Sâkums. Дэн Браун

ribas slējās atsevišķi novietoti grāmatu plaukti, starp kuriem bija ierīkoti čuguna radiatori. Tie burbuļoja un šņāca, radot baismīgu noskaņu, kas lika noprast, ka telpa ir dzīva. Kiršs pacēla acis uz grezno galeriju ar balustrādi, kas ieskāva visu otro stāvu, un viņam kļuva pilnīgi skaidrs, kur viņš nonācis.

      Tā bija slavenā Montserrata bibliotēka, viņš atskārta, vienlaikus satrūcies, ka viņam vispār ir ļauts te ienākt. Klīda runas, ka šajā svētajā telpā atrodas unikāli reti teksti, kas pieejami vienīgi tiem mūkiem, kuri ziedojuši savu dzīvi Dievam un nošķīrušies no pasaules, lai apmestos šajā kalnā.

      – Jūs pieprasījāt, lai viss noritētu slepeni, – bīskaps sacīja. – Šī ir mūsu noslēgtākā telpa. Te ir varējuši ienākt tikai daži nepiederoši cilvēki.

      – Tā ir augstsirdīga privilēģija. Paldies.

      Kopā ar bīskapu Kiršs piegāja pie liela koka galda, kur jau sēdēja un gaidīja divi paveci vīri. Tas, kurš sēdēja pa kreisi, izskatījās laika zoba sagrauzts, ar nogurušām acīm un nespodru, sirmu bārdu. Viņš bija ģērbies saņurcītā, melnā uzvalkā ar baltu kreklu, un viņam galvā bija mīksta filca platmale.

      – Tas ir rabīns Jehuda Kevs, – bīskaps paziņoja. – Ievērojams jūdu filozofs, kurš ir sarakstījis daudz darbu par kabalistisko kosmoloģiju.

      Kiršs pastiepa roku pāri galdam un pieklājīgi sasveicinājās ar rabīnu Kevu.

      – Ļoti priecājos ar jums iepazīties, kungs, – Kiršs sacīja. – Es esmu lasījis jūsu grāmatas par kabalu. Nevaru gan sacīt, ka es šos darbus sapratu, tomēr esmu tos izlasījis.

      Kevs draudzīgi pamāja, ar kabatlakatiņu nosusinādams asarojošās acis.

      – Un šis, – bīskaps turpināja, norādīdams uz otru vīru, – ir godājamais allama Saīds al-Fadls. – Godājamais islāma zinātnieks piecēlās un plati pasmaidīja. Viņš bija plecīgs, neliela auguma, un dzīvespriecīgā seja nesaderējās ar tumšajām, caururbjošajām acīm. Viņš bija uzvilcis baltu, neuzkrītošu taubu.

      – Un es, Kirša kungs, esmu lasījis jūsu prognozes par cilvēces nākotni. Nevaru gan sacīt, ka esmu ar tām vienisprātis, tomēr esmu tās izlasījis.

      Kiršs pieklājīgi pasmaidīja un paspieda vīra roku.

      – Un tas ir mūsu viesis Edmonds Kiršs, – bīskaps sacīja, vērsdamies pie abiem saviem kolēģiem. – Kā jau jūs zināt, viņš ir augsti vērtēts datorzinātnieks, spēļu teorijas speciālists, izgudrotājs un kaut kas līdzīgs tehnoloģiju pasaules pravietim. Paturot prātā šī cilvēka pieredzi, viņa lūgums rast iespēju uzrunāt mūs visus trīs mani samulsināja, tādēļ es tagad ļaušu Kirša kungam pašam paskaidrot, kāpēc viņš ir nācis šurp.

      To teicis, bīskaps Valdespino apsēdās starp abiem kolēģiem, sakrustoja rokas un gaidpilni uzlūkoja Kiršu. Visi trīs vīri sēdēja viņam pretī gluži kā tribunāls, radot noskaņu, kas vairāk līdzinājās inkvizīcijai, nevis draudzīgai zinātnieku tikšanās reizei. Kiršs pēkšņi apjauta, ka bīskaps pat nebija piedāvājis viņam krēslu. Vērīgi pētot trīs pavecos vīrus sev priekšā, Kiršu pārņēma drīzāk mulsums, nevis bailes.

      "Tātad šī ir tā svētā trīsvienība, ar kuru esmu pieprasījis tikšanos. Trīs viedie."

      Ieturējis nelielu pauzi, lai uzsvērtu savu ietekmi, Kiršs piegāja pie loga un paraudzījās ārā uz satriecoši skaisto skatu. Pāri dziļai ielejai stiepās saules apspīdēta senu lauku raibā sega, aiz kuras slējās Koljserolas kalnu grēdas nelīdzenās smailes. Daudzu jūdžu attālumā aiz tām, kaut kur virs Baleāru jūras, pie apvāršņa pamazām savilkās draudīgi negaisa mākoņi.

      "Cik piemēroti," Kiršs nodomāja, apjauzdams, kādu vētru viņa vārdi drīz vien sacels gan šajā telpā, gan visā pasaulē.

