Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

bija tik liela, ka viņi nekad nespēja cits citu atrast. "Te jau ir vajadzīga karte," mēdza sacīt Dakotas krustmāte ikreiz, kad vien ieradās ciemos, kaut arī viņa te bija viesojusies miljoniem reižu un karte viņai itin nemaz nebija vajadzīga; viņa labāk par pašu Dakotu zināja, kur tieši kas jāliek virtuves skapīšos.

      Dakota neatsaucās tētim. Mamma bija teikusi, ka viņa varēs izlasīt nodaļu līdz beigām un tad viņai vajadzēs palīdzēt uzkopt māju pirms viesu ierašanās. (It kā viņa būtu gribējusi tos viesus uzaicināt.) Dakota pacēla galvu un nedaudz apdomājās, jo patiesībā jau bija iesākusi lasīt nākamo nodaļu, taču tad viņa atkal paskatījās uz grāmatas lappusi, un pietika jau tikai ieraudzīt vārdus, lai viņa no jauna tiktu ievilkta atpakaļ grāmatā. Viņu pārņēma patīkama, fiziska sajūta, it kā viņa burtiski kristu atpakaļ "Bada spēļu" pasaulē, kur Dakota bija Katnisa, spēcīga, varena un izveicīga, un arī ļoti skaista. Dakota bija simtprocentīgi pārliecināta, ka arī viņa rīkotos tāpat kā Katnisa un Spēlēs ziedotu sevi savas mazās, jaukās māsas dēļ, ja vien viņai tāda būtu; viņa to nemaz īsti negribēja, jo viņas draudzenes Ešlingas mazā māsa vienmēr atradās līdzās un maisījās pa kājām un nabaga Ešlinga nekādi nevarēja tikt no viņas vaļā, bet, ja Dakotai tomēr būtu maza māsa, tad viņa pavisam noteikti būtu gatava viņas dēļ mirt.

      – Kur tu esi, Dakota? – šoreiz tas bija mātes sauciens.

      – Te, – Dakota nočukstēja un pāršķīra lapu. – Esmu tepat.

      13. nodaļa

      – Harijs ir miris, – Olivers paziņoja gandrīz tai pašā brīdī, kad Ērika bija pārradusies no darba un nolikusi portfeli un lietussargu. Viņa pieskārās sava apģērba apkaklei uz muguras. Pār viņas muguru tecēja ledainas lietus lāses. Olivers sēdēja uz dīvāna nelielā saņurcītu, izlietotu papīra salvešu ezerā.

      – Nopietni? – Ērika pārvaicāja, spēdama domāt vienīgi par papīra salvetēm. – Kas noticis?

      Skatoties uz salvetēm, viņas sirds iepukstējās straujāk. Tā bija neapzināta, pilnīgi dabiska reakcija, saistīta ar spēcīgiem bērnības pārdzīvojumiem. Trīs dziļas ieelpas. Vajadzēja vienkārši atbrīvoties no šīm papīra salvetēm.

      – Mēs ar Tifāniju atradām viņas līķi, – Olivers paskaidroja. Ērika piesteidzās pie virtuves izlietnes, lai sameklētu polietilēna maisiņu.

      – Kur? – Ērika noprasīja, vākdama salvetes. – Tu gribi teikt – viņa mājā?

      Gandarīti sasējusi maisiņa rokturus ciešā mezglā, viņa aiznesa to uz atkritumu spaini un iemeta tajā.

      – Jā, – Olivers apstiprināja. – Tev bija taisnība par to atslēgu. Tā bija palikta zem puķupoda.

      – Tātad viņš bija… miris? – Ērika pārvaicāja, stāvēdama pie izlietnes un berzdama rokas. Redzot, kā viņa mazgā rokas, citi vienmēr apvaicājās, vai viņa nav strādājusi medicīnas nozarē. Citu acu priekšā viņa centās nerīkoties tik uzkrītoši rūpīgi, taču tagad, atrodoties mājās kopā ar Oliveru, viņa varēja berzt un berzt, nemaz neraizēdamās, ka viņai kāds varētu piedēvēt obsesīvi kompulsīvus traucējumus. Olivers nekad viņu nenosodīja.

      – Jā, Ērika, – Olivers atkārtoja, izklausīdamies aizkaitināts. – Viņš bija pavisam beigts. Jau labu laiku. Es teiktu, ka vairākas nedēļas. – Viņa balss aizlūza.

      – Ak tā. Skaidrs. Ak vai. – Ērika pie izlietnes pagriezās. Olivers izskatījās ļoti bāls. Viņa rokas ļengani gulēja uz ceļgaliem, un viņš sēdēja, taisni izslējies, nolicis abas kājas uz grīdas, gluži kā briesmīgas nožēlas mocīts bērns pie skolas direktora kabineta.

