Nāras sauciens. Kamilla Lekberga

lūdzās, bet Anna izvilka bērnu sev priekšā un nostādīja ar seju pret sevi, viegli turēdama aiz pleca.

      – Ja tu paņēmi Belindas suku bez prasīšanas, tad tā jāatdod.

      – Redzi, es tev teicu! – sauca Belinda.

      Anna uzmeta viņai brīdinošu skatienu.

      – Bet tev, Belinda, nevajadzētu dzīties pakaļ jaunākajai māsai pa visu māju.

      Belinda paraustīja plecus. – Pati vainīga, ja ņem manas mantas. – Pagaidi vien, kad piedzims brālītis, – Līsena paziņoja.

      – Viņš salauzīs visas tavas mantas!

      – Es tāpat drīz izvākšos, tāpēc viņš lauzīs tavas mantas! – Belinda teica un izbāza mēli.

      – Rimsties nu. Tev ir astoņpadsmit vai pieci gadi? – Anna viņu apsauca, bet pat viņa nespēja noturēties neiesmējusies. – Un kāpēc jūs abas domājat, ka tas būs puika?

      – Jo mamma saka – ja grūtniecei ir tik liels dibens kā tev, tad noteikti būs puika.

      – Kuš! – Belinda nikni skatījās uz māsu, kura nespēja saprast, ko pateikusi nepareizi. – Piedod, – Belinda piebilda.

      – Nekas. – Anna pasmaidīja, tomēr mazliet apvainojās. Tātad Dana bijusī sieva domā, ka viņai ir liela pēcpuse? Taču pat šī piezīme – un bija vien jāatzīst, ka tajā ir sava daļa patiesības, – nespēja sabojāt labo omu. Viņa nepārspīlējot bija izgājusi visus elles lokus. Un viņas bērni tāpat. Par spīti visām grūtībām, Emma un Adrians tagad bija ļoti pašpaļāvīgi un laimīgi bērni. Reizēm viņai bija grūti tam noticēt.

      – Tu taču uzvedīsies, kā pieklājas, kad atnāks ciemiņi, vai ne? – māte teica, nopietni viņu uzlūkodama.

      Viņš pamāja ar galvu. Viņam nenāca ne prātā uzvesties slikti un apkaunot māti. Vairāk par visu pasaulē viņš gribēja tai izpatikt, lai viņa to mīlētu arī turpmāk.

      Atskanēja durvju zvans, un māte spēji piecēlās kājās. – Viņi ir klāt. – Viņš dzirdēja balsī satraukumu, tas radīja bažas. Reizēm, tiklīdz viņas guļamistabas sienās ievibrējās šis zvaniņš, māte pārvērtās par pavisam citu cilvēku. Bet varbūt šoreiz tā nebūs.

      – Vai drīkstu paņemt tavu mēteli? – Viņš dzirdēja lejā gaitenī tēva vārdus un viesu balsu murdoņu.

      – Ej. Es tūliņ nākšu. – Māte pamāja viņam ar roku, un viņš ieelpoja viņas parfīma aromātu. Viņa apsēdās pie sava tualetes galdiņa, lai sakārtotu frizūru un pielabotu grimu, priecādamās par savu spoguļattēlu. Viņš palika, kur bijis, un aizgrābts vēroja. Kad abu skatieni spogulī sastapās, starp viņas uzacīm iegūla rieva.

      – Vai es tev neliku iet lejā? – viņa bargi prasīja, un viņš juta, ka uz īsu brīdi uzmācas tumsa.

      Viņš nokaunējies nokāra galvu un devās uz gaitenī skanošās balsu murdoņas pusi. Viņš uzvedīsies, kā pieklājas. Mātei nevajadzēs par viņu kaunēties.

✽

      Aukstais gaiss dedzināja rīkli. Viņam patika šī sajūta. Visi domāja, ka viņš ir traks, jo skrien ziemas vidū, bet viņam labāk patika skriet salā nekā nospiedošajā vasaras karstumā. Un nedēļas nogalēs viņš savu maršrutu noskrēja divreiz.

      Kennets ieskatījās rokas pulkstenī. Tas rādīja visus datus, lai gūtu no skrējiena maksimālo labumu. Mērīja pulsu un skaitīja soļus, pat reģistrēja iepriekšējā skrējiena laiku.

      Pašlaik viņa mērķis bija noskriet Stokholmas maratonu. Viņš tajā bija piedalījies divreiz, Kopenhāgenas maratonā arī. Viņš skrēja divdesmit gadus, un, ja varētu izvēlēties, tad gribētu nomirt sacensību laikā, pēc gadiem divdesmit trīsdesmit. Jo izjūtas skrienot, kad kājas tik tikko pieskārās zemei, ritmiski sizdamās vienmērīgā solī, kas pamazām saplūda ar sirds ritmu, nebija salīdzināmas ne ar ko citu pasaulē. Pat nogurumu, kad kājas kļuva pavisam nejutīgas, jo sāka uzkrāties pienskābe, viņš ar katru gadu bija iemācījies novērtēt arvien vairāk un vairāk. Skrienot viņš jutās dzīvs.Tas bija visprecīzākais vārds.

