Sâkums. Дэн Браун

paziņojums?

      Šovakar Bilbao pilsētu Spānijā ir pārpludinājuši tehnoloģiju titāni, kuri ieradušies uz VIP pasākumu, ko Gugenheima muzejā sarīkojis futūrists Edmonds Kiršs. Apsardze ir ārkārtīgi augstā līmenī, un viesiem vēl nav atklāts pasākuma temats, taču ConspiracyNet no sava slepenā pārstāvja ir saņēmis mājienu, ka Edmonds Kiršs tuvākajā laikā gatavojas uzstāties ar uzrunu un ir iecerējis pārsteigt savus viesus ar nozīmīgu zinātnisku paziņojumu. ConspiracyNet turpinās sekot līdzi šai norisei un ziņot par to, tiklīdz mēs paši būsim noskaidrojuši kaut ko vairāk.

      Piektā nodaļa

      Eiropas lielākā sinagoga atrodas Dohāņi ielā Budapeštā. Šajā mauru stilā būvētajā svētnīcā ar divām vienādām torņu smailēm pietiek vietas vairāk nekā trim tūkstošiem dievlūdzēju. Pirmā stāva solu rindas ir domātas vīriešiem, bet soli balkonā – sievietēm.

      Ārā, dārzā, atrodas masu kaps, kurā ir apglabāti daudzi simti Ungārijas ebreju, kas gājuši bojā nacistu okupācijas laikā. Šī vieta ir iezīmēta ar "Dzīvības koku" – metāla skulptūru, kas ataino sēru vītolu. Uz katras no tā lapām ir iegravēts kāda upura vārds. Kad uzpūš vējš, metāla lapas sāk grabēt, un šī skaņa biedējoši atbalsojas virs svētās zemes.

      Vairāk nekā trīs gadu desmitus Lielās sinagogas garīgais līderis bijis izcilais Talmuda pārzinātājs un kabalists rabīns Jehuda Kevs, kurš, par spīti savam cienījamam vecumam un sliktajai veselībai, joprojām bija aktīvs ebreju kopienas biedrs gan Ungārijā, gan visā pasaulē.

      Kad virs Donavas sāka rietēt saule, rabīns Kevs izgāja no sinagogas, pasoļoja garām Dohāņi ielas mazajiem veikaliņiem un noslēpumainajiem "drupu bāriem", lai dotos uz savām mājām Piecpadsmitā marta laukumā, akmens sviediena attālumā no Elizabetes tilta, kas savieno senās Budas un Peštas pilsētas, kuras tika oficiāli apvienotas 1873. gadā.

      Strauji tuvojās Pesahs – svētki, kurus Kevs uzskatīja par vienu no priecīgākajiem gada notikumiem, – un tomēr kopš pagājušās nedēļas, kad viņš bija atgriezies no Pasaules reliģiju parlamenta, viņu nepameta bezgalīgs nemiers.

      "Kaut es nebūtu tur piedalījies."

      Neparastā tikšanās ar bīskapu Valdespino, allamu Saīdu alFadlu un futūristu Edmondu Kiršu nebija devusi Kevam mieru trīs dienas no vietas.

      Tagad, pārradies mājās, Kevs taisnā ceļā aizsteidzās uz savas mājas pagalma dārzu un atslēdza házikó – namiņu, kas kalpoja par viņa privāto patvērumu un kabinetu.

      Tajā atradās viena vienīga telpa ar augstiem grāmatplauktiem, kas bija ielīkuši no reliģisku rakstu sējumu svara. Kevs platiem soļiem piegāja pie rakstāmgalda, apsēdās un ar sarauktu pieri uzlūkoja jucekli sev priekšā.

      "Ja kāds šonedēļ ieraudzītu manu rakstāmgaldu, tad nodomātu, ka esmu zaudējis prātu."

      Pa visu darba virsmu bija izkaisīts pusducis mazpazīstamu reliģisku tekstu. Tie bija atšķirti un izraibināti ar līmlapiņām. Aiz tiem uz koka paliktņiem gulēja trīs smagi sējumi – Tora ebreju, aramiešu un angļu valodā. Tie visi bija atvērti vienā un tai pašā vietā.

      "Pirmā Mozus grāmata. Iesākumā…"

      Protams, Kevs šo Radīšanas grāmatu prata noskaitīt no galvas visās trijās valodās; drīzāk viņš mēdza lasīt zinātniskus "Zoharas" komentārus vai padziļinātu kabalistiskās kosmoloģijas teoriju. Tāda līmeņa zinātniekam kā Kevs studēt Radīšanas grāmatu bija tas pats, kas Einšteinam atgriezties pie pamatskolas aritmētikas. Un tomēr rabīns šonedēļ bija nodarbojies tieši ar to, un pierakstu bloknots uz viņa rakstāmgalda bija varmācīgi sašvīkāts ar mežonīgi kricelētu piezīmju straumi – tik juceklīgu, ka arī pats Kevs tikai ar pūlēm spēja kaut ko salasīt.

      "Izskatās, ka esmu kļuvis neprātīgs."

