Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

vajadzēja pamanīt, ka viņš jau labu laiku nekur nav rādījies, – Olivers nerimās. Izņēmis no kārbas papīra salvetīti, viņš skaļi izšņauca degunu. – Aptuveni pirms nedēļas es patiešām nodomāju, ka jau kādu laiku neesmu viņu redzējis, taču tad es par to vienkārši aizmirsu.

      – Viņš nebūtu nomiris badā, – Ērika domīgi sacīja. – Viņš noteikti nomira no slāpēm. No atūdeņošanās.

      – Ērika! – Olivers saviebās, nometa saņurcīto papīra salveti sev līdzās uz dīvāna un izņēma no kārbas nākamo.

      – Kas ir? Es tikai saku, ka viņš nav tur nogulējis vairākas nedēļas. – Viņa uz brīdi apklusa. – Viņam būtu vajadzējis nēsāt ap kaklu kādu no tām ārkārtas situācijas trauksmes ierīcēm.

      – Jā, bet viņam tādas nebija, – Olivers strupi atteica un vēlreiz izšņauca degunu.

      – Viņam laikam nebija neviena radinieka, – Ērika turpināja. – Un arī neviena drauga. – Tāpēc, ka viņš bija tik nejauks, atriebīgs, vecs nelietis. Viņa negrasījās ļaut, lai Olivers ievelk viņu tajā vainas apziņas slīkšņā, kurā šobrīd grima pats. Lai Tifānija slīkst kopā ar viņu. Ērikai jau tāpat nācās sadzīvot ar pastāvīgu vainas apziņas dunu.

      – Laikam gan, – Olivers piekrita. – Ja arī bija, tad mēs ne reizi neesam redzējuši viņus te ciemojamies. Tieši tāpēc mūsu pienākums bija viņu uzmanīt. Tieši šādi cilvēki vienmēr izslīd caur sabiedrības plaisām. Es gribēju teikt, ka mums kā kopienai ir morāls pienākums…

      Iezvanījās stacionārais telefons, un Ērika pielēca kājās tā, it kā būtu laimējusi kādu balvu.

      – Es paņemšu.

      Viņa pacēla klausuli.

      – Hallo?

      – Ērika, mīļā. Te Pema.

      Tā pieklājīgā, skanīgā balss. Balss, kas liecina par saprātu un labu audzināšanu.

      – Pema, – Ērika sacīja. – Sveika. – Viņa juta, ka uzreiz atmaigst. Kaklu kutināja draudošās asaras. Runājot ar Klementīnes māti, viņu ikreiz pārņēma šādas izjūtas: senā bērnības pielūgsme un reibinošais, brīnišķīgais atvieglojums, it kā viņa būtu izglābta jūrā.

      – Es patlaban pieskatu Klementīnes un Sema bērnus, – Pema sacīja. – Viņi nupat aizgāja. Viņi grasās doties uz to jauno restorānu ostas ārzemju pasažieru terminālā, par kuru visi tik ļoti jūsmo. Es viņiem rezervēju galdiņu. Restorānam ir trīs zvaigznītes vai tamlīdzīgi. Varbūt piecas? Es nezinu. To ir iespaidīgi daudz. Interesanti, kurš gan piešķir tādas zvaigznītes? Es nezinu, mana dārgā meita gan to varētu zināt. Es neesmu tik smalka. Cerams, ka viņiem klāsies tik jauki, kā varētu cerēt, kaut gan būtu labi, ja vakars būtu patīkamāks, šis lietus ir briesmīgs, vai ne? Turēšu īkšķi, lai viņiem klājas jauki. Tiem nabaga bērniem vajag atpūsties. Godīgi sakot, es esmu noraizējusies par viņu laulību. Es zinu, ka tā nav mana darīšana, bet tu taču esi viņas labākā draudzene un tāpēc droši vien zini vairāk nekā es.

      – Nu, diez vai tā būs, – Ērika iebilda. Patiesībā viņa par Klementīnes laulības problēmām nezināja neko. Pemai taču noteikti nebija nekāds noslēpums, ka "labākās draudzenes" apzīmējumu viņa bija izdomājusi pati, un visus šos gadus Ērika bija pie tā turējusies visiem spēkiem, kamēr Klementīne to bija tikai pacietusi.

      – Lai nu kā, Ērika, mīļā, es zinu, ka mēs drīz atkal tiksimies mūsu īpašajās vakariņās pie manis mājās, un es patiešām gaidu šo brīdi, bet, paklausies, kāpēc es nolēmu tev šovakar piezvanīt…

      Dzirdēdama, ka Pemas balss kļūst nedroša, Ērika sakoda zobus. Tam varēja būt tikai viens iemesls. Viņa paskatījās uz kalendāru, kurā bija atzīme "mamma". Līdz attiecīgajam datumam bija atlikusi vēl viena nedēļa.