      Tuvojoties mājām, viņš palēnināja soli. Sasniedzis ārdurvis, brīdi paskrēja uz vietas, tad pieķērās margām, lai izstieptu savilktos muskuļus. Elpa gaisā veidoja baltus ledus kristālus, un pēc divdesmit kilometru skrējiena relatīvi ātrā tempā viņš jutās stiprs un attīrījies.

      – Vai tas esi tu, Kennet? – Aizvērdams ārdurvis, viņš dzirdēja no viesistabas Līsbetas balsi.

      – Jā, es, dārgā. Aši nomazgāšos dušā un tad iešu pie tevis.

      Viņš atgrieza krānu, līdz tecēja verdošs ūdens, un nostājās zem dušas, kas durstīja miesu kā ar neskaitāmām adatiņām. Faktiski šis bija vispatīkamākais brīdis. Tik labi, ka vajadzēja pamatīgi saņemties, lai beidzot aizgrieztu ūdeni. Izkāpdams no dušas kabīnes, viņš nodrebinājās. Salīdzinot ar to, vannasistabā bija auksti kā iglu.

      – Vai tu varētu ienest avīzi?

      – Protams, mīļā. – Džinsi, T krekls un svīteris. Viņš bija gatavs. Kennets uzāva basajās kājās pērnvasar pirktās Crocs iešļūcenes un aizgāja līdz pastkastei. Ņemdams laukā avīzi, viņš ievēroja apakšā ieķērušos baltu aploksni. Droši vien vakar nebija to pamanījis. Iekšas sametās, redzot savu vārdu, kas bija uzrakstīts ar melnu tinti. Vai tiešām vēl viena!

      Iegājis iekšā, viņš uzreiz atplēsa aploksni un izņēma kartīti. Viņš to izlasīja, stāvēdams turpat gaitenī. Vēstījums bija īss un dīvains. Kennets apgrieza kartīti, lai redzētu, vai kaut kas nav uzrakstīts arī otrā pusē. Bet nekā. Vienīgais vēstījums bija divi mīklaini teikumi.

      – Kur tu paliki, Kennet?

      Viņš ātri iebāza zīmīti atpakaļ aploksnē.

      – Es tikai kaut ko pārbaudīju. Eju.

      Ar avīzi rokā viņš tuvojās durvīm. Šķita, ka elegantajā rokrakstā aprakstītā baltā kartīte dedzina aizmugurējo kabatu.

      Tās bija kā narkotikas. Sannai bija izveidojusies atkarība no adrenalīna, ko izraisīja viņa elektroniskās sarakstes pārbaudīšana, rakņāšanās kabatās un telefona rēķina pētīšana slepus. Ikreiz, kad neko neatrada, viņa juta, ka viss ķermenis atslābst. Taču tas neturpinājās ilgi. Drīz atkal sāka briest nemiers un ķermeni žņaudza spriedze, līdz visi loģiskie argumenti, kāpēc viņai vajadzētu no tā atturēties, izkūpēja.Tad viņa atkal apsēdās pie datora. Ievadīja Kristiana e-pasta adresi un paroli, kuru nebija grūti uzlauzt. Viņš vienmēr izmantoja vienu un to pašu kombināciju. Savu dzimšanas datumu, lai nebūtu grūti atcerēties.

      Patiesībā šīm uzmācīgajām izjūtām, kas plosīja Sannas sirdi un skrāpēja iekšas, līdz gribējās skaļi kliegt, nebija nekāda pamata. Kristians nekad nebija darījis neko tādu, lai būtu iegansts viņam neuzticēties. Visu šo gadu laikā, kopš viņa inspicēja vīra saraksti, Sanna ne reizi nebija atradusi neko pat attāli aizdomīgu. Viņš bija kā atvērta grāmata. Un tomēr… Reizēm viņai šķita, ka viņš atrodas pavisam citur, vietā, kur viņai ieeja bija liegta. Un kāpēc viņš bija tik maz stāstījis par savu pagātni? Kristians bija teicis, ka viņa vecāki ir sen miruši, un viņa nebija satikusi arī citus radiniekus, lai gan tādiem vajadzēja būt. Šķita, ka viņam nav arī nekādu bērnības draugu, un ne reizi nepieteicās neviens sens paziņa. It kā pirms viņu iepazīšanās un pārcelšanās uz Fjelbaku viņš vispār nebūtu eksistējis. Sanna pat nebija redzējusi Kristiana dzīvokli Gēteborgā. Pēc savas nelielās iedzīves viņš ar kravas busiņu bija devies