Nāras sauciens. Kamilla Lekberga

aprunājies ar viņu. Varbūt tev izdosies pārliecināt.

      – Viņš sapratīs, ka tieši tu man par to izstāstīji.

      – Un es pametu viņa kauliņus apskrubināšanai vienam no lielākajiem Zviedrijas laikrakstiem, tāpēc uzmanies, jo viņš droši vien gribētu, lai sadegu ellē.

      – Nebūs tik traki.

      – Es viņa vietā nemūžam ar sevi vairs nerunātu.

      – Nedramatizē un neesi tāda pesimiste, – Patriks teica, uzceldams Maju uz letes, lai viņa redzētu, ko viņš dara. Viņai patika skatīties, kā tētis gatavo, un vienmēr gribēja “palīdzēt”. – Aizej rīt pie viņa un paskaidro, kas notika. Pasaki, ka negribēji, lai tas nokļūst atklātībā. Pēc tam es aprunāšos ar viņu un centīšos pierunāt, lai sadarbojas ar mums. – Viņš iedeva Majai gurķa gabalu, kuru viņa uzreiz sāka grauzt ar saviem dažiem ļoti asajiem zobiņiem.

      – Rīt? Labi. – Ērika nopūtās.

      – Jā, rīt, – Patriks sacīja, noliekdamies, lai noskūpstītu sievu uz lūpām.

      Ludvigs juta, ka bieži met skatienu uz futbollaukuma malu. Tikai bez tēva tas vairs nebija tas.

      Neatkarīgi no laikapstākļiem viņš bija nācis uz visiem treniņiem. Futbols bija viņu kopīgā aizraušanās. Tikai tā dēļ viņu draudzība bija turpinājusies, par spīti Ludviga apņēmībai kļūt neatkarīgākam no vecākiem. Jo viņi tiešām bija draugi – viņi abi ar tēvu. Protams, viņi šad un tad strīdējās, kā jau visi tēvi un dēli. Taču, par spīti tam, aizvien palika draugi.

      Ludvigs aizvēra acis un iztēlojās tēvu, ģērbušos džinsos un vilnas svīterī ar uzrakstu “Fjelbaka” uz krūtīm. Sievai par šausmām, viņš no šī svītera gandrīz nešķīrās. Rokas kabatās sabāzis, neizlaizdams no acīm bumbu. Un Ludvigu. Taču viņš nekad nekliedza uz dēlu, ne tā kā citi tēvi, kas nāca uz treniņiem un futbola mačiem un to vien darīja kā laukuma malā auroja: “Saņemies, nolādēts, Oskar!” vai “Velns parāvis, kusties, Danne!” Nekā tamlīdzīga. No viņa tēva to nedzirdēja. Viņš teica vienīgi: “Labi, Ludvig!”, “Lieliska piespēle!”, “Sadod viņiem, Lude!”

      Ludvigs ar acs kaktiņu manīja, ka viņam tūlīt piespēlēs bumbu, un automātiski spēra to uz priekšu. Futbols vairs nesagādāja nekādu prieku. Tomēr viņš aizvien centās, skrēja, ko kājas nes, un cīnījās par uzvaru, par spīti ziemas salam. Viņš būtu varējis mest visu pie malas un padoties. Neiet uz treniņiem, pasūtīt visu komandu pie velna. Neviens nebūtu neko pārmetis, visi būtu sapratuši. Izņemot tēvu. Viņš nezināja, kas ir padošanās.

      Tāpēc te nu Ludvigs bija. Viens no komandas. Taču trūka prieka, un laukuma mala bija tukša. Tēva vairs nebija. Tagad viņš to zināja. Tēva vairs nebija.

      Ceļā viņam neļāva sēdēt motormājas salonā. Un tā bija tikai pirmā vilšanās no daudzām tā sauktajā atvaļinājumā. Nekas nebija tā, kā viņš cerēja. Klusums, ko pārtrauca tikai bargi vārdi, šķita vēl nomācošāks, jo viņa rīcībā vairs nebija visas mājas, kur brīvi pārvietoties. Šķiet, atvaļinājums nozīmēja vēl vairāk laika strīdiem, vēl vairāk laika mātes dusmu izvirdumiem. Un tēvs šķita vēl mazāks un pelēkāks.

      Šī bija pirmā reize, kad viņš bija paņemts līdzi, bet, kā viņš noprata, tad māte un tēvs katru gadu motormājā brauca uz vietu ar dīvainu nosaukumu. Fjelbaka. “Paugurainais kalns.” Bet viņš neredzēja nevienu kalnu, ja nu tikai dažus paugurus. Zeme kempingā, kur viņi novietoja motormāju, iespiedušies starp desmitiem citu atpūtnieku, bija gluži līdzena. Viņš nebija drošs, vai viņam tur patīk. Bet tēvs paskaidroja, ka mātes ģimene ir no šī apvidus, un tāpēc viņa gribēja braukt šurp. Bet arī tas bija dīvaini, jo viņš nesatika nevienu radinieku. Kāda strīda laikā motormājas šaurībā viņš beidzot saprata, ka te dzīvo kāda, ko sauc par Veco Raganu, un ka viņa bija tieši tā, ko māte sauca par “ģimeni”. Tik jocīgs vārds. Vecā Ragana. Taču neizklausījās, ka mātei viņa patīk, jo, runājot par šo sievieti, viņas balss kļuva vēl skarbāka, un viņi ne reizi viņu nesatika. Tad kāpēc vispār vajadzēja braukt šurp?

