Nāras sauciens. Kamilla Lekberga

skatījās uz pušķi viņas rokās. Skaists, bet vienkāršs, tikai baltas lilijas.

      Nevaldāmi trīcošiem pirkstiem viņš pasniedzās pēc baltās aploksnes, kas bija piesieta pie pušķa. Viņš trīcēja tā, ka tik tikko spēja to atvērt, un gandrīz nemanīja apkārt stāvošo sieviešu izbrīnītos skatienus.

      Kartīte arī bija ļoti vienkārša. Vienkāršs, balts, biezs papīrs, vēstījums rakstīts ar melnu tinti, tajā pašā elegantajā rokrakstā, kurā bija rakstītas vēstules. Viņš blenza uz vārdiem. Un tad acu priekšā viss satumsa.

      Viņš nekad mūžā nebija redzējis skaistāku būtni par viņu. Viņa labi smaržoja, un garie mati bija sasieti ar baltu lenti. Tie spīdēja tik spoži, ka gandrīz gribējās samiegt acis. Viņš paspēra nedrošu soli tuvāk, nezinādams, vai viņam ļauts tuvoties šim skaistumam. Viņa iepleta rokas, dodama atļauju, un viņš ašiem soļiem ielēca viņas apskāvienā. Prom no tumsas, prom no ļaunuma. Tagad viņu ieskāva balta gaisma, ziedu aromāts un zīdaini mati pie vaiga.

      – Vai tu tagad esi mana mamma? – viņš beidzot jautāja, negribīgi pasperdams soli atpakaļ. Viņa pamāja ar galvu. – Tiešām? – Viņš gaidīja, ka kāds ienāks un ar skarbu piezīmi visu iznīcinās, un izrādīsies, ka tas bijis tikai sapnis. Un šī brīnišķīgā būtne nekādi nevar būt tāda zēna māte kā viņš.

      Bet balss neatskanēja. Viņa vienkārši pamāja ar galvu, un viņš nespēja atturēties. Atkal metās viņas skavās un negribēja vairs nekad, nekad no tām atraisīties. Kaut kur galvā riņķoja citi tēli, citas smaržas un skaņas, kas centās uzpeldēt virspusē, bet tās noslāpēja ziedu parfīms un kleitas čaukstēšana. Viņš aizgaiņāja šos tēlus. Lika tiem izgaist, un vietā stājās viss jaunais un brīnišķīgais. Viss neticamais.

      Viņš paskatījās augšup uz savu jauno māti, un sirds aiz prieka sitās divreiz straujāk. Kad viņa satvēra tā roku un veda prom, viņš labprāt gāja līdzi.

✽

      – Dzirdēju, ka vakar pasākums beidzies ar dramatisku pavērsienu. Ko gan Kristians domāja, piedzerdamies tādā pasākumā? – Pēc smaga rīta mājās Kennets Bengtsons mazliet kavēja darbu. Viņš nometa jaku uz dīvāna, bet, kad Ēriks veltīja viņam nosodošu skatienu, pacēla un pakāra gaitenī uz pakaramā.

      – Taisnība. Nenoliedzami nožēlojams vakara noslēgums, – Ēriks atbildēja. – Bet, no otras puses, Luīse bija apņēmusies slīcināties alkoholā, tāpēc vismaz no tā man izdevās paglābties.

      – Vai tiešām ir tik slikti? – Kennets jautāja, skatīdamies uz Ēriku. Rets gadījums, kad Ēriks atklāti runāja ar viņu par privātām lietām. Tāds viņš vienmēr bijis. Gan toreiz, kad abi bērnībā kopā spēlējās, gan tagad, kad bija pieauguši. Ēriks izturējās pret Kennetu tā, it kā tik tikko spētu viņu paciest, it kā viņš tam ar savu klātbūtni izdarītu pakalpojumu. Ja Kennetam nebūtu ko Ērikam piedāvāt, viņu draudzība jau sen būtu beigusies. Tā bija noticis, kamēr Ēriks studēja universitātē un strādāja Gēteborgā, bet Kennets palika Fjelbakā un nodibināja savu mazo grāmatvedības firmu. Uzņēmumu, kas gadu gaitā bija izaudzis par ļoti veiksmīgu biznesu.

