Nāras sauciens. Kamilla Lekberga

jauns. Taču Sīai nebija spēka, tāpēc viņa piekrita mainīties lomām.

      Viņa noslaucīja krekla piedurknē acis, kamēr Ludvigs izņēma nazi un uzmanīgi nokasīja kunkuļaino glazūru no savas dzimšanas dienas tortes. Pēdējais, ko Sīa redzēja, iziedama no virtuves, bija dēla saspringtā seja, veidojot sava vārda pirmo burtu. L – Ludvigs.

      – Vai zini, ka esi mans skaistais puisītis? – māte teica, rūpīgi ķemmēdama viņam matus.

      Viņš tikai pamāja ar galvu. Jā, viņš zināja. Viņš bija mātes skaistais puisītis. Viņa to atkārtoja atkal un atkal, kopš viņam atļāva braukt viņiem līdzi uz mājām, un viņam nekad neapnika to dzirdēt. Reizēm viņš atcerējās, kā bija agrāk. Atcerējās tumsu, vientulību. Bet atlika tikai paskatīties uz skaisto parādību, kas tagad bija viņa māte, un viss pārējais izzuda, aizslīdēja prom un izšķīda. It kā nekad nebūtu bijis. Viņš bija tikko izkāpis no vannas, un māte viņu ievīstīja zaļā halātā ar dzeltenām puķēm.

      – Vai mans dārgumiņš gribēs saldējumu?

      – Tu viņu izlutini. – No durvīm atskanēja tēva balss.

      Viņš ietuntuļojās dziļāk frotē halātā un uzvilka kapuci, lai paslēptos no skarbās skaņas, kas atlēca no vannasistabas flīzēm. Paslēpās no tumsas, kas atkal sāka līst virsū.

      – Es tikai saku, ka tu viņam kaitē, tā lutinādama.

      – Vai tu gribi teikt, ka es neprotu audzināt savu dēlu? – Mātes acis kļuva tumšas kā bezdibeņi. It kā viņa gribētu iznīcināt tēvu tikai ar skatienu vien. Un, kā parasti, viņas niknums izkausēja tēva dusmas.

      Izskatījās, ka viņš saraujas un sačokurojas. Kļuva mazs un pelēks.

      – Tu jau zini labāk, – viņš nomurmināja un, acis nodūris, aizgāja. Pēc tam viņi dzirdēja attālinošos soļus, un klusām aizvērās ārdurvis. Tēvs atkal bija devies pastaigā.

      – Nepievērsīsim viņam uzmanību, – māte čukstēja, piespiezdama lūpas pie viņa zaļajā frotē paslēptās auss. – Jo mēs abi mīlam viens otru. Esam tikai tu un es.

      Viņš piespiedās viņai cieši klāt kā mazs zvēriņš un ļāva, lai tā viņu mierina.

      – Tikai tu un es, – viņš čukstēja.

✽

      – Nē! Es negribu! – Maja brēca, izmantodama gandrīz visu savu nelielo vārdu krājumu, kad Patriks piektdienas rītā izmisīgi centās atstāt viņu bērnudārza audzinātājai Ēvai. Meita gaudodama ķērās viņa bikšu starās, līdz viņam izdevās citu pēc cita atliekt mazos pirkstiņus. Sirds sāpēs sažņaudzās, kad viņu nesa prom, joprojām pretī tēvam izstieptām rokām. Asarainais “Tētīīī!” atbalsojās galvā, kad Patriks gāja uz mašīnu. Labu brīdi viņš vienkārši sēdēja mašīnā un blenza laukā pa priekšējo logu, turēdams atslēgas rokā. Tas turpinājās jau divus mēnešus, un bija pilnīgi skaidrs, ka tā Maja reaģē uz Ērikas grūtniecību.

      Patriks bija tas, kuram katru rītu vajadzēja izturēt šo smago cīņu. Viņš pats bija pieteicies. Ērikai bija pārāk grūti apģērbt un noģērbt Maju. Un par noliekšanos, lai palīdzētu mazulītei sasiet kurpju auklas, vispār nebija ko domāt. Tāpēc citas izejas tāpat nebija. Taču dienišķie skandāli sāka krist Patrikam uz nerviem, jo tie sākās vēl pirms viņi bija tikuši līdz bērnudārzam. Tiklīdz no rīta vajadzēja sākt ģērbties, Maja atteicās sadarboties. Patrikam bija kauns atzīties, ka reizēm viņš tā pārskaitās, ka saķēra meitu pārāk skarbi, un tāpēc viņa brēca pilnā rīklē. Vēlāk viņš jutās kā sliktākais tēvs pasaulē.

