Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

izklausās pēc vienas no tām kaitīgajām draudzenēm, – reiz bija sacījusi Klementīnes draudzene Einslija. – Tev vajadzētu tikt no viņas vaļā.

      – Viņa ir nekaitīga, – Klementīne bija attraukusi. – Vai tad tev nav nevienas draudzenes, kura tev krīt uz nerviem?

      Viņa uzskatīja, ka ikvienam ir pa kādam apgrūtinošam draugam. Kad viņas māte atbildēja uz telefona zvaniem, viņas sejā mēdza parādīties kāda īpaša izteiksme, stoiska "atkal sākas" grimase, kas nozīmēja, ka piezvanījusi viņas draudzene Luīze.

      – Viņa tevi vienreiz iedzīs kapā, – Einslija aizrādīja.

      Klementīne nekad, nemūžam nebūtu varējusi tikt vaļā no Ērikas. Ērika taču bija Hollijas krustmāte. Brīdis, kurā Klementīne būtu varējusi pielikt punktu viņu draudzībai, jau sen bija pagājis – ja vien tāds vispār bijis. Ar cilvēkiem tā taču nedrīkstēja darīt. Vai šādu rīcību vispār varēja aprakstīt vārdos? Ērika būtu tik satriekta.

      Lai nu kā, pēdējo gadu laikā, kopš Ērika bija iepazinusies un apprecējusies ar jauko, nopietno Oliveru, viņu draudzība bija kļuvusi daudz paciešamāka. Kaut arī Klementīne bija sarāvusies, dzirdot, kā Einslija nosauc Ēriku par indīgu, ar šo vārdu patiesībā varēja precīzi aprakstīt jūtas, kas Klementīni tik bieži pārņēma Ērikas klātbūtnē: lielais īgnums, ko viņa tikai ar milzīgām pūlēm spēja apvaldīt un apslēpt, vilšanās par sevi pašu, jo Ērika nebija ne ļauna, ne arī nežēlīga vai dumja; viņa gluži vienkārši bija kaitinoša, un Klementīnes reakcija bija tik ārkārtīgi nesamērīga, ka tas šķita apkaunojoši un mulsinoši. Ērika taču mīlēja Klementīni. Klementīnes dēļ viņa būtu gatava uz visu. Kāpēc gan viņa Klementīnei lika tik ļoti aizsvilties? Sajūta bija tāda, it kā Ērika viņā izraisītu alerģiju. Laika gaitā Klementīne bija iemācījusies ierobežot viņu kopīgi pavadīto laiku. Piemēram, šodien, kad Ērika bija ieminējusies par pusdienām, Klementīne bija automātiski iebildusi: "Labāk pēcpusdienā iedzersim tēju." Tā bija ātrāk. Nevajadzēs tik ilgi trakot.

      – Lūdzu, vai es varu paņemt vienu cepumu, tēti? – Hollija apvaicājās.

      – Nē, – Sems atteica. – Palīdzi meklēt māsas kurpi.

      – Meitenes, jūs nedrīkstat aizmirst, ka šodien pie Ērikas un Olivera jums noteikti jāsaka "lūdzu" un "paldies", – Klementīne uzrunāja meitas, ielūkodamās aiz aizkariem, lai uzmeklētu pazudušo kurpi. – Jauki un skaļi, ja?

      Hollija sašuta.

      – Es vienmēr saku "lūdzu" un "paldies"! Es nupat pateicu "lūdzu" arī tētim.

      – Es zinu, – Klementīne sacīja. – Tieši tāpēc es par to arī atcerējos. Es nodomāju: "Cik pieklājīgi!"

      Klementīne zināja: ja Hollija vai Rūbija kādreiz aizmirstu pateikt "lūdzu" vai "paldies", tad tas notiktu vienīgi pie Ērikas, kura bija paradusi uzsvērti atgādināt meitenēm par pieklājību. Klementīne uzskatīja, ka viņa pati rīkojas nepieklājīgi.

      – Vai es dzirdēju "paldies"? – Ērika mēdza apvaicāties, sniegdama ūdens glāzi un pielikdama pie auss saliktu plaukstu.

      Un Hollija vienmēr atbildēja:

      – Nē, nedzirdēji vis. – Tas varēja izklausīties pārgudri, kaut gan patiesībā viņa gluži vienkārši kārtējo reizi bija visu uztvērusi burtiski.

      Hollija novilka kurpes, uzrāpās uz dīvāna, vienās zeķēs uzkāpa uz roku balsta, iepleta rokas plati kā izpletņlēcējs un uz mutes iekrita spilvenos.

      – Nedari tā, Hollij! – Sems viņu norāja. – Es tev to jau esmu teicis. Tu vari savainoties.

      – Mamma ļauj man tā darīt, – Hollija uzmeta lūpu.

