Nāras sauciens. Kamilla Lekberga

Magnuss un Kristians? Vai viņi bija tuvi draugi?

      Sīa smaidīja. – Es nedomāju, ka Kristianam ir tuvi draugi. Diezgan drūms cilvēks, viņu nav viegli iepazīt. Taču Magnusa klātbūtnē viņš pilnīgi pārvērtās. Mans vīrs spēja ietekmēt cilvēkus. Visiem viņš patika. Viņa sabiedrībā cilvēki atbrīvojās. – Viņa ar grūtībām norija siekalas, un Patriks atskārta, ka Sīa runājusi par vīru pagātnes formā.

      – Bet kāpēc jūs jautājat par Kristianu? Tikai nesakiet, ka arī ar viņu kas noticis, – Sīa piebilda bažīgā balsī.

      – Nē, nē. Nekas nopietns.

      – Dzirdēju, kas notika grāmatas atvēršanas svētkos. Biju ielūgta, bet bez Magnusa es tur justos dīvaini. Es ceru, ka Kristians neapvainojās, jo neierados.

      – Nedomāju, ka viņam kas tāds varētu ienākt prātā, – Patriks sacīja. – Taču izskatās, ka viņam kāds jau vairāk nekā gadu sūta draudu vēstules. Varbūt es ķeros pie salmiņa, bet gribēju noskaidrot, vai Magnuss nav saņēmis ko līdzīgu. Viņi bija pazīstami, tāpēc varētu būt kāda saistība.

      – Draudu vēstules? – Sīa pārjautāja. – Vai jūs domājat, ka es ko tādu būtu noklusējusi? Kāpēc lai es slēptu informāciju, kura varētu palīdzēt noskaidrot, kas noticis ar Magnusu? – viņa pacēla balsi, tajā ieskanējās spalgas notis.

      – Esmu pārliecināts, ka jūs būtu mums to izstāstījusi, ja zinātu, – Patriks steidzās bilst. – Bet varbūt Magnuss neko neteica, jo negribēja jūs uztraukt.

      – Kā tad es varētu jums kaut ko izstāstīt?

      – Pēc manas pieredzes sievas reizēm jūt tādas lietas pat tad, ja vīri konkrēti nestāsta, kas viņus satrauc. Katrā ziņā mana sieva to jūt.

      Sīa atkal pasmaidīja. – Jums taisnība. Tā tiešām ir. Es zinātu, ja Magnusu kaut kas nomāktu. Bet viņš bija tikpat bezrūpīgs kā vienmēr. Visstabilākais un uzticamākais cilvēks pasaulē, gandrīz vienmēr priecīgs un pacilāts. Reizēm tas mani kaitināja, un jāatzīst, ka es dažkārt centos izprovocēt viņa dusmas, ja pati jutos nikna vai nokaitināta. Taču man nekad neizdevās. Magnuss bija tāds, kāds bija. Ja kaut kas satrauktu, viņš būtu man izstāstījis. Ja kaut kāda iemesla dēļ nolemtu to nedarīt, tad es tik un tā pamanītu, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš zināja visu par mani, un es par viņu. Mums nebija noslēpumu vienam no otra. – Viņa runāja ar lielu pārliecību, un Patriks redzēja, ka tā ir taisnība. Taču viņu tik un tā māca šaubas. Nebija iespējams zināt par otru cilvēku visu. Pat par cilvēku, kuru tu mīli un ar ko esi izvēlējies dalīt savu dzīvi.

      Viņš paskatījās uz Sīu. – Lūdzu, piedodiet, ja prasu par daudz, bet vai jums nebūtu iebildumu, ja es apskatītu māju? Lai gūtu skaidrāku priekšstatu, kāds cilvēks bija Magnuss. – Lai gan viņi jau runāja par Magnusu kā par mirušu, Patriks nožēloja pēdējā lūguma formulējumu. Bet Sīa neko neteica. Viņa tikai pamāja ar roku uz durvīm un teica:

      – Skatieties, cik gribat. Nopietni. Dariet, ko gribat, uzdodiet man visus iespējamos jautājumus, ja tikai tā atradīsiet viņu. – Viņa gandrīz nikni ar delnas virspusi notrauca asaru.

      Patriks juta, ka viņai brīdi jāpaliek vienai, tāpēc izmantoja izdevību, lai pieceltos un pamestu virtuvi. Viņš sāka apskati dzīvojamajā istabā. Tā ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem zviedru dzīvojamo istabu. Liels, tumši zils IKEA dīvāns. Billy grāmatplaukti ar iebūvētu apgaismojumu. Plakanekrāna televizors uz tāda paša gaiša koka statīva kā kafijas galdiņš. Dažādi nieciņi un ceļojumu suvenīri, pie sienas bērnu fotogrāfijas. Patriks piegāja pie lielas, ierāmētas kāzu fotogrāfijas, kas karājās virs dīvāna. Tas nebija tradicionālais, oficiālais portrets. Magnuss, ģērbies vizītsvārkos, gulēja uz sāna zālē, galvu rokā atspiedis. Sīa stāvēja viņam aiz muguras kruzuļainā kāzu kleitā. Viņa plati smaidīja un bija uzlikusi vienu kāju Magnusam uz sāna.

