Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

nepatīk uzstāties, – viņa ieminējās. Ikreiz viņa jutās tik nervoza, taču šo satraukumu nevarēja ne salīdzināt ar to, ko viņa izjuta pirms koncertiem vai pat tikai noklausīšanās. Viņas klausītāji vienmēr aplaudēja, tomēr šie aplausi bija vārgi, un tajos bieži vien slēpās viegls nosodījums.

      Klementīne palūkojās ārā pa lietus izraibināto, milzīgo logu, aiz kura pavērās izplūdis skats uz pastkartītes cienīgu Sidnejas ostas ainu kopā ar visām Operas nama baltajām burām. Vēl tikai pirms divām dienām viņa tur bija piedalījusies koncertā.

      – Varētu teikt, ka man tas riebjas.

      Viņa vēlreiz aši paskatījās uz Semu. Pār viņa seju pārlaidās kvēla aizkaitinājuma izteiksme. Viņš burtiski nodrebēja.

      – Tad izbeidz to darīt, – Sems sacīja. – Vienkārši izbeidz. Kāpēc tu turpini ar to nodarboties? Tu esi apsēsta! Tev jau tāpat pietiek ko darīt. Tev vajadzētu domāt par noklausīšanos. Vai tu vispār iesi uz to noklausīšanos?

      – Protams, ka es iešu uz noklausīšanos! – Klementīne atcirta. Kāpēc visi nemitējās viņai to jautāt? – Es katru dienu ceļos piecos no rīta, lai vingrinātos! – Kā gan viņš varēja to nezināt? Nebija nekāds noslēpums, ka pēdējā laikā viņš slikti gulēja. Dažreiz Klementīne pamodās nakts vidū un izdzirdēja vai nu viņa soļus gaitenī, vai arī apslāpētas televizora skaņas pirmajā stāvā. – Vai tad tu neesi dzirdējis, kā es to daru?

      – Laikam gan esmu, – Sems neomulīgi atteica. – Es droši vien nesapratu, kas tur notiek… es pat nenojautu, ka tu vingrinies.

      Ko gan, pēc viņa domām, Klementīne bija darījusi? Vai viņš uztvēra čella skaņas kā nenozīmīgu fona troksni? Vai arī viņam tas šķita pārāk vienaldzīgi, lai vispār par to domātu?

      Klementīnei izdevās apvaldīt savu niķīgo toni.

      – Un šodien es biju pie Einslijas, lai varētu pavingrināties viņas un Hu priekšā.

      – Ak tā, – Sems noteica. Viņš izskatījās neviltoti apmulsis. – Nu, tad jau laikam tas ir lieliski. Kā tev gāja?

      – Ļoti labi. Man gāja ļoti labi.

      Tā nebija taisnība. Viss bija noritējis dīvaini un šausmīgi. Hu un Einslija bija pamatīgi sastrīdējušies par viņas atskaņotā skaņdarba pirmo daļu.

      – Brīnišķīgi! – Hu bija noteicis, tiklīdz viņa bija beigusi spēlēt. – Bravo. Dodiet šai meitenei darbu. – Viņš gaidpilni uzlūkoja savu sievu, taču Einslija nesmaidīja.

      – Zini, – viņa ieteicās, juzdamās neērti. – Var skaidri redzēt, ka tu esi ļoti centusies. Tehniskā ziņā tavs izpildījums bija nevainojams. Es tikai… nu, nezinu, parasti tu tā nespēlē. Ja es būtu atradusies aiz aizkara, man nemūžam pat prātā neienāktu, ka tā esi tu.

      – Un tad? – Hu noprasīja.

      – Tas bija tik pareizi. Katra nots atradās precīzi tur, kur tai vajadzētu būt. Man drīzāk būtu licies, ka tur spēlē kāds iedomīgs divdesmitgadīgs ģēnijs, kurš nupat pabeidzis konservatoriju.

      – Es vēlreiz saku: un tad? Ja viņa tā spēlēs, tad pavisam noteikti iekļūs nākamajā kārtā, – Hu iebilda. – Vismaz es viņu noteikti virzītu tālāk. Un tu arī. Es zinu, ka tu to darītu.

      – Var jau būt, tomēr man neliekas, ka ar to viņa varētu tikt cauri otrajai kārtai. Tas izklausījās gandrīz… tikai neapvainojies, Klementīne, taču tavam izpildījumam piemita kaut kas gandrīz robotisks.

      Hu noprasīja:

      – Kā lai viņa neapvainojas?