      Viņš gurdi izberzēja acis, dziļi ieelpoja un pagrieza aizdedzē atslēgu. Taču tā vietā, lai brauktu uz Tanumshedi, viņš, impulsa vadīts, nogriezās no ceļa un devās uz dzīvojamo rajonu aiz Kullenas robežas. Viņš apturēja auto pie Šelneru ģimenes mājas un mazliet nedroši tuvojās durvīm. Būtu vajadzējis brīdināt par savu ierašanos, bet tagad bija par vēlu, jo viņš jau stāvēja pie durvīm. Viņš pacēla roku un ar pirkstu kauliņiem asi pieklauvēja pie balti krāsotajām koka durvīm. Pie tām aizvien karājās Ziemassvētku vainags, acīmredzot nevienam nebija ienācis prātā to noņemt.

      Mājā nebija dzirdama ne skaņa, tāpēc Patriks pieklauvēja vēlreiz. Varbūt neviena nebija mājās. Taču tad viņš izdzirdēja soļus, un Sīa atvēra durvis. Ieraudzījusi policistu, sieviete sastinga, tāpēc viņš steigšus papurināja galvu.

      – Nē, ne tāpēc esmu atbraucis, – viņš teica, un abi saprata, ko viņš ar to domā. Sīas pleci saguma, un viņa pakāpās sāņus, lai ielaistu nācēju.

      Patriks novilka apavus un pakāra jaku uz viena no nedaudzajiem brīvajiem, ar Šelneru bērnu mēteļiem un jakām neaizņemtajiem pakaramajiem.

      – Iedomājos, ka varētu iegriezties aprunāties, – Patriks teica, pēkšņi nebūdams drošs, kā pasniegt to, kas pagaidām bija tikai nekonkrēts pieņēmums.

      Sīa pamāja ar galvu un pirmā iegāja virtuvē, kas atradās uzreiz pa labi no ieejas. Patriks sekoja. Viņš šeit jau pāris reižu bija ciemojies. Pēc Magnusa pazušanas viņi bija sēdējuši pie virtuves galda un vēl un vēlreiz visu pārrunājuši. Viņš bija uzdevis Sīai jautājumus par lietām, kuras nevienam nevajadzētu atklāt, bet nekas vairs nebija privāts no tā brīža, kad Magnuss Šelners izgāja pa durvīm un neatgriezās.

      Māja izskatījās gluži tāda pati. Patīkama un parasta, mazliet savandīta, visur bērnu atstātās nekārtības pēdas. Taču iepriekšējā reizē, kad Patriks un Sīa te sēdēja, vēl bija cerība. Tagad bezcerība bija nolaidusies pār māju. Un arī pār Sīu.

      – Mums ir kūka. Vakar Ludvigam bija dzimšanas diena, – Sīa apātiski teica. Viņa piecēlās un izņēma no ledusskapja ceturtdaļu tortes. Patriks mēģināja iebilst, bet Sīa jau lika uz galda šķīvjus un dakšiņas, un viņš atskārta, ka šodien pusdienās būs jāēd torte.

      – Cik viņam palika? – Patriks jautāja, tikai pieklājības pēc nogriezdams sev plānu gabaliņu.

      – Trīspadsmit, – Sīa smaidīdama atbildēja un arī nogrieza sev mazu tortes gabaliņu. Patriks vēlējās, kaut spētu viņu pierunāt apēst vairāk, ņemot vērā, kā viņa pēdējo mēnešu laikā bija novājējusi.

      – Lielisks vecums. Vai arī ne, – viņš teica, pats dzirdēdams, cik nedabiski tas skan. Šķita, ka putukrējums mutē piebriest.

      – Viņš ir tik līdzīgs tēvam, – Sīa teica, dakšiņai atsitoties pret šķīvi. Viņa to nolika un paskatījās uz Patriku. – Ko jūs vēlaties?

      Viņš nokrekšķinājās. – Varbūt tam nav nekāda sakara, bet es zinu, ka jūs gribat, lai darām visu iespējamo, tāpēc piedodiet, ja…

      – Sakiet, kas jums sakāms, – Sīa viņu pārtrauca.

      – Labi. Redzat, man kaut kas neliek mieru. Magnuss draudzējās ar Kristianu Tīdelu, vai ne? Kā viņi iepazinās?

      Sīa izbrīnīta paskatījās uz viņu, taču neko nejautāja. Viņa ieturēja pauzi un apsvēra policista jautājumu.

      – Nudien nezinu. Šķiet, viņi iepazinās uzreiz pēc tam, kad Kristians ar Sannu bija pārcēlušies šurp. Viņa ir Fjelbakas meitene. Manuprāt, tas bija pirms septiņiem gadiem. Jā, tieši tā, jo drīz pēc tam Sanna palika stāvoklī ar Melkeru, un viņam tagad ir pieci gadi.

      Atceros, mēs domājām, ka tas noticis diezgan ātri.

      – Vai viņš ar Sannu iepazinās caur jums?

      – Nē, Sanna