanīju, kā es visam rajonam piešķirsu volejbolu un pat nesteidzos, un tāpēc sēkla nokrita no jostas un pie auna, kas stāvēja mums pretī. atvasinātie orgāni, tas ir, krievu valodā – olas. Auns lēkāja apmēram trīs metrus uz augšu, nolaidās smagi, intensīvi iztukšojās kā ložmetējs, kliedza kā bataljons, mans tēvs nē, mans patēvs un, uzbudinādams visu, kas nogatavojās kā ganību ganāmpulks, aizskrēja uz kalna virsotni. Klanīšana no šāviena bija jau augšpusē un to izraisīja kratot masīvu sniega karāšanos, kas noveda pie lavīnu veidošanās, kas brīvprātīgi slīdēja klints otrā pusē, piekabinot trešo daļu tekošā ganāmpulka un astoņus dzeltenos ciematus. Negadījumi notika ne tikai cilvēku, bet arī vietējo iedzīvotāju vidū. Mēs pārslēdzāmies uz ēdamistabu kreisajā pusē un nedarījām viens otru, gājām tā, it kā nekas nebūtu noticis.

      Sliktas dienas pusdienas!!

      Pēc skābas maltītes mēs atkal turpinājām pelnīto atpūtu vietējā mērogā, ko mums deva mūsu patēvs pulkveža pakāpē. Noķerdams Garu, seržants pavēlēja viņam kāpt pa augstu klints ar dzegu, no kura varēja redzēt visu veco ciematu, kurš palika viens no otra lavīnas pārejā. Vai drīzāk viņa tējas namā, kur dienas ilgi sēdēja vietējie bezpajumtnieki. Viņa uzdevums bija izkliedēt apmeklētājus ar automātiskas rindas palīdzību pa vietējās kafejnīcas jumta jumtu blakus šīs ērtās vietas tirdzniecības daļai.

      Vecais Givi lēnām, gurkstot, piegāja pie kroga. Kaimiņš, kurš viņu pamanīja, pamāja viņam un viesmīlīgi uzaicināja viņu uz galda. Vecais Givi nepievērsa uzmanību, it kā pagriezās, un, pagriezis degunu uz augšu, apsēdās