Sâkums. Дэн Браун

brīnumu.

      Avila bija nometies ceļos pie Komūnijas margām. Viņa sirdī viļņojās pateicība. Pēc mūža, kas bija pavadīts, kalpojot jūrai, viņš tika svētīts ar vislielāko Dieva dāvanu – ģimeni. Plati pasmaidījis, Avila pagriezās un pāri plecam aši atskatījās uz savu jauno sievu Mariju, kura joprojām sēdēja solā, grūtniecības dēļ kļuvusi pārāk neveikla, lai veiktu garo ceļu pa eju. Viņai līdzās savam tēvam satraukti māja abu trīsgadīgais dēls Pepe. Avila pamirkšķināja puisēnam, un Marija sirsnīgi uzsmaidīja vīram.

      "Paldies tev, Dievs," Avila nodomāja un no jauna pagriezās pret margām, lai pieņemtu vīna kausu.

      Nākamajā mirklī klusajā katedrālē atbalsojās apdullinošs sprādziens.

      Ar vienu vienīgu gaismas zibsni visa viņa pasaule uzliesmoja.

      Sprādziena vilnis spēcīgi trieca Avilu pret Komūnijas margām. Viņa augumu saspieda svilinošais gruvešu un cilvēku ķermeņa daļu uzplūds. Atguvis samaņu, Avila biezajos dūmos nespēja ievilkt elpu un uz mirkli pat nesaprata ne to, kur atrodas, ne arī to, kas pirmīt noticis.

      Tad cauri džinkstēšanai ausīs viņš saklausīja ciešanu pilnus kliedzienus. Avila steidzās piecelties, šausmās apjēgdams, kur atrodas. Viņš sev iegalvoja, ka viss ir tikai briesmīgs sapnis. Viņš grīļojoties devās atpakaļ pa piedūmoto katedrāli, spraucās garām vaidošajiem un sakropļotajiem ļaudīm, izmisumā klupa un turpināja virzīties aptuveni uz to pusi, kur vēl tikai pirms dažiem mirkļiem bija smaidījuši viņa sieva un dēls.

      Tur vairs nekā nebija.

      Ne solu rindu, ne cilvēku.

      Tikai asiņaini gruveši uz apdegušas akmens grīdas.

      Šaušalīgās atmiņas žēlsirdīgi satrieca bāra durvju zvana šķindoņa. Avila paķēra savu toniku un aši iemalkoja, lai padzītu tumsu. Tā viņam bija nācies darīt jau neskaitāmas reizes.

      Bāra durvis atsprāga līdz galam vaļā. Avila pagriezās un ieraudzīja, ka pa tām ieklūp divi drukni vīri. Viņi greizā tonī dziedāja kādu īru kaujas dziesmu un bija ģērbušies zaļos futbolkreklos, kas tikai ar pūlēm spēja nosegt viņu vēderus. Acīmredzot pēcpusdienas mačā bija uzvarējusi Īrijas viesu komanda.

      "Uzskatīsim, ka tas ir man domāts mājiens," Avila nodomāja un piecēlās. Viņš palūdza rēķinu, taču bāra apkalpotāja tikai pamirkšķināja viņam un noraidoši atmeta ar roku. Avila pateicās un pagriezās, lai dotos prom.

      – Velns un elle! – viens no ienācējiem iekliedzās, blenzdams uz Avilas iespaidīgo uniformu. – Tas tak ir Spānijas karalis!

      Abi vīri izplūda smieklos un piegrīļojās viņam klāt.

      Lai dotos uz durvīm, Avila mēģināja izvairīties, taču lielākais no vīriem rupji sagrāba viņu aiz rokas un parāva atpakaļ pie bāra krēsla.

      – Pagaidiet, jūsu augstība! Mēs esam veikuši tālu ceļu uz Spāniju; tagad mēs gribam iedzert kausu alus kopā ar karali!

      Avila nopētīja vīra netīro roku, kas bija satvērusi viņa nesen izgludināto piedurkni.

      – Laidiet mani vaļā, – viņš klusi sacīja. – Man jāiet prom.

      – Nē… tev tagad jāpaliek, lai iedzertu alu, amigo. – Vīra tvēriens kļuva ciešāks. Viņa draugs ar netīru pirkstu sāka bakstīt medaļas pie Avilas krūtīm.

      – Izskatās, ka tu esi īsts varonis, tētuk. – Viņš paraustīja vienu no Avilas visvērtīgākajiem apbalvojumiem. – Viduslaiku vāle? Tātad tu esi bruņinieks spožās bruņās?! – Viņš skaļi iesmējās.