      – Mūsu uzdevums ir izteikties godīgi, – Einslija attrauca, – nevis mīļi. – Tad viņa paskatījās uz Klementīni un negaidot noprasīja: – Vai tu tiešām joprojām gribi to darīt? Pēc… visa, kas noticis?

      – Protams, ka viņa to grib, – Hu iebilda. – Kas tev lēcies?

      Tad iezvanījās viņu mājas telefons, un Klementīne tā arī neatbildēja uz Einslijas šķietami vienkāršo jautājumu.

      – Kā klājas Einslijai un Hu? – Sems noprasīja. Varēja redzēt, cik ļoti viņam jāsaņemas, lai uzdotu parastu, pieklājīgu jautājumu. Sajūta bija tāda, it kā viņa noskatītos, kā Sems mēģina pievilkties pie stieņa. – Es viņus jau kādu laiku neesmu redzējis.

      Viņš tomēr centās, un tāpēc arī Klementīne nolēma pacensties.

      – Labi. Viņiem viss ir labi. Paklau, es pastāstīju Hu, kā tu man pirms vingrināšanās liki skriet uz vietas, un viņš teica, ka viņam reiz arī esot bijis skolotājs, kurš licis darīt to pašu!

      Sems truli raudzījās uz Klementīni, it kā tas nebūtu viņš, kurš pirms vairākām nedēļām bija piestiprinājis pie griestiem palagu un kliedzis: "Skrien, kareivi, skrien!" Klementīne varonīgi runāja tālāk.

      – Hu skolotājs viņam bija licis mosties nakts vidū, lai vingrinātos pusmiegā, un arī spēlēt pēc tam, kad viņš bija izdzēris dažas glāzes. Ja reiz esam sākuši par to runāt… ā, labi, tur jau kāds nāk.

      Pie galda pienāca jauns viesmīlis un apstājās mazliet par tālu no viņiem.

      – Vai jūs vēlētos, lai es jums pastāstu par šīs dienas īpašo piedāvājumu? – Viņš izslējās tik varonīgi kā cilvēks, kurš brīvprātīgi pieteicies paveikt kaut ko bīstamu.

      – Jā, bet patiesībā mēs gribējām pajautāt par mūsu dzērieniem. Mēs pasūtījām divas glāzes vīna jau pirms… nu, kāda brīža. – Pirms miljons gadiem.

      Klementīne mēģināja mīkstināt savus vārdus ar smaidu. Viesmīlis bija smeldzīgi jauns un izskatījās nonīcis. Viņš būtu ideāli iederējies maza klaidonīša lomā mūziklā "Nožēlojamie".

      – Jums vēl nav atnesti dzērieni? – Viesmīlis izskatījās satrūcies, it kā nekad nebūtu kaut ko tādu dzirdējis.

      Klementīne norādīja uz galdu, lai apliecinātu, ka uz tā nebija neviena dzēriena. Tikai divi mobilie telefoni, novietoti viņiem pretī precīzos leņķos, lai krīzes situācijā tos uzreiz varētu paķert, jo tā nu viņi tagad dzīvoja, būdami pastāvīgi gatavi krīzei.

      – Varbūt tie ir aizmirsti, – Klementīne ieminējās.

      – Varbūt, – viesmīlis apstiprināja un pāri plecam bailīgi atskatījās uz restorāna bāru, aiz kura glīta viesmīle sapņaini spodrināja vīna glāzes.

      – Vai jūs varētu painteresēties, kas ar tiem noticis? – Klementīne vaicāja. Dieva dēļ, kādēļ šajā švītīgajā restorānā strādāja bērni? Izbadējušies bērni? Viņu taču vajadzēja paēdināt un aizsūtīt uz mājām.

      – Protams, pareizi, jums bija divas glāzes ar…

      – Pepper Tree sauso baltvīnu, – Klementīne nobeidza, dzirdēdama, ka viņas balss kļuvusi spalga kā zivju sievai.

      – Skaidrs. Ē… vai gribat, lai es vispirms pastāstu jums par mūsu īpašo piedāvājumu?

      – Nē, – Klementīne atcirta. Tieši tajā pašā brīdī Sems pateica:

      – Protams, draudziņ. – Viņš uzsmaidīja viesmīlim. – Paklausīsimies, kāds ir jūsu īpašais piedāvājums.

      Viņš vienmēr pamanījās izvēlēties labā policista lomu.

      Viesmīlis dziļi ievilka elpu, saņēma rokas kā kora zēns un sāka uzskaitīt:

      – Uzkodām mēs varam piedāvāt ar koriandru, apelsīniem un piparmētrām lēni sautētu lasi.

      Viņš