Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

man šķiet, ka vienreiz tā patiešām jau ir gadījies, – Tifānija piekrita.

      – Jums tas vienreiz ir jāizbeidz! Vai jūs esat stulba? Man par to nav jāatbild!

      – Labi, Harij, – Tifānija noteica.

      – Harij, draudziņ! – Priekšnamā uzradās Vids, stūķēdams mutē purpursarkanas vīnogas. – Vai gribat vēlāk pievienoties mums dārza viesībās? Pie mums atnāks Ērika un Olivers! Jūs jau zināt, no septītā numura mājas.

      Harijs paskatījās uz Vidu un samirkšķināja acis. Tad iebāza roku aiz krekla un pakasījās.

      – Ko? Nē, es negribu nākt uz dārza viesībām.

      – Žēl gan, – Vids noteica un aplika roku Tifānijai ap vidukli. – Varbūt kādu citu reizi, Harij, bet, vai zināt, es negribu klausīties, kā jūs saucat manu sievu par stulbu. Norunāts, Harij? Tas nav jauki. Kaimiņi tā nedara.

      Harijs lūkojās uz viņiem ar savām vecīgajām, brūnajām acīm.

      – Es vairs negribu noņemties ar jūsu vēstulēm, – viņš nomurmināja. – Tas nav mans pienākums. Jums pašiem jāuzņemas atbildība.

      – Mēs uzņemamies atbildību, – Vids atteica. – Par to jūs varat neuztraukties.

      – Aizvāciet no manis to suni! – Harijs pieprasīja. Bārnijs ar lielu interesi ostīja viņa kurpi. Izskatīdamies aizvainots, Bārnijs pacēla mazo, bārdaino purniņu.

      – Nāc šurp, Bārnij, – Vids uzsita knipi, aicinādams suni pie sevis.

      – Jūs taču zināt, ka vienmēr varat vērsties pie mums, ja esam jums vajadzīgi, Harij, – Tifānija sacīja. Viņš pēkšņi sāka izskatīties tik aizkustinošs kā apjucis bērns.

      – Ko? – Harijs izskatījās šausmu pārņemts. – Kāpēc jūs man būtu vajadzīgi? Vienkārši gādājiet, lai jūsu nolādētās vēstules nenonāktu manā pastkastītē.

      Uzmetis kūkumu, viņš aizšļūca prom, purinādams galvu un kaut ko murminādams.

      Vids aizvēra durvis. Harijs bija jau aizmirsts.

      – Tā, – viņš paziņoja. – Vai es esmu noskaņots kaut ko izcept? Jā, es esmu noskaņots kaut ko izcept! Vai gribat, lai izcepu štrūdeli? Kā jums šķiet? Štrūdeli? Jā. Pavisam noteikti tā būs štrūdele.

      10. nodaļa

      Ērika bija atgriezusies sava biroja vēsajā, mierinošajā klēpī. Brauciens ar taksometru atpakaļ no bibliotēkas, kurā Klementīne uzstājās ar runu, bija izmaksājis vēl vairāk par braucienu turp. Viņa nupat bija veltīgi izšķiedusi simt trīsdesmit četrus dolārus, ko nevarēja norakstīt izdevumos. Viņa pati nesaprata, kāpēc bija tā rīkojusies. Katrā ziņā Klementīnes stāsts nebija aizpildījis nevienu tukšo vietu viņas atmiņā. Tas bija vienīgi uzjundījis dažādas neomulīgas sajūtas, un pēc tam, braucot mājup ar taksometru, viņai nācās paciest telefona sarunas gan ar vīru, gan ar māti. Viņa nespēja vien sagaidīt, kad varēs dedzīgi ķerties pie kāda uzmundrinoša darba. Tas gluži kā skrējiens palīdzēs sakārtot domas. Paldies dievam, ka viņas darbs nebija tāds kā Klementīnei un viņai nevajadzēja pastāvīgi smelt no savu jūtu akas. Darbam vispār vajadzētu būt bez jebkādām emocijām. Tā bija darba labākā īpašība.

      Vērodama, kā aiz loga biezās rūts līst lietus, viņa noklausījās balss pastkastītē atstātās ziņas. Sēžot daudzstāvu biroja ēkas drošībā, laika apstākļiem nebija nekādas nozīmes. Sajūta bija tāda, it kā viņa atrastos citā dimensijā.

      Brīdī, kad Ērika pārskatīja elektroniskā pasta vēstules, iezvanījās viņas telefons. Tas atkal bija Olivers. Kopš viņu pēdējās sarunas nebija pagājusi pat ne pusstunda. Vai tiešām viņš zvanīja tāpēc, lai vēlreiz apvaicātos, vai viņa parunājusies ar Klementīni? Viņa rīcībai noteikti bija kāds pamatots iemesls.

