Sâkums. Дэн Браун

Nekam viņu toreizējā sarunā nebija ne mazākās saistības ar šo futūrista rīkoto pasākumu. FedEx aploksnē bija ielikts arī melnbalts attēls, kurā bija redzami divi viens otram pretī stāvoši cilvēki. Zem tā Kiršs bija uzrakstījis dažas Lengdonam adresētas dzejas rindas.

      Robert,

      kad stāsimies vien otram pretī,

      tiks atklāts tukšums tas, kas mani šurpu vedis.

Edmonds

      Ieraudzījis attēlu, Lengdons pasmaidīja. Tā bija atjautīga atsauce uz kādu notikumu, kurā Lengdons tika iesaistīts pirms vairākiem gadiem. Tukšajā laukumā starp abām sejām bija redzams svētā Grāla kausa apveids.

      Nu Lengdons stāvēja ārā pie muzeja, dedzīgi vēlēdamies uzzināt, ko gan viņa bijušais students grasījās visiem paziņot. Viņa fraku plivināja viegls vējš. Lengdons sāka soļot pa betona celiņu, kas veda gar līkumainās Nervjonas krastu. Savulaik šī upe bija kalpojusi par plaukstošas rūpnieciskas pilsētas dzīvības avotu. Gaisā vēdīja viegla vara smaka. Nogriezies takas līkumā, Lengdons beidzot atļāvās palūkoties augšup uz milzīgo, mirgojošo muzeja ēku. To bija neiespējami ietvert vienā skatienā, kas turpināja slīdēt šurpu turpu pār celtnes neparasto, iegareno apveidu.

      "Šī ēka ne vien pārkāpj visus likumus, bet arī pilnīgi ignorē tos," Lengdons nodomāja. "Vieta, kas ir kā radīta Edmondam."

      Gugenheima muzejs Bilbao, Spānijā, līdzinājās citplanētiešu halucinācijai. Tā bija savērptu metālisku apveidu kolāža, kas izskatījās tik savādi, it kā šīs formas būtu atbalstītas cita pret citu gandrīz vai nejaušā secībā. Haotisko apveidu kopumu, kas aizstiepās tālumā, klāja vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši titāna flīžu. Tās vizēja kā zivs zvīņas un radīja vienlaikus dabisku un ārpuszemei raksturīgu noskaņu, it kā tur kāds futūristisks milzis būtu izrāpies no ūdens, lai pagozētos saulē upes krastā. 1997. gadā pēc šīs ēkas atklāšanas izdevums The New Yorker tās arhitektu Frenku Gēriju bija slavinājis kā cilvēku, kurš radījis "fantastisku sapņu kuģi, viļņainu apveidu titāna apmetnī", bet citi kritiķi visā pasaulē bija jūsmīgi saukuši: "Visdiženākā mūsu laikmeta būve!" – "Nepastāvīga ģenialitāte!" – "Satriecošs arhitektūras veikums!"

      Kopš muzeja atklāšanas bija uzcelti vēl vairāki duči citu "dekonstruktīvisma" ēku – Disneja koncertzāle Losandželosā, "BMW pasaule" Minhenē un pat paša Lengdona universitātes jaunā bibliotēka. Katra varēja lepoties ar radikāli neparastu projektu un būves īstenojumu, tomēr Lengdons nebija pārliecināts, vai kāda no šīm ēkām varētu sacensties ar tik nepārspējamo Gugenheima muzeju Bilbao. Pienākot tuvāk, Lengdonam radās sajūta, ka ēkas flīzētā fasāde pēc katra soļa pārveidojas, ļaujot no katra skatu leņķa ieraudzīt kaut ko jaunu. Nu pamazām sāka atklāties muzeja iespaidīgākā ilūzija. Neticami, taču, raugoties no viņa pašreizējās atrašanās vietas, radās priekšstats, ka milzīgā ēka burtiski peld ūdenī, milzīgajā, šķietami bezgalīgajā lagūnā, kas skalojās gar muzeja ārsienām. Lengdons uz īsu brīdi pakavējās, lai apbrīnotu šo ainu, un tad devās pāri lagūnai pa minimālisma stilā būvēto gājēju tiltiņu, kas liecās pār ūdens stiklaino virsmu. Vēl nepaguvis pārsoļot pāri tiltam, viņš satrūkās no skaļas šņākoņas, kas atskanēja kaut kur zem kājām. Lengdons apstājās tieši tajā brīdī, kad no patiltes izmutuļoja miglas mākonis. Viņu ieskāva biezs miglas apmetnis, kas aizvēlās tālāk pāri lagūnai uz muzeja pusi un apņēma visus ēkas pamatus.