      Tomēr visvairāk viņam Fjelbakā un atvaļinājumā riebās tas, ka vajadzēja iet peldēt. Viņš nekad mūžā nebija peldējis jūrā. Sākumā vispār nesaprata, ko domāt. Bet māte mudināja. Teica – negribot, ka viņas dēls ir mīkstčaulis, un lai taču beidzot činkstēt. Tāpēc viņš dziļi ievilka elpu un bikli iebrida stindzinošajā ūdenī, lai gan aukstuma un sāls dēļ bija skaļi jāelso. Kad ūdens sniedzās līdz viduklim, viņš apstājās. Bija tik auksts, ka aizsitās elpa. Un viņš juta kaut ko kustamies ap kājām, pieskaramies kāju lieliem, pa viņu kaut kas līda un rāpoja. Māte smiedamās aizbrida līdz viņam no krasta, paņēma viņu pie rokas un ieveda dziļāk jūrā. Pēkšņi viņš jutās laimīgs. Viņa turēja viņa roku, un smiekli kā bumbiņas atlēca no ūdens virsmas un viņa ķermeņa. Šķita, ka kājas kustas pašas no sevis, it kā būtu pametušas smilšaino dibenu un peldētu ūdenī. Viņš vairs nejuta zem kājām cieto zemi, bet tam nebija nozīmes, jo māte viņu turēja, nesa viņu, mīlēja viņu.

      Tad viņa palaida viņu vaļā. Viņš juta, ka viņas plauksta pārslīd pār viņējo, pirksti attālinās, un tagad ne tikai pēdas, bet arī plaukstas kūlās tukšumā. Viņš atkal juta aukstumu spiežamies virsū krūtīm, šķita, ka ūdens ceļas. Tas sasniedza plecus, kaklu, viņš pacēla zodu, lai ūdens netiek mutē, bet tas cēlās pārāk strauji un viņš nespēja to apturēt. Mute piepildījās ar sāli un aukstumu, kas brāzās lejup pa rīkli, un ūdens turpināja celties – pāri vaigiem, acīm, viņš juta, ka ūdens saslēdzas virs galvas kā vāks, tad izzuda visas skaņas, un viņš dzirdēja vienīgi tuvojošos, virsū lienošo rēkoņu.

      Viņš vicināja rokas, pļaukādams to, kas gribēja novilkt dzelmē. Taču viņš nespēja mēroties spēkiem ar milzīgo ūdens vilni, un, kad beidzot sajuta kāda cilvēka ādu pieskaramies savējai, kādu roku uz savējās, pirmais instinkts bija – aizstāvēties. Tad kāds viņu spēji rāva augšup, un galvas virspuse parādījās virs ūdens. Pirmais elpas vilciens bija ļoti sāpīgs, pēc tam viņš alkatīgi kampa gaisu. Māte cieši turēja viņa roku, bet tam nebija nozīmes. Jo ūdens vairs necentās viņu aprīt.

      Viņš paskatījās uz viņu, pateicīgs par glābšanu, par to, ka viņa nebija ļāvusi viņam pazust. Taču viņš ieraudzīja mātes acīs nicinājumu. Nez kā viņš bija izdarījis kaut ko sliktu, atkal sagādājis viņai vilšanos. Ja vien viņš zinātu, kāpēc.

      Pēc tam viņam vairākas dienas uz rokas bija zilimelni plankumi.

✽

      – Vai tev tiešām vajadzēja šodien vilkt mani šurp? – Kennets reti izrādīja neapmierinātību. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurā situācijā jāsaglabā miers un koncentrēšanās. Bet Līsbeta izskatījās tik noskumusi, kad viņš pateica, ka zvanījis Ēriks un viņam uz pāris stundām jāaizbrauc uz biroju, lai gan bija svētdiena. Viņa nebija sūdzējusies, un zināmā mērā tas bija vēl sliktāk. Viņa apzinājās, cik nedaudz stundu viņiem atlicis kopā. Cik svarīgas tās bija, cik dārgas. Un tomēr viņa neiebilda. Viņš redzēja, kā viņa tā vietā sakopo spēkus, lai pasmaidītu, un teica: – Protams, tev jāiet. Man nekas nekaitēs.

      Kennets gandrīz vai vēlējās, kaut viņa būtu sadusmojusies un sakliegusi uz viņu.Teikusi, ka pēdējais laiks izvērtēt savas prioritātes. Tomēr Līsbeta ne uz ko tādu nebija spējīga. Viņš nespēja atcerēties nevienu reizi divdesmit gadus ilgās laulības laikā, kad viņa būtu pacēlusi balsi uz viņu. Vai uz kādu citu. Viņa bija aukstasinīgi pieņēmusi visas neveiksmes un bēdas, pat vājuma brīžos mierinājusi viņu. Kad viņam trūka enerģijas turpināt, sieva