Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

pūlēdamies tikt uz priekšu, pat bija sācis vilkt Ēriku sev līdzi pa virtuves grīdu sev aiz muguras. Tas bija neveikli, necienīgi un viņiem neraksturīgi. Klementīne un Sems citu klātbūtnē dažreiz mēdza izlikties, ka cīnās, un tādos brīžos Ērika un Olivers no kauna vienmēr sastinga. Viņi bija lepni, ka nekad tā neuzvedas. Tieši tāpēc Olivers apstājās un padodamies augstu pacēla rokas.

      – Labi, – viņš sacīja. – Lai paliek. Parunāsim ar Klementīni un Semu citreiz. Iesim uz dārza viesībām un izklaidēsimies.

      – Nekā nebija. Mēs darīsim to, ko esam nolēmuši. Tā būs labāk, – Ērika iebilda. – Mēs viņiem uzdosim to jautājumu. Tad tas būs pateikts. Mēs sacīsim: jums nevajag atbildēt uzreiz. Tad mēs piebildīsim: labi, un nu iesim uz dārza viesībām. Tas būs parocīgs sarunas noslēgums, jo citādi tā saruna vienkārši būs neveikla.

      Un nu viņiem vajadzēja ierasties kuru katru brīdi. Viss bija sagatavots. Spēļu galds bērniem. Šķīvis ar sausajiem cepumiem un mērcēm.

      Tomēr Ērikas sirds kā sacīkšu auto šaudījās pa viņas krūtīm, bet rokas nevaldāmi trīcēja.

      Viņa nolamāja nejēdzīgo, sīko tableti, kura joprojām bija nesalaužama.

      Atskanēja durvju zvans. Šī skaņa bija kā ātrs, spēcīgs spēriens pa viņas pakrūti. Viņa palika bez elpas. Tablete izkrita no viņas neveiklajiem pirkstiem.

      – Bailes no durvju zvana, – viņas psihoterapeite bija konstatējusi gandrīz vai apmierināti, jo uz Ēriku varēja attiecināt visus vajadzīgos aprakstus. – Tās ir ļoti izplatītas. Protams, jums ir briesmīgi bail no durvju zvana, jo visas bērnības laikā jums ir bijis briesmīgi bail no atmaskošanas.

      Ērika nometās uz ceļgaliem. Vannas istabas flīzes zem tiem bija aukstas un cietas. Grīda bija tīra. Dzeltenā tablete gulēja tieši flīzes vidū. Viņa piespieda tabletei pirksta galu, pacēla to un aplūkoja. Pie durvīm kāds atkal piezvanīja. Viņa uzlika visu tableti uz mēles un norija.

      No gaidāmās sarunas bija atkarīgs pilnīgi viss. Dieva dēļ, skaidrs, ka viņa bija uztraukusies. Ērika juta, ka elpa bija kļuvusi sekla. Viņas elpas vilcieni bija gandrīz nemanāmi un strauji, tāpēc viņa uzlika roku sev uz vēdera un dziļi ieelpoja tā, kā bija mācījusi psihoterapeite ("gaisam jānonāk jūsu vēderā, nevis krūtīs"). Tad viņa izgāja no vannas isabas un iznāca priekšnamā tieši tobrīd, kad pa mājas durvīm iebrāzās Klementīne, Sems, Hollija un Rūbija. Trokšņa, kustību un dažādu smaržu juceklis, it kā viņi būtu desmit, nevis tikai četri.

      – Es nopirku pudeli šampanieša, ko paņemt līdzi, ejot pie kaimiņiem, – Klementīne parādīja pudeli, kamēr Ērika sasveicinādamās viņu noskūpstīja. – Un jums es neko neatnesu. Vai tas ir nepieklājīgi? Ak tā, pag, man ir tā grāmata, kuru es tev apsolīju, Oliver. – Viņa sāka rakņāties pa savu lielo, svītraino somu, meklēdama grāmatu. – Es to diemžēl nedaudz aplēju ar karsto šokolādi, piedod, tomēr cauri tiem šokolādes traipiem visu vēl var izlasīt. Vai kaut kas noticis, Ērika, tu izskaties nedaudz bāla?

      – Viss ir kārtībā, – Ērika stīvi atteica. – Labdien, meitenes.

      Meitenes bija uzvilkušas baletsvārciņus, legingus un kokvilnas džemperus ar kapucēm. Pie viņu mugurām ar sarežģītiem futrāļa veida elastīgiem stiprinājumiem bija piekarināti fejas spārni ar vizuļiem. Abām bija neķemmēti mati un nemazgātas sejas. (Kādam bija pieticis laika uzvilkt fejas spārnus, bet ne aši notīrīties vannas istabā!) Jau tikai skatoties vien uz viņām, Ērika sajuta to pašu smeldzi, kas viņu pārņēma ikreiz, vērojot Klementīnes uzstāšanos.

      – Hollij, sasveicinies ar Ēriku. Runā skaidri, – Klementīne mudināja, it kā Ērika būtu veca krustmāte, kura pieprasa pieklājīgu izturēšanos. – Paskaties viņai acīs un pasaki "labdien". Vai tu samīļosi Ēriku, Rūbij? Ā, tu arī, Hollij. Jauki.

