Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

paldies, Ērika, – Sems atteica. – Pietiks.

      Varēja skaidri manīt, ka nu bija Klementīnes kārta kaut ko sacīt, taču bija radusies sajūta, ka krūtis ir aizžņaugušās, neļaujot viņai runāt. Klementīne cerēja, ka viņu varētu pasaukt kāda no meitām, bet, kā jau bija paredzams, vienīgajā reizē, kad viņa būtu nopriecājusies par traucējumu, abas uzvedās klusi un pieklājīgi.

      Izskatījās, ka viņas ir sajūsmā par Ērikas sarūpētajām nodarbēm.

      Bija skaidrs, ka Ērika būtu izcila māte. No tām, kuras sagādā bērniem spēļu galdus, māca uzvesties pieklājīgi un nēsā somiņā roku dezinfencijas līdzekli. Arī Olivers būtu labs tēvs. Varēja viegli iztēloties, kā viņš kopā ar mīļu, centīgu, mazu puisēnu rūpīgi dara kaut ko vecmodīgu, piemēram, darina lidmašīnu modelīšus.

      Viņu bērnam, Klementīne izmisusi nodomāja. Viņi būtu labi vecāki paši savam bērnam, nevis manējam.

      Tas nebūtu tavs bērns, Klementīne. Būtu gan. Tehniski, kā būtu teikusi Hollija, tas būtu viņas bērns. Ar viņas DNS.

      Sievietes mēdz tā darīt nepazīstamu ļaužu labā, viņa sev atgādināja. Viņas ziedo olšūnas, jo tā darīt ir jauki un labi. Cilvēkiem, kurus viņas nekad nav redzējušas. Ērika bija viņas draudzene. Viņas "labākā draudzene". Kāpēc tad viņas prātā tik skaļi skanēja vārds "Nē!"?

      – Nu ko, – viņa beidzot neveikli noteica. – Te ir daudz, par ko domāt.

      – Pilnīgi noteikti, – Olivers piekrita un vēlreiz palūkojās uz Ēriku, taču šim nabaga vīrietim no viņas joprojām nebija nekāda labuma. Viņa bija izvietojusi cepumus rindā un lika uz katra no tiem pa plānai siera skaidiņai. Kā viņai likās, kurš tos ēdīs? Olivers samirkšķināja acis un vainīgi uzsmaidīja Klementīnei. – Lūdzu, nedomā, ka ar mums būs cauri, ja tu nolemsi to nedarīt. Būs arī citas iespējas. Gluži vienkārši tu biji pirmā, par kuru mēs iedomājāmies, jo tu taču esi Ērikas tuvākā draudzene, īsti piemērotā vecumā, un bērnu tev vairs nebūs…

      – Vairs nebūs bērnu? – Sems pārvaicāja un ciešāk satvēra Klementīnes roku. – Nav teikts, ka mums vairs nebūs bērnu.

      – Ak tā, – Olivers bilda. – Piedod. Augstā debess! Es domāju, tas ir, Ērikai pavisam noteikti bija radies iespaids…

      – Tu pati teici, ka drīzāk izdurtu sev acis, nekā laistu pasaulē vēl vienu bērnu, – Ērika agresīvi uzrunāja Klementīni. Viņa tā mēdza darīt vienmēr, kad ar faktu palīdzību varēja kaut ko apstrīdēt. – Es tev to jautāju. Pagājušajā septembrī. Mēs ēdām ķīniešu ēdienus kopā ar meitenēm. Es pajautāju: vai tev vēl būs bērni? Tu teici: es drīzāk izdurtu…

      – Tas bija tikai joks, – Klementīne pārtrauca. – Protams, tas bija tikai joks.

      – Toreiz viņa bija runājusi nopietni. Ak dievs, vai tagad tā bija vienīgā izeja? Vai viņai nāksies dzemdēt, lai nevajadzētu Ērikas labā izdarīt kaut ko nesavtīgu?