      – Mūsu vecāki gandrīz nomira aiz šausmām, ieraudzījuši šo kāzu bildi, – Sīa teica, un Patriks pagriezās, lai paskatītos uz viņu.

      – Tā tiešām ir diezgan… atšķirīga. – Viņš vēlreiz uzmeta skatienu fotogrāfijai. Pēc pārcelšanās uz Fjelbaku Patriks dažas reizes bija saticis Magnusu, taču viņi bija apmainījušies vien ar dažiem pieklājīgiem sveicieniem. Tagad, stāvot šeit un lūkojoties vīrieša atklātajā un laimīgajā sejā, Patriks saprata, ka viņam Magnuss būtu paticis.

      – Vai drīkstu uzkāpt augšā? – Patriks jautāja. Sīa no durvju ailas pamāja ar galvu.

      Arī kāpņutelpas sienas klāja fotogrāfijas, un Patriks apstājās tās papētīt. Tās liecināja par piepildītu dzīvi, kuras centrā bija ģimene ar saviem parastajiem priekiem. Bija acīmredzams, ka Magnuss Šelners ārkārtīgi lepojās ar saviem bērniem. Viena attēla dēļ Patrikam pavisam sažņaudzās sirds. Tā bija brīvdienu fotogrāfija, kurā Magnuss smaidīdams stāvēja starp Ēlinu un Ludvigu, apskāvis abus bērnus. Sejā staroja tāda laime, ka Patriks nespēja uz to ilgāk skatīties.

      Viņš novērsās un turpināja ceļu augšā pa kāpnēm.

      Pirmās divas bija bērnu istabas. Ludviga istaba bija pārsteidzoši kārtīga, uz grīdas nemētājās neviens apģērbs. Gulta bija saklāta, pildspalvu turētājs un viss pārējais uz rakstāmgalda bija nevainojamā kārtībā. Redzams, ka zēnam ļoti patīk sports. Virs gultas goda vietā bija piesprausts Zviedrijas valstsvienības futbola krekls ar Zlatana autogrāfu. Citādi dominēja Gēteborgas komandas IFK fotogrāfijas.

      – Ludvigs un Magnuss gāja uz spēlēm, cik bieži vien varēja.

      Patriks satrūkās. Atkal Sīas balss viņu bija negaidot pārsteigusi. Šķita, ka viņa spēj pārvietoties bez skaņas, jo viņš nebija dzirdējis viņu kāpjam augšā.

      – Ļoti kārtīgs zēns.

      – Jā, tāds pats kā tēvs. Pārsvarā Magnuss savāca mantas un uzkopa māju. Sušķe esmu es. Ja ieskatīsieties blakus istabā, redzēsiet, kurš bērns atsities manī.

      Patriks atvēra nākamās guļamistabas durvis par spīti brīdinājumam ar lieliem burtiem: PIRMS IENĀKŠANAS PIEKLAUVĒT!

      – Ui! – Patriks teica un paspēra soli atpakaļ.

      – Jā, tas ir īstais vārds, – Sīa nopūtās, sakrustodama rokas uz krūtīm, lai nebūtu jāķeras pie kārtošanas. Ēlinas istaba bija neaptverami nekārtīga. Un rozā.

      – Cerēju, ka agri vai vēlu viņa izaugs no rozā perioda, bet tas ir vēl vairāk saasinājies. Tagad tas svārstās amplitūdā no princešu rozā līdz šokējošam neonam.

      Patriks samirkšķināja acis. Vai pēc dažiem gadiem tāpat izskatīsies Majas istaba? Un ja nu dvīņi arī būs meitenes? Viņš noslīks rozā krāsā.

      – Esmu padevusies, lūdzu tikai, lai durvis būtu aizvērtas, un man nav uz šo haosu jāskatās. Tikai laiku pa laikam veicu “smakas pārbaudi”, lai būtu droša, ka tur nesāk smirdēt pēc līķa. – Sīa pati satrūkās no savas vārdu izvēles, taču turpināja: – Magnusam bija grūti izturēt, zinot, kāda nekārtība tur valda, bet es viņu pierunāju likt meitu mierā. Es bērnībā biju tāda pati, tāpēc zinu, ka tas tāpat beigtos ar kašķiem un strīdiem. Es kļuvu kārtīgāka, tiklīdz pašai bija savs dzīvoklis, un es domāja, ka tas pats notiks ar Ēlinu. – Viņa aizvēra durvis un norādīja uz istabu gaiteņa galā.

      – Tā ir mūsu guļamistaba. Magnusa lietas neesmu aiztikusi.

      Pirmais, ko Patriks ievēroja, bija tāda pati gultas veļa kā viņam mājās. Pirkta IKEA, zilibalti rūtota gultas veļa. Nez kāpēc tas radīja lielu neērtības izjūtu. Viņš sajutās viegli ievainojams.

      – Magnuss