      Ērika noliecās, un meitenes apķērās viņai ap kaklu. Abas smaržoja pēc zemesriekstu sviesta un šokolādes.

      Rūbija, iebāzusi mutē īkšķi, cerīgi pacēla augšup savu putojamo slotiņu.

      – Sveika, Slotiņ, – Ērika sacīja. – Kā tev šodien klājas?

      Rūbija pasmaidīja, neizņemdama īkšķi no mutes. Kaut gan Ērika pret Slotiņu vienmēr izturējās pieklājīgi, patiesībā viņai šķita, ka Klementīnei un Semam īsti nevajadzētu atbalstīt ne šādu priekšmeta personifikāciju, ne arī Rūbijas lielo pieķeršanos šādai lietai. Pati Ērika kaut ko tādu jau sen būtu iznīdējusi pašā saknē. Ērika domāja, ka arī viņas psihoterapeite uzskata tāpat, kaut gan viņa par to izteicās kaitinoši izvairīgi.

      Ērika pamanīja, ka Hollija uzmetusi plecā mazo, koši zilo, ar vizuļiem izšūto somiņu, ko viņa pirms diviem gadiem bija uzdāvinājusi meitenītei Ziemassvētkos. Ieraugot milzīgo sajūsmu Hollijas sejā tobrīd, kad viņa bija atvērusi dāvanu un atradusi tur somiņu, Ēriku bija pārņēmušas tik spēcīgas sajūtas, ka viņas seja bija savilkusies grimasē, un viņai bija nācies strauji novērsties.

      Tagad Hollija somā staipīja apkārt savu akmeņu kolekciju, kas pamazām kļuva aizvien apjomīgāka. Ērika bija nedaudz noraizējusies par Hollijas akmeņu kolekciju, jo šī aizraušanās pamazām sāka līdzināties apsēstībai, kas acīmredzami varēja novest pie visdažādākajām problēmām, taču viņas psihoterapeite bija ļoti uzstājīgi iebildusi, ka par Hollijas akmeņu kolekciju viņai itin nemaz nav jāuztraucas, ka tas ir pilnīgi normāli un ka droši vien nav prātīgi ieteikt Klementīnei labāk uzmanīt savu meitu, tomēr Ērika tik un tā bija ieteikusi Klementīnei labāk uzmanīt savu meitu, un Klementīne bija nosolījusies tā arī darīt, uzlūkodama Ēriku tik iecietīgi, it kā viņai būtu piemeties vecuma vājprāts. Dažreiz viņa mēdza tā rīkoties.

      Olivers notupās Hollijai līdzās.

      – Es to atradu viņdien, – viņš sacīja, rādīdams viņai plakanu, ovālu, zilu akmeni. – Tajā ir tādi mazi spīgulīši. – Viņš norādīja uz tiem ar pirkstu. – Iedomājos, ka tev tas varētu patikt.

      Ērika aizturēja elpu. Pirmkārt, kāpēc Olivers atbalstīja Hollijas akmeņu krāšanas noslieci, ja viņa bija dalījusies ar vīru savās raizēs, un, otrkārt un daudz svarīgāk, vai Hollija grasījās viņu atraidīt tik aizvainojoši un atklāti, kā bērni mēdza to darīt? Klementīne bija stāstījusi Ērikai, ka Hollijai patīk pašai meklēt akmeņus (izskatījās, ka lielākā daļa no tiem bija tikai parasti, vienkārši, netīri dārza akmeņi). Cik varēja noprast, tad Klementīnes brīnišķīgais tēvs reiz bija mēģinājis izmantot Hollijas ieinteresētību, lai viņai kaut ko iemācītu, un uzdāvinājis viņai nelielu dārgakmeni, kam pievienota kartīte ar informāciju par tā ģeoloģiskajām īpašībām, taču viņa par to nebija likusies ne zinis.

      Hollija paņēma akmeni, piemiedza acis un nopētīja to.

      – Tas ir labs akmens, – viņa paziņoja, atvēra somiņu un pievienoja akmeni savai kolekcijai.

      Ērika izelpoja.

      – Kas tagad jāsaka? – Klementīne noprasīja, un Hollija tieši tajā brīdī pateica:

      – Paldies, Oliver, – un tad drūmi paskatījās uz māti. – Es jau pateicu "paldies".

      Ērika nodomāja, ka Klementīnei pirms iejaukšanās patiešām būtu vajadzējis ļaut Hollijai to pateikt pašai. Viņa sasita plaukstas.

      – Es jums abām esmu sagatavojusi spēļu galdu, – viņa paziņoja.

      – Izklausās aizraujoši, vai ne, meitenes?! – Klementīne iesaucās tik teatrāli jautri, it kā Ērika viņas bērniem būtu piedāvājusi nodarboties ar kaut ko nepiemērotu un garlaicīgu, piemēram, ar tamborēšanu.

      – Vai tu vakar vakarā skatījies