Sâkums. Дэн Браун

pašnāvība.

      – Tad… kurš to varēja izdarīt?

      – Jebkurš, kas vēlējies, lai Edmonda Kirša atklājums paliktu noslēpumā, – bīskaps tūlīt atbildēja. – Kāds, kurš, tāpat kā mēs, ir bijis pārliecināts, ka līdz viņa paziņojumam vēl palikušas vairākas nedēļas.

      – Bet Kiršs taču pateica, ka neviens cits par šo atklājumu nezina! – Kevs iebilda. – Tikai jūs, allama al-Fadls un es.

      – Varbūt Kiršs ir samelojis arī šajā ziņā. Bet, ja mēs visi trīs patiešām esam vienīgie, kuriem viņš ir visu atklājis… neaizmirstiet, cik izmisīgi mūsu draugs Saīds al-Fadls par to vēlējās paziņot visai pasaulei! Pastāv iespēja, ka allama par Kirša atklājumu ir pastāstījis kādam savam kolēģim no Emirātiem. Un varbūt tas kolēģis, tieši tāpat kā es, noticēja, ka Kirša atklājumam varētu būt bīstamas sekas.

      – Ko jūs gribat sacīt? – rabīns dusmīgi noprasīja. – Ka alFadla domubiedrs viņu ir nogalinājis, lai nekas nenonāktu atklātībā? Tas taču ir muļķīgi!

      – Rabīn, – bīskaps mierīgi atteica, – es patiešām nezinu, kas ir noticis. Es tikai cenšos iztēloties atbildes. Tieši tāpat kā jūs.

      – Piedodiet. – Kevs izelpoja. – Es joprojām nespēju aptvert, ka Saīds ir miris.

      – Es tāpat. Un, ja Saīds tika nogalināts par to, ko zināja, tad arī mums pašiem ir jāuzmanās. Pastāv iespēja, ka par mērķiem esam kļuvuši arī mēs abi.

      Kevs apdomājās.

      – Tiklīdz šie jaunumi nonāks atklātībā, mēs vairs nebūsim svarīgi.

      – Tiesa gan, taču tie pagaidām vēl nav nonākuši atklātībā.

      – Jūsu gaišība, līdz paziņojumam ir atlikušas tikai dažas minūtes. To pārraidīs visas televīzijas stacijas.

      – Jā… – Valdespino gurdi nopūtās. – Šķiet, vajadzēs samierināties, ka manas lūgšanas ir palikušas neuzklausītas.

      Kevam iešāvās prātā: "Vai tiešām bīskaps ir skaitījis lūgšanas, lai Dievs iejaucas un liek Kiršam pārdomāt?"

      – Pat tad, kad visi par to uzzinās, – Valdespino turpināja, – mēs nebūsim drošībā. Man ir aizdomas, ka Kiršs ar vislielāko prieku paziņos visai pasaulei, ka pirms trim dienām ir konsultējies ar reliģiskajiem līderiem. Varbūt viņš vēlējās sarīkot mūsu tikšanos tāpēc, lai radītu priekšstatu par šķietamu ētisku caurskatāmību. Un, ja viņš nosauks mūsu vārdus… Tad mēs ar jums izpelnīsimies milzīgu uzmanību un varbūt pat kritiku no mūsu draudzēm, un varbūt tās nospriedīs, ka mums vajadzēja rīkoties. Piedodiet, es tikai… – Bīskaps aprāvās, it kā būtu vēlējies pateikt vēl kaut ko.

      – Kas ir? – Kevs noprasīja.

      – Par to mēs varam parunāt vēlāk. Kad būsim noskatījušies Kirša prezentāciju, es jums piezvanīšu vēlreiz. Tikmēr, lūdzu, palieciet mājās. Aizslēdziet durvis. Ne ar vienu nerunājiet. Un parūpējieties par savu drošību.

      – Jūs mani padarāt nemierīgu, Antonio.

      – Tāds nebija mans nodoms, – Valdespino atteica. – Nu mums atliek vienīgi nogaidīt, lai redzētu pasaules reakciju. Viss tagad ir Dieva rokās.

      Septiņpadsmitā nodaļa

      Kad no debesīm nodārdēja Edmonda Kirša balss, Gugenheima muzeja vējainajā pļavā iestājās klusums. Simtiem viesu gulēja atlaidušies uz segām un raudzījās augšup uz debesīm ar žilbinošajām zvaigznēm. Roberts Lengdons gulēja netālu no paša lauka centra. Arī viņu bija pārņēmušas aizvien pieaugošas gaidas.