      – Viņai nevajadzētu tā rīkoties, – Sems iebilda, izteiksmīgi uzlūkodams Klementīni. – Tā var lauzt kaklu. Tā var ļoti, ļoti nodarīt sev pāri.

      – Velc kurpes atpakaļ kājās, Hollij, – Klementīne iejaucās, – kamēr vēl arī tās nav pazudušas.

      Dažreiz viņai ienāca prātā: kā gan, pēc Sema domām, viņai izdevās saglabāt bērnus dzīvus tikmēr, kamēr viņš neatradās līdzās un nevarēja norādīt uz visiem bīstamajiem apdraudējumiem? Kamēr Sems bija darbā, viņa vienmēr ļāva Hollijai krist no dīvāna malas uz mutes. Meitenes lielākoties labi spēja paturēt prātā visus atšķirīgos noteikumus, kas bija spēkā, kamēr tētis bija darbā, kaut gan šie atšķirīgie noteikumi patiesībā nekad netika atzīti skaļi. Tas vienkārši bija vārdos neizteikts miera saglabāšanas veids. Klementīnei bija aizdomas, ka arī mammītes prombūtnes laikā uz dārzeņu ēšanu un zobu tīrīšanu tika attiecināti atšķirīgi noteikumi.

      Hollija nokāpa no dīvāna un atkrita uz tā.

      – Man ir garlaicīgi. Kāpēc es nevaru paņemt cepumu? Es mirstu badā.

      – Lūdzu, nečīksti, – Klementīne aizrādīja.

      – Bet man tik ļoti gribas ēst, – Hollija nerimās. Rūbija tikmēr izgāja priekšnamā, skaļi saukdama:

      – KUR-PE! KUR TU ESI, MANA MĪĻĀ KURPE?

      – Man patiešām vajag vienu cepumu. Tikai vienu cepumu, – Hollija nelikās mierā.

      – Klusu! – Klementīne un Sems vienā balsī uzkliedza.

      – Jūs abi esat tik nejauki! – Hollija apsviedās uz papēža, lai izietu no istabas, un atsita kājas pirkstu pret dīvāna kāju. Meklēdams kurpi, Sems bija pavilcis dīvānu nedaudz nostāk. Hollija neapmierināti iekliedzās.

      – Ak vai. – Klementīne automātiski noliecās, lai viņu apskautu, piemirsusi, ka Hollijai vienmēr bija vajadzīgs zināms laiks, lai pārvarētu savas dusmas uz visu pasauli, un tikai pēc tam viņu varēja sākt mierināt. Hollija strauji atmeta galvu un sāpīgi iebelza Klementīnei pa zodu.

      – Au! – Klementīne saķēra zodu. – Hollij!

      – Kaut kas traks, – Sems izgrūda un nikni izslāja no istabas.

      Nu Hollijai vajadzēja, lai viņu samīļo. Viņa metās Klementīnei ap kaklu, un Klementīne apskāva meitu, kaut gan viņai gribējās Holliju sapurināt, jo belziens pa zodu bija izrādījies patiešām sāpīgs. Līdzjūtīgi murminādama mierinājuma vārdus, viņa šūpoja Holliju un ilgpilni noraudzījās uz savu čellu, kas klusi un cienīgi bija atsliets pret šķietamās noklausīšanās krēslu. Žēl, ka savulaik neviens nebija viņu brīdinājis: laidusi pasaulē bērnus, sieviete kļūst sīkāka, neattīstītāka, primitīvāka… un viņas talants, izglītība un sasniegumi vairs neko nenozīmē.

      Klementīne atcerējās, kā Ērika sešpadsmit gadu vecumā bija nevērīgi ieminējusies, ka nekad negribēs bērnus, un, to dzirdot, Klementīni bija pārņēmis savāds nemiers, un tikai pēc laba laika viņa beidzot bija izpratusi sava īgnuma iemeslu (visu mūžu Ērika bija izraisījusi viņā īgnumu tik daudzu dažādu un sarežģītu iemeslu dēļ), un beidzot viņai bija kļuvis skaidrs: viņa bija tā saīgņojusies, jo vēlējās, kaut būtu kaut ko tādu iedomājusies pateikt pirmā. Klementīne taču bija tā, kurai vajadzēja būt neprātīgai, radošai bohēmas piekritējai. Ērika bija konservatīva. Tā, kura ievēroja visus noteikumus. Tā, kura vienmēr bija apzinīga. Ērika sapņoja par to, ka varētu sapelnīt pietiekami labas atzīmes, lai iestātos biznesa studiju budžeta grupā un varētu specializēties grāmatvedības un finanšu jomā. Ērika sapņoja par māju, akciju paketi un darbu vienā no sešām lielajām grāmatvedības kompānijām, kur viņa ātri vien varētu kļūt par uzņēmuma īpašnieku partneri. Klementīne sapņoja par studijām konservatorijā, lai varētu spēlēt neparastu mūziku un izjust neparastu kaislību, un pēc tam, protams, kādu dienu apprecēties