Nāras sauciens. Kamilla Lekberga
Читать онлайн.| Название | Nāras sauciens |
|---|---|
| Автор произведения | Kamilla Lekberga |
| Жанр | Современные детективы |
| Серия | |
| Издательство | Современные детективы |
| Год выпуска | 2008 |
| isbn | 978-9934-11-833-3, 978-9934-11-838-8 |
– Aiznes šīs uz veļas istabu, – viņa teica, ar tādu spēku pasviezdama viņam pretīgi smirdošas segas, ka viņš gandrīz zaudēja pamatu zem kājām.
– Jā, māt, – viņš atbildēja un steidzās iekšā.
Ja vien viņš zinātu, ko izdarījis nepareizi. Viņš vienmēr klausīja māti. Nekad nerunāja pretī, uzvedās, kā pieklājas, un nekad nesasmērēja drēbes. Tomēr reizēm šķita, ka viņa nespēj uz viņu paskatīties.
Viņš bija mēģinājis jautāt tēvam. Saņēmis drosmi vienā no retajiem gadījumiem, kad viņi bija vieni, un pajautājis, kāpēc viņš mātei vairs nepatīk. Tēvs uz īsu brīdi bija nolicis malā avīzi un strupi atbildējis, ka viņš uzvedas muļķīgi un negribot par tādiem niekiem vairs runāt. Māte ļoti bēdātos, ja dzirdētu, ka viņš tā runā. Viņam vajadzētu būt pateicīgam par tādu māti.
Neko vairāk viņš nejautāja. Lai nu ko, bet apbēdināt māti viņš vēlējās vismazāk. Viņš tikai gribētu, lai viņa ir laimīga un glāstītu viņa matus kā agrāk, un sauktu par savu skaisto puisīti. Neko vairāk viņš negribēja.
Viņš nolika segas pie veļas mašīnas un aizdzina drūmās, tumšās domas. Viņi brauks atvaļinājumā. Motormājā.
Kristians bungoja ar pildspalvu pa mazu galdiņu, pie kura sēdēja. Blakus slējās “Nāras” eksemplāru kaudze. Viņam aizvien nebija apnicis skatīties uz šīm grāmatām. Šķita tik nereāli, ka uz vāka ir viņa vārds. Uz īstas grāmatas vāka.
Pircēji vēl nedrūzmējās, un viņš arī nedomāja, ka tādi būs. Tikai tādi rakstnieki kā Liza Marklunda5 un Jāns Gijū6pievilināja lielus ļaužu pūļus. Viņš bija pilnīgi apmierināts, ka līdz šim parakstījis piecus eksemplārus.
Lai gan jāatzīst, ka, tā sēdēdams, viņš jutās mazliet apjucis. Cilvēki steidzās garām, uzmeta pa kādam ziņkārīgam skatienam, bet neapstājās. Viņš nebija drošs, vai vajadzētu sveicināt, jūtot sev pievērstu skatienu, vai vienkārši izlikties, ka ir aizņemts ar ko citu.
Viņu izglāba grāmatnīcas īpašniece Gunnela. Viņa pienāca pie galdiņa un ar galvu pamāja uz grāmatu kaudzīti.
– Vai tev nebūtu iebildumu parakstīt dažus eksemplārus? Jauki, ja pēc tam var pārdot parakstītus eksemplārus.
– Protams. Cik tu gribētu? – Kristians vaicāja, priecādamies, ka būs, ko darīt.
– Hmm. Teiksim, desmit, – Gunnela atbildēja, sakārtodama kaudzīti, kas bija mazliet sašķiebusies.
– Kāda runa.
– Mēs pienācīgi izreklamējām autogrāfu sesiju, – Gunnela teica.
– Nešaubos, – Kristians smaidīdams teica. Viņš redzēja, ka sieviete uztraucas, ka viņš varētu novelt vainu par vājo apmeklējumu uz faktu, ka grāmatnīca to nav pienācīgi reklamējusi. – Neesmu gluži plaši pazīstams rakstnieks, tāpēc neloloju milzīgas cerības.
– Vismaz dažus eksemplārus esam pārdevuši, – viņa laipni teica, atgriezdamās pie kases.
Viņš pasniedzās pēc grāmatas, noņēma pildspalvas vāciņu un sāka parakstīt. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka pie galdiņa kāds stāv. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja sev zem deguna pabāztu lielu, dzeltenu mikrofonu.