      "Esi iecietīgs," Avila sev atgādināja. Viņš bija sastapis neskaitāmus šādus cilvēkus – vientiesīgas, nelaimīgas dvēseles, kas nekad nebija neko aizstāvējušas un tikai akli un ļaunprātīgi izmantojušas citu izcīnītās tiesības un brīvības.

      – Patiesībā, – Avila klusi atteica, – šī vāle ir Spānijas flotes Unidad de Operaciones Especiales simbols.

      – Īpašo uzdevumu vienība? – Vīrs izlikās, ka bailēs nodreb. – Ļoti iespaidīgi. Un kas tas par simbolu? – Viņš norādīja uz Avilas labo roku.

      Avila uzmeta skatienu savai plaukstai. Tās vidū mīkstajā miesā vīdēja melns tetovējums – četrpadsmitajā gadsimtā radies simbols.

      "Šī zīme mani sargā," Avila nodomāja, uzmanīgi nopētījis simbolu. "Kaut arī man tā nebūs vajadzīga."

      – Lai nu paliek, – huligāns noteica, beidzot atlaida Avilas roku un pievērsās bāra apkalpotājai. – Tu esi smukiņa, – viņš paziņoja. – Vai tu esi simtprocentīga spāniete?

      – Esmu gan, – viņa pieklājīgi atbildēja.

      – Vai tevī nav nekā no īriem?

      – Nē.

      – Vai tu kādu gribētu? – Sabrucis histēriskos smieklos, vīrs ar dūri uzsita pa bāra leti.

      – Lieciet viņu mierā! – Avila pavēlēja.

      Vīrietis apsviedās un nikni paglūnēja uz viņu.

      Otrais agresīvais vīrs spēcīgi iebikstīja Avilam krūtīs.

      – Vai tu mūs gribi mācīt?

      Juzdamies noguris pēc šīs dienas ilgā ceļojuma, Avila dziļi ievilka elpu un norādīja uz bāra pusi.

      – Kungi, lūdzu, apsēdieties. Es jums izmaksāšu alu.

      "Labi gan, ka viņš te uzkavēsies," bāra apkalpotāja nodomāja. Kaut arī viņa spēja par sevi parūpēties, tomēr, redzot, cik mierīgi šis virsnieks bija ticis galā ar abiem brutālajiem vīriem, viņa bija nedaudz zaudējusi drosmi un nu cerēja, ka viņš varētu te palikt līdz krodziņa slēgšanai.

      Virsnieks pasūtīja divas glāzes alus un vēl vienu toniku sev pašam un no jauna apsēdās pie bāra. Abi futbola huligāni apsēdās viņam līdzās katrs savā pusē.

      – Toniks? – viens no viņiem ņirdzīgi apvaicājās. – Man likās, ka mēs kopīgi iedzersim.

      – Diemžēl man ir norunāta tikšanās, – virsnieks atteica un piecēlās. – Bet lai jums labi garšo.

      Tiklīdz viņš bija nostājies uz kājām, abi vīri gluži kā sarunājuši rupji uzsita viņam pa pleciem un nogrūda viņu atpakaļ uz bāra krēsla. Virsnieka acīs pazibēja un tad atkal pagaisa dusmu dzirksts.

      – Vectētiņ, diez vai tev vajadzētu mūs atstāt te vienus pašus kopā ar tavu draudzeni. – Vīrs paskatījās uz bāra apkalpotāju un ar mēli izdarīja kaut ko pretīgu.

      Labu brīdi virsnieks palika klusi sēžam. Tad viņš iebāza roku žaketes kabatā.

      Abi vīri viņu sagrāba.

      – Ei! Ko tu dari?

      Virsnieks ļoti lēni izvilka mobilo telefonu un kaut ko spāniski pateica vīriem. Abi neizpratnē blenza, un viņš atsāka runāt angliski.

      – Atvainojiet, man tikai jāpiezvana sievai un jāpasaka viņai, ka es aizkavēšos. Izskatās, ka man te nāksies palikt vēl kādu laiku.

      – Beidzot tu runā kā īsts vīrs, vecīt! – lielākais no abiem vīriešiem iesaucās, iztukšoja savu alus glāzi un trieca to pret leti. – Vēl vienu!

      No jauna piepildīdama abu neģēļu glāzes, bāra apkalpotāja spogulī vēroja, kā virsnieks viegli pieskaras dažiem telefona taustiņiem un pieliek to pie auss. Kāds atsaucās uz zvanu, un viņš sāka ātri bērt vārdus spāņu valodā.

      – Le