Nāras sauciens. Kamilla Lekberga

sapratīs.

      – Piedodiet. Protams, – viņa teica, kā atvainojoties smaidīdama. – Saprotu, ka jums ir grūti, ja es skatos pār plecu. Iešu lejā un kaut ko padarīšu, atstāšu jūs vienu.

      – Paldies, – Patriks sacīja. Tiklīdz Sīa bija prom, viņš apsēdās uz gultas malas un sāka ar naktsgaldiņu. Brilles, papīru kaudzīte, kas izrādījās “Nāras” manuskripts, tukša ūdens glāze un paracetamola plāksnīte. Viss. Patriks atvēra atvilktni un rūpīgi izpētīja saturu. Nekā patiesi interesanta. Osas Lāšones detektīvromāns “Vasaras vētra”, kārbiņa ar ausu aizbāžņiem un paciņa klepus konfekšu.

      Patriks piecēlās un piegāja pie drēbju skapjiem, kas aizņēma visu guļamistabas sienu. Viņš iesmējās, atbīdījis durvis, jo acumirklī ieraudzīja klaju piemēru Sīas vārdiem par to, cik ļoti viņas attiecības ar kārtību atšķīrās no vīra paradumiem. Pusskapis tuvāk logam bija kārtīguma paraugs. Viss bija rūpīgi salocīts un sakārtots sieta grozos: zeķes, apakšbikses, kaklasaites un siksnas. Augstāk karājās kārtīgi izgludināti krekli un žaketes, polo krekli un T krekli. T krekli uz pakaramajiem – Patrikam tas šķita kas prātam neaptverams. Augstākais, ko viņš spēja, bija iebāzt T kreklus atvilktnē, lai pēc tam šķendētos, ka tie, mugurā velkot, izskatās pagalam saburzīti.

      Šajā ziņā Sīas skapja puse vairāk līdzinājās viņa pieejai. Viss bija juku jukām samīcīts kopā, it kā kāds vienkārši būtu atvēris durvis, sametis visu iekšā un aši aizcirtis durvis ciet.

      Viņš aizvēra bīdāmās durvis un pagriezās pret gultu. Nebija nekā skumjāka un nožēlojamāka par gultu, kurā kāds gulēja tikai vienā pusē. Viņš prātoja, vai cilvēki vispār kādreiz pierod vieni gulēt pustukšā divguļamajā gultā. Viņam doma par gulēšanu vienam bez Ērikas šķita neiespējama.

      Kad Patriks atgriezās virtuvē, Sīa lika nost šķīvjus, no kuriem viņi bija ēduši. Viņa jautājoši paskatījās uz viņu, un viņš draudzīgi teica:

      – Paldies, ka ļāvāt apskatīties. Es nezinu, vai tas ko mainīs, bet vismaz tagad man šķiet, ka zinu mazliet vairāk par Magnusu un kas viņš bija… ir.

      – Tas neko nemaina. Vismaz man.

      Patriks atvadījās un gāja prom. Uz lieveņa viņš apstājās un uzmeta skatienu sakaltušajam Ziemassvētku vainagam pie durvīm. Brīdi vilcinājies, viņš to nocēla no nagliņas. Ņemot vērā, cik Magnuss bija kārtīgs, viņš droši vien negribētu, ka vecais vainags tur aizvien karājas.

      Abi bērni kliedza pilnā rīklē. Skaņa atlēca no virtuves sienām, un Kristianam šķita, ka galva pārsprāgs. Vairākas naktis pēc kārtas viņš bija slikti gulējis. Prātā virpuļoja domas, uz riņķi vien, uz riņķi vien, it kā viņam vajadzētu izanalizēt katru domu, pirms drīkstēja pievērsties nākamajai.

      Viņš bija gribējis nozust laivu šķūnī, lai mierīgi parakstītu. Bet nakts klusumā un tumsā viņa spokiem būtu brīva vaļa, un viņam nepietika spēka tos noslīcināt savos teikumos. Tāpēc viņš bija palicis turpat un blenzis griestos, kamēr no visām pusēm mācās virsū bezcerība.

      – Tūlīt pat pārtrauciet! – Sanna izšķīra puikas, kas plūcās par paciņu O’Boy šokolādes dzēriena pulvera, kas nez kā bija pagadījusies viņiem pa rokai. Pēc tam viņa pagriezās pret Kristianu, kurš sēdēja pie galda un skatījās tukšumā, sviestmaize uz šķīvja bija neskarta un kafija krūzē neizdzerta.

      – Tu varētu man mazliet palīdzēt!

      – Es slikti gulēju, – viņš atbildēja, iedzerdams malku aukstās kafijas. Kristians piecēlās un izlēja atlikušo dzērienu izlietnē, tad ielēja krūzi svaigas kafijas un pielēja pienu.

      – Es saprotu, ka tev pašlaik par daudz ko jādomā, un tu zini, ka atbalstīju tevi, kamēr rakstīji grāmatu. Bet visam ir robeža, pat man. – Sanna izrāva Nilsam no rokas karoti, jo viņš grasījās sist ar to brālim pa pieri. Karote šķindēdama ielidoja izlietnē. Pēc tam viņa dziļi ievilka elpu, it kā sakopodama drosmi, pirms izgāza visu, ko tik ilgi bija turējusi sevī. Kristians vēlējās, kaut varētu nospiest “pauzi” un apturēt viņu, pirms sieva sākusi runāt. Viņš vienkārši šobrīd nespēja vairāk izturēt.