      – Es vēlos, lai šovakar mēs atkal atgriežamies bērnībā, – Kiršs turpināja. – Lai mēs gulētu ārā zem zvaigznēm un būtu gatavi ar prātu pieņemt dažādas iespējas. – Varēja manīt, ka pūli pāršalc satraukuma trīsas. – Es vēlos, lai šovakar mēs sajūtamies kā senlaiku pētnieki. Tie, kuri pameta visu, lai dotos ceļā pāri milzīgiem okeāniem… tie, kuri pirmo reizi ieraudzīja zemi, ko līdz tam neviens vēl nebija redzējis… tie, kuri, bijības pārņemti, nokrita uz ceļiem, kad aptvēra, ka pasaule ir daudz lielāka, nekā viņi bija uzdrošinājušies iztēloties. Piedzīvojot jaunus atklājumus, viņu iepriekšējais priekšstats par pasauli pilnīgi izira. Lūk, kādā noskaņā mēs pavadīsim šo vakaru.

      "Iespaidīgi," Lengdons nodomāja. "Interesanti, vai Kirša vēstījums bija iepriekš ierakstīts vai arī viņš pats stāv kaut kur aizkulisēs un lasa no scenārija?"

      – Mani draugi, – virs viņiem atbalsojās Edmonda vārdi, – mēs visi šovakar esam šeit sapulcējušies, lai noklausītos ziņas par svarīgu atklājumu. Es lūdzu jūs iecietīgi noklausīties manis apkopoto priekšvēsturi. Kā jau ikreiz, kad cilvēces uzskatos jānotiek būtiskām pārmaiņām, ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs izprastu vēsturisko kontekstu, kurā ir dzimis tāds brīdis kā šis. – Precīzi tajā mirklī tālumā nodārdēja pērkons. Skandu dobjie basi atbalsojās Lengdonam pakrūtē. – Lai mums visiem šovakar palīdzētu labāk iejusties, – Edmonds turpināja, – mums ir ļoti paveicies, ka starp mums ir slavens zinātnieks, īsta leģenda simbolu, kodu, vēstures, reliģijas un mākslas pasaulē, un arī dārgs draugs. Dāmas un kungi, lūdzu, sveiksim Hārvarda Universitātes profesoru Robertu Lengdonu!

      Lengdons strauji parāvās augšup un atbalstījās uz elkoņiem. Pūlis aizrautīgi aplaudēja. Zvaigznes virs galvas apdzisa, un tās aizstāja platekrāna kadri, kuros bija redzama liela, pārpildīta auditorija, kur aizrautības pārņemtu klausītāju priekšā pa paaugstinājumu šurpu turpu staigā Lengdons, ģērbies savā tvīda žaketē.

      "Tad, lūk, kāda ir tā Edmonda pieminētā loma," viņš nodomāja, no jauna apmulsis atlaizdamies zālē.

      – Senie cilvēki, – runāja ekrānā redzamais Lengdons, – apkārtējo visumu uztvēra ar apbrīnu, it īpaši tās dabas parādības, kuras tie nespēja racionāli izskaidrot. Lai atrisinātu šos noslēpumus, viņi radīja milzīgu dievu un dieviešu panteonu, ar ko varēja izskaidrot visu, ko cilvēks nevarēja aptvert, pērkonu, plūdmaiņas, zemestrīces, vulkānu darbību, neauglību, sērgas un pat mīlestību.

      "Tas izskatās sirreāli," Lengdons nodomāja, gulēdams uz muguras un lūkodamies augšup pats uz sevi.

      – Senie grieķi ticēja, ka okeāna paisums un bēgums ir atkarīgs no Poseidona mainīgā noskaņojuma. – Griestos redzamais Lengdona attēls izgaisa, taču viņa balss turpināja stāstīt. Parādījās milzīgi okeāna viļņi, kas lika nodrebēt visai telpai. Lengdons pārsteigts vēroja, kā lielie viļņi pārtop tuksnesīgas, vēja plosītas tundras sniega sanesās. Pļavu pāršalca nez no kurienes uzradies auksts vējš. – Gadalaiku miju un ziemu, – turpināja Lengdona balss, – izraisīja planētas skumjas par Persefones ikgadējo nolaupīšanu un nonākšanu pazemes pasaulē. – Gaiss atkal kļuva silts, un no sasalušās ainavas iznira kalns. Tas cēlās aizvien augstāk un augstāk, un no tā virsotnes gāzās dzirksteles, dūmi un lava. – Romieši uzskatīja, – Lengdons turpināja stāstīt, – ka vulkānos mājo dievu kalējs Vulkāns, kas strādā zem kalna milzīgā smēdē, no kuras skursteņa nāk liesmas.

      Lengdons sajuta vieglu sēra dvesmu un nobrīnījās par to, cik atjautīgi Edmonds padarījis viņa lekciju izbaudāmu ar vairākām maņām.

      Izvirdums pēkšņi mitējās. Klusumā atkal sāka čirkstēt cikādes, un pāri pļavai pārlaidās viegls, silts vējš, kas smaržoja pēc zāles.

      Virs galvas no jauna uzradās mirgojošie zvaigznāji, uz kuriem nu bija uzzīmēti dažādi to pārstāvēto dievu atveidojumi.

      – Zaudējot dievietes