      Viņa ievilka elpu. Viņas vīrs bija apbēdināts. Cik varēja manīt, ārkārtīgi apbēdināts. Tātad viņš droši vien vēlējās "dalīties", viņam tas bija vajadzīgs. Tādi cilvēki kā viņa, kuri bija piedzīvojuši disfunkcionālu bērnību, attiecību jomā nevarēja lepoties ar vislabākajām starppersoniskajām prasmēm. Nu, tas taču bija tikai fakts. Viņai nebija bijis neviena veselīgu attiecību parauga. Arī Oliveram ne. Šī īpašība viņiem bija kopīga. Tieši tāpēc Ērika līdz šai dienai bija ieguldījusi augstas kvalitātes psihoterapijā gandrīz sešus tūkstošus dolāru. Disfunkcijas un garīgo slimību cikliem nebija jāatkārtojas katrā paaudzē. Vienkārši vajadzēja izglītoties.

      Ērika piegāja pie Olivera, apsēdās viņam blakus uz dīvāna un ar sava ķermeņa valodu lika noprast, ka ir gatava klausīties. Viņa ieskatījās Oliveram acīs. Viņa pieskārās Olivera delmam. Viņa apņēmās pēc sarunas dezinficēt rokas. Viņai patiešām nebija nekādas vēlēšanās dabūt tik briesmīgas iesnas.

      – Vai viņš… – Ērika nemaz negribēja zināt atbildes uz tiem jautājumiem, kurus viņai vajadzēja uzdot. – Vai viņš bija… gultā? – Viņa iztēlojās neprātīgi smaidošu līķi, kas izslējies sēdēja gultā, uzlicis vienu pūstošo roku uz segas.

      – Viņš gulēja lejā pie kāpnēm. Tiklīdz atvēru durvis, mēs sajutām to smaku. – Olivers nodrebinājās.

      – Ārprāts, – Ērika noteica.

      Smaka bija viena no viņas problēmām. Olivers vienmēr uzjautrinājās, redzēdams, kā viņa izmet atkritumus spainī un atlec atpakaļ, lai smaka nepagūtu viņu panākt.

      – Es paskatījos tikai vienu sekundi, un tad es… tad es… nu, es aizcirtu durvis, un mēs piezvanījām uz policiju.

      – Cik šausmīgi, – Ērika automātiski noteica. – Tev tas ir briesmīgs pārdzīvojums. – Viņa juta sevī mostamies pretestību. Viņa negribēja par to klausīties, viņa negribēja, lai Olivers dalās ar viņu savā pārdzīvojumā. Viņa vēlējās, lai viņš apklust. Viņa gribēja parunāt par vakariņām. Viņa gribēja nomierināties pēc visiem dienas pārdzīvojumiem. Viņa bija palikusi bez pusdienām un aizkavējusies darbā, lai paveiktu visu, kas palicis neizdarīts Klementīnes uzstāšanās apmeklējuma dēļ, un tāpēc viņai briesmīgi gribējās ēst. Pats par sevi saprotams, ka pēc tam, kad vīrs bija sācis stāstīt par atrastu līķi, viņam nevarēja uzreiz noprasīt: "Vai negribi makaronus?" Nē. Vajadzēs nogaidīt vismaz pusstundu, lai ieminētos par vakariņām.

      – Policisti teica, ka viņš varbūt nokritis no kāpnēm, – Olivers turpināja. – Un es visu laiku domāju, es visu laiku domāju…

      Viņš ļāva vaļu dīvainām, klusām, elsojošām skaņām. Ērika pūlējās neizrādīt aizkaitinājumu. Viņš grasījās šķaudīt. Katrs šķaudiens bija kā izrāde. Viņa nogaidīja. Nē. Viņš negrasījās šķaudīt. Viņš pūlējās apvaldīt asaras.

      Ērika atrāvās. Viņa nespēja pievienoties Oliveram šādā nodarbē. Ja viņa atļaus sev bēdāties un justies vainīgai Harija dēļ, kurš viņai pat nemaz nepatika, kas zina, kas varētu notikt. Tas būtu tāpat, kā atkorķēt enerģiski sakratītu šampanieša pudeli. Viņas emocijas pašķīstu uz visām pusēm. Tas būtu haoss. Viņai bija vajadzīga kārtība. "Man ir vajadzīga kārtība," viņa bija teikusi savai psihoterapeitei. "Protams, ka jums ir vajadzīga kārtība," viņas psihoterapeite bija piekritusi. "Jūs alkstat pēc kārtības. Es jūs pilnīgi saprotu." Ērikas psihoterapeite bija visjaukākais cilvēks, kādu vien viņa pazina.

      Olivers noņēma brilles un noslaucīja acis.

      – Man ir nemitīgi jādomā: ja nu viņš novēlās lejā pa kāpnēm, nespēja pakustēties, sauca un sauca palīgā, bet neviens to nedzirdēja? Mēs visi vienkārši turpinājām savu ierasto dzīvi, kamēr Harijs nomira bada nāvē. Ja nu tas notika tā? Mēs esam tādi paši kā tie kaimiņi, ko var redzēt televīzijā, un mēs vēl domājam: kā gan kaut ko tādu var nepamanīt? Kā gan mēs varējām būt tik vienaldzīgi? Kas par to, ka viņš bija