      – Man šodien vajadzēja tikt uz dārzniecības centru, un tāpēc es pabraucu garām tavas mammas mājai, – Pema paskaidroja. – Es pat neapstājos. – Viņa uz īsu brīdi apklusa. – Varbūt man vajadzēja to izdarīt, taču pēdējo gadu laikā es tavai mammai vairs nemaz nepatīku, vai ne? – Viņa pat nesagaidīja atbildi. – Ērika, es zinu, ka tu tagad viņu apmeklē saskaņā ar noteiktu grafiku, un es uzskatu, ka tā ir patiešām saprātīga ideja, kas tev ļauj saglabāt garīgo veselību, tomēr man šķiet, ka šomēnes tev varbūt vajadzētu pasteigties ar savu apmeklējumu.

      Ērika izelpoja ilgi un šņācoši, it kā piepūstu balonu. Viņa paskatījās uz Oliveru. Viņš bija aizvēris acis, atgāzis galvu pret dīvāna atzveltni un piespiedis vienu roku pie pieres.

      – Cik traki tur ir? – viņa jautāja Pemai.

      – Diemžēl ļoti traki, mīļā. Ļoti traki.

      14. nodaļa

      – Kā tev šodien gāja ar to tavu… ē… padarīšanu bibliotēkā? Ar tavu, nu, kā to sauc, runu? – Sems noprasīja aizžņaugtā balsī, it kā šis jautājums tiktu izspiests no viņa ar varu.

      – Viss noritēja labi, – Klementīne iesāka.

      – Vai tur bija daudz cilvēku? – Sems viņu pārtrauca, ar pirkstiem pabungodams pa balto audekla galdautu kā pa klavierēm un drudžaini lūkodamies apkārt, it kā tur atrastos kāds vai kaut kas tāds, kas viņam būtu vajadzīgs. – Cik tu varētu teikt? Divdesmit? Trīsdesmit?

      – Mazāk nekā divdesmit, – Klementīne sacīja. – Viens no šiem cilvēkiem bija Ērika.

      Viņa gaidīja, kad Sems kaut ko sacīs, un, neko nesagaidījusi, piebilda:

      – Es patiešām nesapratu, kāpēc viņa bija gribējusi ierasties.

      – Nu, Ērika ir tava cītīgākā atbalstītāja, – Sems gandrīz nemanāmi pasmaidīja.

      Tas bija kaut kas līdzīgs jokam. Ja reiz viņš mēģināja jokot, varēja cerēt, ka šis vakars tomēr izdosies. No visiem vīriešiem, ar kuriem Klementīne jebkad bija satikusies, Sems pirmais bija nekavējoties instinktīvi izpratis viņas un Ērikas sarežģīto draudzību. Viņš ne reizi nebija izrādījis nepacietību vai neizpratni; viņš ne reizi nebija sacījis: "Es nesaprotu: ja tev viņa nepatīk, tad nesatiecies ar viņu!" Sems bija vienkārši pieņēmis Ēriku kā daļu no Klementīnes dzīves, it kā viņa būtu grūti audzināma māsa.

      – Tiesa gan, – Klementīne noteica un pārāk skaļi iesmējās. – Kaut arī viņa aizgāja, nenoklausījusies manu uzstāšanos līdz galam.

      Sems klusēja un tikai skatījās sievai gar labo ausi, it kā viņai aiz muguras notiktu kaut kas interesants.

      – Kā tev šodien gāja pa darbu? – viņa apvaicājās.

      – Ļoti labi, – Sems vēsi atteica. – Tāpat kā parasti.

      "Tavā laulībā ir pienākuši grūti laiki, mīļā, taču pēc ļaunākā vienmēr nāk labākais! To var pārdzīvot vienīgi ar piedošanu un saziņu!" Klementīnes māte bija teatrāli un kaislīgi pačukstējusi Klementīnei, it kā uzstājīgi dotu viņai gudru padomu pirms došanās episkā ceļojumā. Viņas abas bija stāvējušas pie mājas durvīm un gaidījušas Semu, kurš tieši tobrīd bija nolēmis apsēsties pie datora, lai atbildētu uz elektroniskā pasta vēstuli, jo tas acīmredzot bija dzīvības un nāves jautājums. No televizora ekrāna skaļi un griezīgi taurēja kāda briesmīga popmūzikas princese. Pema bija gandrīz nemanāmi un pilnīgi lieki sakārtojusi Klementīnes kleitas lencīti. "Jums abiem ir jāizrunājas! Pārrunājiet visu! Pasakiet visu, ko jūtat!"

      – Kā tad tev sokas tavā progresīvi domājošajā uzņēmumā? – Klementīne apvaicājās.

      Savulaik,