      – Piedod, ka tevi vēlreiz traucēju, – viņš aši ieteicās. – Es runāšu ātri. Es tikai gribēju pajautāt, vai tu pēdējā laikā esi redzējusi Hariju?

      – Hariju? – Ērika pārvaicāja, atvērdama kādu vēstuli. – Kas ir Harijs?

      – Harijs! – Olivers nepacietīgi atkārtoja. – Mūsu kaimiņš!

      Dieva dēļ. Hariju diez vai varēja nosaukt par labu draugu. Viņi šo veco vīru gandrīz nepazina, un patiesībā Harijs nemaz nebija viņu kaimiņš, viņš dzīvoja aiz Vida un Tifānijas mājas.

      – Nezinu, – Ērika noteica. – Nedomāju vis. Kāpēc tu tā vaicā?

      – Pirmīt, kad izstūmu atkritumu kasti, parunājos ar Tifāniju, – Olivers sacīja. Viņš uz brīdi apklusa, lai izšņauktu degunu. Izdzirdējusi Tifānijas vārdu, Ērika sastinga ar plaukstu uz datorpeles. Kopš dārza viesībām viņa nevēlējās ielaisties nekādās darīšanās ne ar Tifāniju, ne ar Vidu. Viņi jau tik un tā nebija īsti draugi. Viņi vienkārši dzīvoja netālu no tiem abiem. Klementīne un Sems Tifānijai un Vidam tik un tā patika daudz vairāk. Ja Ērika todien nebūtu ieminējusies par Klementīni un pateikusi, ka viņiem ir brīva diena, vai Vids tik un tā būtu uzaicinājis viņus uz dārza viesībām? Diez vai.

      – Lai nu kā, es ieminējos, ka jau labu laiku neesmu redzējis Hariju, – Olivers turpināja. – Tā nu mēs aizgājām un paskatījāmies viņa pastkastītē, un tā bija pārpildīta. Mēs paņēmām viņa vēstules un avīzes, pieklauvējām pie viņa durvīm, taču neviens neatsaucās. Es mēģināju ieskatīties pa logu, taču man ir sajūta, ka tur kaut kas nav labi. Tifānija šobrīd zvana Vidam, lai apvaicātos, varbūt viņam kaut kas ir zināms.

      – Skaidrs, – Ērika noteica. Viņu tas viss nemaz neinteresēja. – Varbūt viņš ir kaut kur aizbraucis.

      – Nedomāju, ka Harijam mēdz būt atvaļinājums, – Olivers iebilda. – Kad tu viņu redzēji pēdējo reizi?

      – Nav ne jausmas, – Ērika atteica. Šī saruna bija bezjēdzīga. – Kādu laiku viņš nav redzēts.

      – Es sāku domāt, vai nevajadzētu piezvanīt uz policiju, – Olivers raizējās, – es negribu viņam sagādāt neērtības, ja viss ir kārtībā, vai veltīgi tērēt policijas resursus, bet…

      – Viņam noteikti ir rezerves atslēga, – Ērika pārtrauca Oliveru. – Zem kāda puķu poda vai kaut kur netālu no durvīm.

      – Kā tu zini? – Olivers noprasīja.

      – Zinu, un viss, – Ērika atteica. – Viņa paaudze mēdz tā darīt. – Ērikas vecmāmiņa bija glabājusi atslēgu zem ģerāniju poda pie ieejas durvīm, toties Ērikas māte nemūžam nebūtu riskējusi pieļaut kaut ko tik šausmīgu, ka viņas mājoklī kāds varētu ienākt bez atļaujas. Viņas mājas durvis pastāvīgi bija aizšautas ar divām bultām. Lai pasargātu visu vērtīgo, kas atradās aiz tām.

      – Skaidrs, – Olivers noteica, – laba doma. Mēģināšu paskatīties.

      Saruna pēkšņi pārtrūka, Ērika nolika telefonu un nu bija spiesta domāt par savu veco kaimiņu. Kad viņa īsti bija pēdējo reizi redzējusi Hariju? Noteikti kādā brīdī, kad viņš atkal bija par kaut ko sūdzējies. Viņam nepatika, ja kāds atstāja automašīnu uz ielas pretī viņa mājai, un viņš nespēja vien beigt sūdzēties par Vidu un Tifāniju: par troksni (viņiem patika uzņemt viesus; viņš vairākas reizes bija zvanījis policijai), par suni (Harijs apgalvoja, ka suns izrakņājot viņa dārzu; viņš bija uzrakstījis pašvaldībai oficiālu sūdzību) un par māju (tā izskatījās kā draņķa Tadžmahals). Bija radies iespaids, ka viņš no visas sirds ienīst Tifāniju, Vidu un pat Dakotu. Ēriku viņš pacieta, toties Olivers viņam, šķiet, ļoti patika.

      Ērika piecēlās