      Vispirms rabīns Kevs bija sācis ar Toru – izcelšanās stāstu, kas bija kopīgs gan ebrejiem, gan kristiešiem. "Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi." Pēc tam viņš bija ķēries pie Talmuda norādījumu tekstiem un pārlasījis rabīnu skaidrojumus par Ma’aseh Bereshit – "Iesākuma darbu". Pēc tās viņš bija sācis rakņāties pa Midrašu, pētot dažādu godājamu reliģijas pētnieku komentārus, kuros bija mēģināts izskaidrot tradicionālā radīšanas stāsta šķietamās pretrunas. Visbeidzot Kevs bija ieracies "Zoharas" mistiskajā kabalas zinātnē, saskaņā ar kuru neaptveramais Dievs izpaudās kā desmit dažādas zefirotas jeb dimensijas, kas izvietotas pa kanāliem, ko dēvē par Dzīvības koku; no tā veidojušies četri dažādi visumi.

      Jūdaismu veidojošo uzskatu mistiskā noslēpumainība Kevam allaž bija šķitusi mierinoša. Tas bija kā Dieva atgādinājums par to, ka cilvēcei nav lemts saprast visas lietas. Un tomēr tagad, kad Kevs bija noskatījies Edmonda Kirša prezentāciju un pārdomājis Kirša vienkāršo un skaidro atklājumu, viņš jutās tik savādi, it kā trīs dienas no vietas būtu ar skatienu urbies novecojušu pretrunu krājumā. Kādā brīdī viņam nebija atlicis nekas cits, kā vien pastumt malā savus senos tekstus un iziet garā pastaigā gar Donavu, lai sakopotu domas.

      Rabīns Kevs beidzot bija sācis samierināties ar sāpīgu patiesību: Kirša darbs patiešām varēja radīt katastrofālu atbalsi šīs pasaules ticīgo dvēselē. Zinātnieka atklājums pārdroši noliedza visas tradicionālās reliģijas doktrīnas, turklāt tas tika paveikts sāpīgi vienkārši un pārliecinoši.

      "Es nekādi nespēju aizmirst to pēdējo attēlu," Kevs secināja, atsaucis atmiņā Kirša prezentācijas mokošo noslēgumu, ko viņi bija noskatījušies Kirša milzīgajā telefonā. "Šie jaunumi ietekmēs visas cilvēciskās būtnes – nevis tikai dievbijīgos vien."

      Kaut gan rabīns Kevs jau vairākas dienas bija gremdējies pārdomās, viņš tomēr vēl aizvien nebija sapratis, ko darīt ar Kirša sniegto informāciju.

      Viņš šaubījās, vai arī Valdespino un al-Fadls bija tikuši pie skaidrības. Visi trīs vīri pirms divām dienām bija sazinājušies pa telefonu, taču viņu saruna neizrādījās auglīga.

      – Mani draugi, – Valdespino bija iesācis. – Pats par sevi saprotams, ka Edmonda Kirša prezentācija bija satraucoša… daudzējādā ziņā. Es uzstāju, lai viņš man piezvana un mēs turpinām diskusiju, taču viņš ir apklusis. Un tagad es uzskatu, ka mums ir jāpieņem lēmums.

      – Es jau to esmu izdarījis, – al-Fadls paziņoja. – Mēs nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši. Mums šī situācija ir jāņem savā pārraudzībā. Nevienam nav nekāds noslēpums, ka Kiršs nicina reliģiju, un savu atklājumu viņš pavēstīs tā, lai ticības nākotnei nodarītu maksimāli lielu postu. Mums jārīkojas proaktīvi. Mums pašiem ir jāpaziņo par viņa atklājumu. Nekavējoties. Mums tas jāpasniedz pienācīgā veidā, lai mīkstinātu triecienu un pēc iespējas mazāk apdraudētu ticīgos visā garīgajā pasaulē.

      – Es apzinos, ka mēs jau esam runājuši par šī atklājuma pavēstīšanu, – Valdespino iebilda, – taču es diemžēl nekādi nespēju iedomāties, kā šādu informāciju varētu pasniegt tā, lai tā neizklausītos draudīgi. – Viņš smagi nopūtās. – Turklāt mēs nedrīkstam aizmirst to, ka apzvērējām Kirša kungam neizpaust viņa noslēpumu nevienam.

      – Tiesa gan, – al-Fadls apstiprināja, – un arī manī mājo pretrunīgas jūtas attiecībā uz šī zvēresta laušanu, tomēr es uzskatu, ka mums ir jāizvēlas mazākais no abiem ļaunumiem un jārīkojas vispārēja labuma vārdā. Tas ir uzbrukums mums visiem, musulmaņiem, ebrejiem, kristiešiem, hinduistiem, visām reliģijām vienādā apmērā. Paturot prātā to, ka visas mūsu ticības ir vienisprātis par tām pamatpatiesībām, ko Kirša kungs patlaban mēģina graut, mūsu pienākums ir atklāt šo jaunumu tā, lai mūsu kopienās neradītu lieku satraukumu.

      – Baidos,