PIENĀ. Smieklīga patiesība. СтаВл Зосимов Премудрословски

ne tik sen es atradu neviena māju. Viņš uzkāpa tur, apskatījās, ka visiem pietika vietas: viņa sievai, man un bērniem. Tiesa, vecākais atvainojas, ir ieslodzīts divpadsmit gadus. Bet joprojām jauns, stulbs, tikai četrdesmit pieklauvē. Es viņu mācīju, bet viņš neticēja manai pieredzei. Nu, vasara vēl ir klāt, tāpēc es nolēmu mājā veikt eiro remontu, es jau nopirku špakteles, krāsu, otas. Tiesa, dažas tantes ienāca: “Ko jūs darāt?”. – viņi jautā. “Remonts”. – Es saku, bet es uzreiz sapratu, ka viņi kavējas, māja mani jau bija okupējusi. – Sereša dzeltenais sniegs paņēma krekeru no zem gultas, noklikšķināja uz tarakāna, kurš nezināja, kā lēkt no lodēšanas, smērēja to ar dzeltenu šķidrumu un, saburzīdams to, saberza. Sausiņš saplaisāja, bet nesalauzās. Čukči lēnām atvēra acis, apskatot salauzto fanu, kas izlīda no krekinga plaisas.

      – — Ooooooo!! viņš ievaidējās un sāka sildīt zobu sāpes ar plaukstu…

      Vasara ir pagājusi. Čukči ieradās ar Fingals, bez priekšējiem zobiem. Uz viņa galvas bija sarecējušu asiņu galvaskauss.

      – — Ko Seryozha, svinot māju norisi, bija tumšs, gaisma izdzisa? – bezpajumtnieki pajoko.

      – — Nē, atbrauca šīs tantes pie šīs mājas īpašniekiem, bet es jau biju pabeidzis remontu, gribēju aizbraukt ar ģimeni. Tā viņi mani pārspēja ar klubiem. Suņi. Beigas…

      6. piezīme

      Die, kuce, par vainagu!!

      Saule spīdēja. Debesis bija skaidras, un patrioti bezpajumtnieki sētnieki sēdēja sētnieku istabās un adīja kartonu, lika citas pudeles un vēl citus saburzīja alumīnija kannas kokteiļiem un alu. Un viss būtu kārtībā, bet vienā no sētnieku mājokļiem atradās divi UAZ ar zilām bākām un “tēti”, kas veda ārā pa durvīm, un “roku dzelžos” ievietoja sievieti un divus puišus, kuri bija ģērbušies sētnieku vestes, ko vienkāršie cilvēki sauca par “dzeltenumiem”. Vietējie iedzīvotāji joprojām nesaprata apcietināšanas iemeslu, jo šī trijotne rūpīgi izmētājās atkritumu izgāztuvēs un katru dienu tīrīja pagalmus. Katram bija savs inventārs, pie kura rokas jau bija pieradušas, un katrs tika marķēts ar slotu, liekšķeri un maisu. Šie rīki viņiem parādījās kā talismans vai amulets, kā māja vai vasarnīca mājām. Un, nedod Dievs, ka kāds ņems svešu cilvēku. Viss, nāve. Garantija. Bet parādījās šajā trīsvienībā agrāk pirms incidenta un ceturtā Madame Tumor. Un prom mēs ejam.

      Dienu iepriekš. Rīta priekšvakarā Madame Tumor vispirms piecēlās un nolēma parādīt alternatīvu, veikt noderīgu darbu un sakopt teritoriju, kamēr visi gulēja ar negaisa vētru, tas ir, reģistrāciju ģimenē. Visi šīs “bandas” locekļi vienreiz netika notiesāti. Tā kā viņai nebija savas, viņa paņēma kāda cita inventāru, cerot, ka, viņi saka, viss ir viņas paša?! Tas notiek, tas ir slaucīšana, tas savāc cigarešu izsmēķus, noņem visu veidu konfekšu iesaiņojumus un nenomierina, aplūko kaut ko atkritumu tvertnēs un savāc izkaisītās atkritumus ap līčiem un tvertnēm visa ceļa garumā. Viņš jau ir iztīrījis teritorijas grīdu un pēkšņi redz, kā ceļa otrā pusē vīrietis un sieviete ir stingri saprotoši.