      – Es nebildu ne vārda, kad tu taisnā ceļā no darba gāji uz laivu šķūni un cauriem vakariem sēdēji un rakstīji. Es izņēmu bērnus no dārziņa, gatavoju vakariņas, paēdināju viņus, uzkopu māju, liku viņiem tīrīt zobus, palasīju pasaciņu un noliku gulēt. Es to darīju nesūdzoties, kamēr tu nodevies saviem radošajiem pūliņiem!

      Sannas pēdējos vārdos skanēja tik indīgs sarkasms, kādu Kristians no viņas nekad mūžā nebija dzirdējis. Viņš aizvēra acis un centās ignorēt pārmetumus. Bet viņa nežēlīgi turpināja:

      – Lieliski, ka viss ir tik labi. Tava grāmata ir izdota, un tu esi jaunā zvaigzne pie literatūras apvāršņa. Manuprāt, tas ir lieliski, un man neskauž. Bet kā ar mani? Kur tajā visā ir mana vieta? Neviens nedzied man slavas dziesmas, neviens neskatās uz mani un nesaka: “Ak Dievs, Sanna, tu esi apbrīnojama. Kristians gan ir laimīgs, ka tu viņam esi.” Pat tu man to nesaki. Tu pieņem kā pašsaprotamu, ka man vienmēr jāvergo mājās, jārūpējas par bērniem un māju, kamēr tu dari to, kas tev “jādara”. – Viņa iezīmēja gaisā divas pēdiņas. – Un tā ir taisnība. Es tieku galā ar visu. Es ar prieku velku šo nastu. Tu zini, cik ļoti man patīk rūpēties par bērniem, bet tas neatvieglo manu nastu. Es gribētu saņemt no tevis vismaz dažus pateicības vārdus! Vai tas ir par daudz prasīts?

      – Sanna, bērniem nevajadzētu dzirdēt… – Kristians iesāka, bet uzreiz saprata, ka tā nevajadzēja teikt.

      – Pareizi. Tu vienmēr atradīsi kādu ieganstu, lai nerunātu ar mani un neuztvertu nopietni! Tu esi pārāk noguris vai tev nav laika, jo jāraksta grāmata, vai tu negribi runāt, bērniem dzirdot, vai, vai, vai…

      Puikas neizdvesa ne skaņas, pārbiedētām acīm skatīdamies uz vecākiem. Kristians juta, ka gurduma vietā mostas dusmas. Šī bija viena īpašība, ko viņš Sannā patiesi neieredzēja, un viņi jau bija par to runājuši. Viņa nevilcinādamās iesaistīja viņu strīdos bērnus. Viņš zināja, ka viņa grib padarīt zēnus par saviem sabiedrotajiem kaujās, kas bija kļuvušas arvien skaļākas. Bet ko viņš varēja darīt? Viņš zināja, ka visas nesaskaņas rodas tāpēc, ka viņš Sannu nemīl un nekad nav mīlējis. Un tāpēc, ka viņa to zināja, bet atteicās to atzīt pat pati sev. Patiesībā viņš Sannu bija izvēlējies tieši šī iemesla dēļ – viņa bija cilvēks, kuru viņš nekad nespētu mīlēt. Ne tā kā…

      Viņš trieca dūri pret galdu. Gan Sanna, gan puikas pārsteigumā salēcās. Roka sūrstēja no trieciena, un tieši to viņš bija gribējis. Sāpes izdzēsa visu pārējo, par ko nevarēja atļauties domāt, un viņš juta, ka sāk atgūt kontroli.

      – Tagad nerunāsim par to, – viņš bargi teica. Lai gan izvairījās skatīties Sannai acīs, viņš juta viņas skatienu sev mugurā, iedams uz priekšnamu, uzvilkdams jaku un kurpes un iziedams pa durvīm. Pēdējais, ko viņš dzirdēja pirms durvju aizciršanās, bija Sannas vārdi dēliem, ka viņu tēvs ir idiots.

      Visbriesmīgākā bija garlaicība. Vajadzēja ar kaut ko vismaz cik necik jēdzīgu aizpildīt stundas, kamēr meitenes bija skolā. Nevarētu teikt, ka Luīsei nebija nekādu darbu. Gādājot, lai Ērika dzīve ritētu gludi, nebija vietas slinkošanai. Krekli bija rūpīgi jāuzliek uz pakaramajiem, svaigi izmazgāti un izgludināti, jāsaplāno un jānovada vakariņas ar viņa darījumu partneriem, un visai mājai bija jāspīd un jālaistās. Protams, reizi nedēļā nāca apkopēja, kura saņēma algu aploksnē, tomēr aizvien palika lietas, par kurām vajadzēja rūpēties viņai pašai. Miljoniem sīkumu, kas jāpaveic nevainojami, lai Ēriks nemanītu, kādas