      – Kungi, – viņš iesāka, strauji pagriezies pret trijotni, – es esmu pārliecināts, ka bīskaps Valdespino jau ir jums pavēstījis, ka esmu lūdzis ievērot slepenību. Pirms mēs turpinām, es tikai vēlos vēlreiz uzsvērt, ka tas, ko grasos jums izstāstīt, ir saglabājams vislielākajā noslēpumā. Vienkārši izsakoties, es lūdzu, lai jūs visi dotu klusēšanas zvērestu. Vai esam vienojušies?

      Visi trīs vīri klusēdami pamāja. Kiršs zināja, ka tas droši vien bija lieki. "Viņi šo informāciju drīzāk vēlēsies dziļi norakt, nevis izplatīt."

      – Šodien es esmu nācis šurp tādēļ, – Kiršs iesāka, – ka esmu paveicis zinātnisku atklājumu, kas jums noteikti šķitīs satraucošs. Tas ir kaut kas tāds, ar ko es esmu nodarbojies jau daudzus gadus, cerot saņemt atbildes uz diviem mūsu cilvēces pieredzes visbūtiskākajiem jautājumiem. Tagad, kad man tas beidzot ir izdevies, esmu ieradies tieši pie jums, absolūti pārliecināts, ka šī informācija būtiski ietekmēs visas pasaules ticīgos ļaudis un, pilnīgi iespējams, izraisīs pārmaiņas, ko var nodēvēt vienīgi par… teiksim tā, graujošām. Šobrīd es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kura rīcībā ir šī informācija, ko tagad grasos jums atklāt. – Kiršs iebāza roku žaketes kabatā un izvilka milzīgu viedtālruni. To viņš bija projektējis un uzbūvējis pats, īpaši pielāgojot savām vajadzībām. Telefonam bija koši krāsainas mozaīkas ietvars, un viņš to atbalstīja pretī trim vīriem gluži kā televizoru. Pēc īsa brīža viņš grasījās šo ierīci likt lietā, lai pieslēgtos īpaši drošam serverim, ievadītu savu paroli, kas sastāvēja no četrdesmit septiņām rakstu zīmēm, un straumētu šiem cilvēkiem domātu prezentāciju. – Tas, ko jūs tūlīt ieraudzīsiet, – Kiršs turpināja, – ir aptuvens uzmetums tam paziņojumam, ar ko es ceru iepazīstināt pasauli, iespējams, pēc aptuveni mēneša. Taču vispirms es vēlējos apspriesties ar dažiem pasaules ietekmīgākajiem reliģijas zinātniekiem, lai gūtu priekšstatu, kā šos jaunumus uztvers cilvēki, uz kuriem tie atstās vislielāko iespaidu.

      Bīskaps skaļi nopūtās. Izskatījās, ka viņu drīzāk pārņēmusi garlaicība, nevis raizes.

      – Intriģējošs ievads, Kirša kungs. Jūs runājat tā, it kā grasītos mums parādīt kaut ko tādu, kas satricinās visas pasaules reliģiju pamatus.

      Kiršs aši pārlaida skatienu senajai svēto tekstu glabātavai. "Jūsu pamati netiks satricināti. Tie tiks sagrauti."

      Viņš vērtējoši noskatīja vīrus, kuri sēdēja viņam priekšā un pat nenojauta, ka jau pēc trim dienām Kiršs bija iecerējis sarīkot satriecošu un ārkārtīgi rūpīgi izplānotu pasākumu, lai prezentētu savu vēstījumu sabiedrībai. Un tad cilvēkiem visā pasaulē kļūs skaidrs, ka visu reliģiju mācībām patiešām ir kaut kas kopīgs. Tās visas bija pagalam mānīgas.

      Pirmā nodaļa

      Profesors Roberts Lengdons vērīgi raudzījās augšup uz laukumā sēdošo četrdesmit pēdas augsto suni, kura vilnu veidoja zaļojošas zāles un smaržīgu ziedu paklājs.

      "Es cenšos tevi iemīlēt," viņš nodomāja. "Patiešām cenšos."

      Vēl brīdi apcerīgi nopētījis šo radījumu, Lengdons turpināja ceļu pa iekārto galeriju un nokāpa lejā pa plašo kāpņu terasi, kuras nevienādie pakāpieni bija veidoti ar nolūku izraut apmeklētāju no sava ierastā ritma un gaitas.

      "Tas ir izdevies," Lengdons nosprieda, divreiz gandrīz paklupdams uz nevienādajiem pakāpieniem. Ticis lejā, Lengdons pēkšņi sastinga un ar skatienu ieurbās milzīgā priekšmetā, kas pacēlās viņam priekšā. "Nu mani vairs ne ar ko nevarēs pārsteigt."

      Tur slējās milzīgs, melns zirneklis, kura tievās dzelzs kājas balstīja apaļu ķermeni, kas atradās vismaz trīsdesmit pēdu augstumā. Zem zirnekļa pavēderes karājās no stiepļu pinuma veidots olu maisiņš, pildīts ar stikla lodītēm.

      – Tā