      – — skandāls. – Domāju, ka audzinātāja kundze un turpināja teritorijas sakopšanu. Strīde bija uzkurinājusies un jau bija dzirdamas balsis, kad pēkšņi kundze šņukstēja tik skaļi, ka pagalmos atskanēja atbalss. Madame Tumor pacēla acis un ieraudzīja, ka šis vīrietis bēdīgā veidā slauc kundzi vaigos. Garāmgājēji nepievērš uzmanību, bet pagātnē sadedzinātu vistu olu un vistu zagli, īpaši lielos apjomos, putnkopības saimniecības vadība pievienoja divām olām, kuras viņa paņēma pēc iekrāvēja-kopdzīves lūguma, ko ierakstīja šī uzņēmuma drošības kamera. Es nevarēju to izturēt un devāmies ar slotu pāri ceļam. Apjukuma automašīnas viņai padevās it kā trakas. Viņa, nepievēršot uzmanību honkingajām ārzemju automašīnām, uzbrauca uz ietves un, gluži kā pūķis no debesīm, uzbrauca zemniekam, sejā sitot ar sūdu ar slotu, no kura suņa sūdi aizlidoja uz sāniem. Dāma neticīgi iepleta acis un, aizklājusi muti ar rokām, nikni iesmējās. Pēkšņi no kurienes to ņemt. Pēkšņi no nekurienes parādījās trīs policisti un nekavējoties sāka Madame Tumor vilkt. Tas kliedza:

      – — Šī bēda, sita dāma!!

      – — nomierinies, nomierinies! – pieklājīgi jautāja policijas seržants. – Neviens nevienu nepārspēja. Paskaties tur. – Tālumā varēja redzēt kinokameru un personālu ar filmu.

      – Šo filmu nošauj komēdijas detektīvs supergrāvis! – piebilda otrs policists.

      – — he he he he!!! – iekasēja trešo. – Un skandāla izlikšanās! Hu hu hu!!! Un cīņa!

      Audzējs apmetās un, kaut ko nomurminādams, izkliedza māksliniekiem, tad paskatījās uz policistiem, paņēma slotu un stulbi devās pāri Furshtatskaya ielai.

      Un šajā laikā kandeikā, kur gopu kompānija iepriekš bija grabējusi, un tagad tīrītāji pamodās no paģirām, viņi ieraudzīja, ka trūkst kāda no inventāra vai tā trūkst, izauga kājas un aizbēga, sāka sagatavot zemes gabalu, lai pakļautu zagli vai viņas kājas. Nododot no pagājušās nedēļas nogales palikušās pudeles, viņi izņēma mazgāšanas līdzekli ar nosaukumu “Sniegpārsla” un, atšķaidījuši to ar ūdeni no tualetes, krāna trūkuma dēļ saistībā ar cauruļvada remontu lēnām sāka dzert, ēdot uzkodu atlikumus, kas vakar tika savākti no atkritumu konteinera. sauc – līcis un ļoti skābs.

      Tas tuvojās pusdienlaikam. Madam Tumora, svilpdama savas notiesātās meitenes dziesmu, atgriezās pie kantādes, vienā rokā vedot inventāru, bet otrā – somu ar alumīnija alus kannām un pudelēm. Neko nedomājot un neiedomājoties, viņa atvēra durvis un iekāpa kandeikā, saskaroties ar savu likteni…

      Sākumā viņa tika satikta ar sānskatīgiem skatieniem.

      – — Nu ko? – Sākumā šausmu koncertā melnā atraitne, kas agrāk nogalināja savus trīs vīriešus, sēdēja 15 gadus vecu slepkavu zonā, kuru nosauca par Kampuchea, un pēc tautības – Kalmyk bez priekšējiem zobiem.

      – — Ko? – nedaudz nobijies un sašutis, jautāja Madame Tumor un nolika inventāru vietā.

      – — Ko, ko? – stingrāk piebilda viņas hahala iesauka – Balamuts ar atklātas tuberkulozes formu. – pakaļā fuck, nav karsts??

      – — Es, uzminējis sadursmes iemeslu, sacīja Madame Tumor. – Es sakopju teritoriju.

      – — Un kā? – jautāja šīs komiksu drāmas trešajam varonim, kurš bija iesaucies Foksā.

      – — Vai viss ir tīrs?! viņa teica.

      – — Un mēs drāžamies! – iecirta Kampuča. – Tas nav jūsu darbs, jūs to neaizņemsit, jūs to neesat asimilējis uz kausa, bet, kuce??

      Un prom mēs ejam: sākumā viņu šausmīgi sita, iesita kājās un dūra. Pēc ieejas devās objekti: trīs termometri, salauzti viņas mutes dobumā, divi sitieni ar cirvja dibeni uz mazu meiteni, smagi griezumi ar rozi no salauztas pudeles acīm un vaigiem, septiņas naža brūces ķermenī ar nazi, salauztas alus pudeles, kuras viņa atnesa ar āmuru, kas tika iespiests sākums neķītrajās tuvības vietās. Kamēr izdevies nodziedāt “sniegpārsliņu” un pagatavot tostu. Beigu beigās pēc nožņaugšanas nedzīvo ķermeni ievilka līcī, bet kaimiņš satikās un slepeni izsauca policiju un ātro palīdzību.

      Līdz rītam viņi ar dūrēm pratināja laupīšanas iemeslu un no rīta viņus nogādāja pirmstiesas aizturēšanas centrā, un ārsti Madame Tumor izsūknēja. Tagad viņš staigā pa Černiševska metro rajonu, svilpo, runā ar dieviem un daudz dzer. Spēcīgais izrādījās bargo sētnieku draugs. Un citā kandeikā kopumā par mājas mātes sievietes neuzkrītošo izvarošanu