      "Miglas skulptūra," Lengdons nodomāja. Viņš bija lasījis par šo japāņu mākslinieces Fudžiko Nakajas darbu. Šī tā dēvētā "skulptūra" bija revolucionārs, no saredzama gaisa veidots darinājums, miglas siena, kas te uzradās, te atkal izgaisa. Ņemot vērā to, ka gan vējš, gan atmosfēras spiediens ik dienu bija atšķirīgs, arī skulptūra ikreiz izrādījās pilnīgi citāda. Šņākšana zem tilta mitējās, un Lengdons noskatījās, kā miglas siena klusi nolaižas pār lagūnu, virpuļodama un lēni slīdēdama gluži kā saprātīga būtne. Iespaids bija vienlīdz ēterisks un mulsinošs. Šķita, ka viss muzejs ir pacēlies virs ūdens un bezsvara stāvoklī balstās uz mākoņa kā jūrā apmaldījies rēgu kuģis.

      Kad Lengdons jau grasījās doties tālāk, ūdens rāmo virsmu satricināja sīku izvirdumu virkne. Negaidot no lagūnas augšup izšāvās pieci liesmojoši uguns stabi, kas dunēja vienmērīgi kā raķešu dzinēji. Tie caururba miglas piesātināto gaisu, metot žilbinošas gaismas atspīdumu uz muzeja titāna flīzēm. Pašam Lengdonam arhitektūras jomā labāk patika tādi klasiski būvēti muzeji kā Luvra vai Prado, tomēr, nolūkojoties, kā virs lagūnas plīvo migla un liesmas, viņš nespēja šī ultramodernā muzeja vietā iedomāties nevienu citu celtni, kas varētu būt piemērotāka šādam pasākumam, ko sarīkojis cilvēks, kurš mīl mākslu un inovācijas un spēj pavisam skaidri saskatīt nākotni.

      Izgājis cauri miglai, Lengdons pielika soli. Viņam priekšā slējās muzeja ieeja – draudīgs, melns caurums reptilim līdzīgajā ēkā. Lengdons tuvojās slieksnim, un viņu pārņēma neomulīga sajūta, it kā viņš grasītos ieiet pūķa rīklē.

      Otrā nodaļa

      Flotes admirālis Luiss Advila sēdēja uz bāra krēsla tukšā krodziņā, kas atradās svešā pilsētā. Viņš jutās pārguris, jo nesen bija ar lidmašīnu ieradies šajā pilsētā pēc darba, kura dēļ divpadsmit stundu laikā viņam bija nācies veikt daudzus tūkstošus jūdžu. Iedzēris malku tonika no jau otrās glāzes, viņš sāka stingi raudzīties uz krāsaino pudeļu ierindu aiz bāra letes.

      "Tuksnesī jebkurš spēj saglabāt skaidru prātu," viņš nodomāja, "taču tikai uzticīgie spēj sēdēt oāzē, atsakoties pavērt lūpas."

      Avila jau gandrīz gadu nebija pavēris lūpas, lai ieņemtu sātanu. Viņš nopētīja sevi bāra spoguļos un, redzot attēlu, kas raudzījās viņam pretī, atļāvās izbaudīt retu apmierinājuma brīdi.

      Viņš bija viens no tiem Vidusjūras izcelsmes vīriešiem, kuriem vecums laimīgā kārtā ir nācis tikai par labu. Gadu gaitā viņa cietie, melnie bārdas rugāji bija mīkstinājušies un pārvērtušies iespaidīgā, iesirmā bārdā, ugunīgi tumšo acu skatiens bija atmaidzis, kļūstot rāmas pārliecības pilns, bet tvirto, melnīgsnējo ādu nu bija apcepinājusi saule, ievelkot tajā grumbas un radot iespaidu, ka šis cilvēks ar samiegtām acīm nemitīgi vēro jūru.

      Pat sešdesmit triju gadu vecumā viņa ķermenis bija kalsns un tvirts. Iespaidīgo augumu vēl vairāk izcēla piegulošā uniforma. Tobrīd Avila bija uzposies flotes baltajā parādes uniformā – karaliskā livrejā, kas sastāvēja no baltas formastērpa divrindu žaketes ar platiem, melniem uzplečiem un iespaidīgu apbalvojuma medaļu virkni, iestīvināta, balta krekla ar augstu apkaklīti un baltām biksēm ar zīda uzšuvēm.

      "Kaut arī Spānijas armāda varbūt arī vairs nav visvarenākā flote pasaulē, tomēr mēs vēl aizvien protam pienācīgi ietērpt savus virsniekus."

      Admirālis šo uniformu nebija vilcis jau vairākus gadus, taču šis vakars bija īpašs. Pirmīt, soļojot pa svešās pilsētas ielām, viņš bija izbaudījis gan sieviešu atzinīgos skatienus, gan to, kā vīrieši centās turēties no viņa pa lielu gabalu.

      "Tos, kuri dzīvo saskaņā ar kādu kodeksu, ciena visi."

      – Otra tónica? – glītā bāra apkalpotāja apvaicājās. Viņa bija aptuveni trīsdesmit gadus veca, ar kuplu augumu un rotaļīgu smaidu.

      Avila papurināja galvu.

      – No, gracias.

      Krodziņā nebija neviena cita apmeklētāja, un Avila juta bāra apkalpotājas apbrīnas pilno skatienu. Atkal tikt ieraudzītam bija patīkami.