      – Nu, ja jūs gribat vēl kādu bērnu, tu tik un tā noteikti vari ziedot olšūnas, – Olivers iebilda. Viņa pierē bija ievilkušās trīs dziļas, sakrokojušās rievas. Viņš izskatījās pēc saīguša multiplikāciju filmu varoņa. – Klīnika patiešām dod priekšroku zināmiem donoriem, kuri vairs nevēlas bērnus, bet to visu var atrast šajā lasāmvielā.

      – Tu teici, ka drīzāk būtu gatava sev izdurt acis, nekā laist pasaulē vēl vienu bērnu? – Sems jautāja Klementīnei. – Tu patiešām tā teici?

      – Tas bija joks! – Klementīne atkārtoja. – Mani todien droši vien bija nogurdinājušas meitas.

      Viņa vairs negribēja nevienu bērnu, tomēr zināja, ka Sems grib vēl. Ja vien tas būtu iespējams, viņš droši vien gribētu četrus vai piecus bērnus – un ļoti priecātos par dēlu –, taču Klementīne bija maldīgi cerējusi, ka reiz viņš, nu… liksies mierā. Ikreiz, kad meitenes slikti uzvedās vai kad māja sāka likties pārāk šaura viņiem četriem un tajā vairs neko nevarēja atrast, vai kad viņus nomāca raizes par naudu, Klementīne klusībā cerēja, ka Sema cerības uz vēl vienu bērnu būs sākušas klusi un saprātīgi izgaist.

      Viņai nemūžam nebija vajadzējis stāstīt Ērikai, ka viņa vairs nevēlas bērnus. Tā bija vieglprātīga piezīme. Attiecībās ar Ēriku viņa automātiski izvēlējās rūpīgi izstrādātas vieglprātības nostāju. Viņai būtu vajadzējis atzīties, ka Sems tā nedomā, jo vienmēr taču pastāvēja risks, ka šie vārdi atkal uzpeldēs kādā sarunā, tieši tā, kā tas bija noticis šodien.

      Klementīne tikai retu reizi mēdza stāstīt Ērikai kaut ko tādu. Viņa visu apzināti noklusēja. Kopā ar citām draudzenēm viņa, lieki nedomādama, pļāpāja par visu, kas vien iešāvās prātā, jo bija skaidrs, ka viņas droši vien aizmirsīs pusi no dzirdētā. Ne Klementīnes māte, ne tēvs, ne arī kāds cits visā pasaulē nekad tik kāri neklausījās visā, ko viņa sacīja, it kā būtu svarīgs katrs vārds un to būtu vērts paturēt prātā nākotnes vajadzībām.

      Bērnībā, nākdama pie Klementīnes rotaļāties, Ērika vispirms savādi un rūpīgi izpētīja visu viņas istabu. Viņa atvēra visas atvilktnes un klusēdama izskatīja to saturu. Viņa pat nometās četrrāpus, lai palūkotos zem Klementīnes gultas. Pati Klementīne tikmēr stāvēja, mēmu dusmu pārņemta, bet, kā bija likusi viņas māte, izturēdamās laipni un pieklājīgi. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, Klementīne.

      Būdama pieaugusi, Ērika acīmredzot bija iemācījusies uzvesties puslīdz pieklājīgi un vairs nerakņājās pa viņas skapjiem, tomēr ikreiz, uzsākot sarunu, Klementīne Ērikas acīs vēl aizvien varēja manīt to pašu mantkārīgo mirdzumu. Šķita, ka Ērika joprojām nebija zaudējusi vēlēšanos palūkoties zem Klementīnes gultas, un tāpēc arī Klementīnes mēmā, sašutuma pilnā pretošanās vēl aizvien nekur nebija zudusi.

      Taču visironiskākais bija tas, ka tagad Ērika, šķiet, bija nolēmusi tieši tāpat noklusēt visu, kas bija svarīgs. Šo milzīgo noslēpumu viņa bija glabājusi jau divus gadus, un pirmajā brīdī Klementīne bija grasījusies justies aizskarta par šādu atklājumu: ak jā, Klementīnei jau bija viegli augstprātīgi noraudzīties uz Ēriku no sava augstā draudzības pjedestāla un vēlīgi apveltīt viņu ar dāvanām: nu, protams, Ērika, tu drīksti būt mana pirmā bērna krustmāte!