– Mēs atrodamies grāmatnīcā, kur Kristians Tīdels paraksta sava pirmā romāna “Nāra” eksemplārus. Kristian, tavs vārds šodien dominē avīžu virsrakstos. Cik ļoti tevi uztrauc tev izteiktie draudi?
Vai ir iesaistīta policija?
Reportieris, kurš vēl nebija nosaucis savu vārdu, bet, spriežot pēc uzraksta uz mikrofona, pārstāvēja vietējo radiostaciju, izaicinoši skatījās uz viņu.
Galva bija pilnīgi tukša. – Virsrakstos? – viņš teica.
– Jā, tu esi uz GT7 plakāta. Neesi redzējis? – Reportieris negaidīja Kristiana atbildi, tikai atkārtoja savu pirmo jautājumu. – Vai uztraucies par draudiem? Vai policija tev šodien norīkojusi apsardzi?
Reportieris pārlaida skatienu veikalam, bet tad atkal pievērsās Kristianam, kurš joprojām turēja pildspalvu virs grāmatas, ko tikko bija grasījies parakstīt.
– Es nezinu, kā… – viņš stostījās.
– Bet tā ir taisnība, vai ne? Grāmatas rakstīšanas laikā tu saņēmi draudus un trešdien noģībi, kad grāmatas atvēršanas svētkos tev piegādāja kārtējo vēstuli.
– Mjā… – Kristians juta, ka kampj gaisu.
– Vai zini, kas sūtīja draudu vēstules? Vai policija zina? – Atkal mikrofons bija tikai pāris centimetrus no Kristiana mutes, un viņš tik tikko savaldījās, lai to neatgrūstu. Viņš negribēja atbildēt uz jautājumiem. Viņam nebija ne jausmas, kā prese to uzzinājusi. Viņš domāja par vēstuli žaketes kabatā. Tā bija pienākusi vakar, un viņš bija paspējis to izraut no kaudzītes, kamēr Sanna nav pamanījusi. Viņš panikā meklēja kādu bēgšanas ceļu. Beidzot izdevās notvert Gunnelas skatienu, un izskatījās, ka viņa uzreiz saprot – kaut kas nav kārtībā.
Viņa pienāca klāt un jautāja: “Kas te notiek?”
– Man ir intervija, – reportieris atbildēja.
– Vai pajautājāt Kristianam, vai viņš grib sniegt interviju? – Viņa paskatījās uz Kristianu, kurš papurināja galvu.
– Viņu tas neinteresē. – Sieviete cieši skatījās uz reportieri, kurš nolaida mikrofonu. – Turklāt Kristians ir aizņemts. Viņš paraksta grāmatas mūsu veikalam. Tāpēc lūgšu likt viņu mierā.
– Jā, bet… – radio reportieris iesāka. Tad apklusa. Viņš nospieda savas ierakstu ierīces pogu. – Mums neizdevās iegūt īsu interviju, jo…
– Pazūdiet, – Gunnela pavēlēja, un Kristians nespēja apspiest smaidu.
– Paldies, – viņš teica, kad reportieris bija prom.
– Ko tas nozīmēja? Viņš bija tik neatlaidīgs.
Atvieglojums par reportiera atkāpšanos ātri izplēnēja, viņš ar grūtībām norija siekalas un atbildēja:
– Viņš apgalvoja, ka mans vārds ir uz GT plakāta. Esmu saņēmis dažas draudu vēstules, un prese acīmredzot to uzzinājusi.
– Ak vai. – Gunnela skatījās uz viņu vispirms ar sašutumu, tad bažīgi. – Vai gribi, lai aizeju un nopērku tev avīzi, lai pats vari redzēt, ko viņi sarakstījuši?
– Vai tu varētu? – viņš jautāja, sirdij dauzoties.
– Protams, tūliņ atgriezīšos. – Viņa mierinot papliķēja viņam pa plecu un prom bija.
Kristians brīdi sēdēja nekustīgi, blenzdams tukšumā. Tad paņēma pildspalvu un, izpildot Gunnelas lūgumu, sāka rakstīt savu vārdu grāmatās. Pēc brīža viņš juta, ka vajag uz tualeti. Tā kā pie galdiņa nebija pienācis neviens pircējs, viņš nedomāja, ka kāds pamanīs viņa prombūtni.
Kristians izsteidzās cauri darbinieku atpūtas telpai grāmatnīcas dziļumā. Pēc dažām minūtēm viņš jau bija atpakaļ postenī. Viņš apsēdās pie galda. Gunnela ar avīzi vēl nebija atgriezusies, taču viņš jau nocietināja