      Jo Kennets bija ļoti talantīgs. Viņš lieliski apzinājās, ka nav ne īpaši izskatīgs, ne šarmants, un neloloja ilūzijas par to, ka viņa intelekts būtu virs vidējā. Taču viņam piemita ievērojamas spējas darīt brīnumus ar skaitļiem. Viņš žonglēja ar skaitļiem peļņas un zaudējumu atskaitēs un bilancēs kā grāmatvedības pasaules Deivids Bekhems. Un, ja vēl pieskaita spēju pārliecināt nodokļu inspektorus par savu taisnību, Kennets pēkšņi un pirmo reizi mūžā bija kļuvis Ērikam ārkārtīgi vērtīgs. Viņa kandidatūra bija dabiska izvēle, kad Ērikam vajadzēja kompanjonu, ieejot būvniecības tirgū, kas pēdējā laikā Zviedrijas rietumu piekrastē bija kļuvis ļoti ienesīgs. Ēriks, protams, bija Kennetam skaidri pateicis, ka viņam jāzina sava vieta, jo pieder tikai trešdaļa uzņēmuma, nevis puse, lai gan tas būtu tikai taisnīgi, ņemot vērā viņa ieguldījumu firmā. Taču tam nebija nozīmes. Kennetu neinteresēja ne bagātība, ne vara. Viņam pietika ar iespēju darīt to, kas padodas, un būt par Ērika kompanjonu.

      – Es nudien nezinu, ko lai daru ar Luīsi, – Ēriks teica, pieceldamies no rakstāmgalda. – Ja nebūtu bērnu… – Viņš papurināja galvu un uzvilka mēteli.

      Kennets līdzjūtīgi pamāja ar galvu. Viņš lieliski zināja, kāda ir situācija. Un tam nebija nekāda sakara ar bērniem. Ēriks nešķīrās no Luīses, jo tad viņai pienāktos puse Ērika naudas un citi īpašumi.

      – Es dodos pusdienās, kādu laiciņu nebūšu. Šodien būs garās pusdienas.

      – Labi, – Kennets teica. – Garās pusdienas. Skaidrs.

      – Vai viņš ir mājās? – Ērika stāvēja uz Tīdelu nama sliekšņa. Izskatījās, ka Sanna dažas sekundes vilcinās, bet tad pakāpās malā un ielaida viņu.

      – Viņš ir augšstāvā. Savā darbistabā. Sēž pie datora un blenž tukšumā.

      – Vai drīkstu uziet aprunāties ar viņu?

      Sanna pamāja ar galvu. – Protams. Mani vārdi nelīdz. Varbūt tev veiksies labāk.

      Sannas balsī ieskanējās rūgtums, un Ērika mirkli apstājās, lai viņu nopētītu. Viņa izskatījās nogurusi. Taču bija vēl kas, ko Ērika nespēja noformulēt.

      – Mēģināšu ko līdzēt. – Ērika lēnām kāpa augšā pa trepēm, ar vienu roku balstīdama milzīgo vēderu. Pēdējā laikā pat tik vienkāršas darbības atņēma visus spēkus.

      – Sveiks. – Viņa viegli pieklauvēja pie atvērtajām durvīm, un Kristians pagriezās. Viņš sēdēja krēslā pie rakstāmgalda, bet datora ekrāns bija tumšs. – Tu mūs vakar tiešām nobiedēji, – Ērika teica, atslīgdama atpūtas krēslā istabas kaktā.

      – Laikam biju mazliet pārstrādājies, – Kristians sacīja. Taču viņam zem acīm bija tumši loki un rokas trīcēja. – Turklāt mani uztrauc Magnusa pazušana.

      – Vai esi drošs, ka cita iemesla nav? – Ērikas balss skanēja asāk, nekā viņa bija gribējusi. – Es to vakar pacēlu un paņēmu līdzi. – Viņa iebāza roku jakas kabatā un izvilka kopā ar liliju pušķi atsūtīto zīmīti. – Acīmredzot tev tā izkrita.

      Kristians blenza uz kartīti.

      – Liec to nost.

      – Ko nozīmē tas, kas tur rakstīts? – Ērika bažīgi skatījās uz vīrieti, kuru bija sākusi uzskatīt par savu draugu.

      Viņš neatbildēja.

      Ērika atkārtoja jautājumu, šoreiz mazliet maigāk:

      – Kristian, ko tas nozīmē? Tu vakar ļoti asi reaģēji. Tāpēc nemēģini man iegalvot, ka esi vienkārši pārstrādājies.

      Viņš joprojām neko neteica. Pēkšņi klusumu pārtrauca Sannas balss no durvīm.

      – Izstāsti Ērikai par vēstulēm, – viņa teica.

      Sanna palika, kur stāvējusi, un gaidīja vīra atbildi. Klusumā aizritēja vēl dažas minūtes, līdz Kristians nopūtās, atvēra rakstāmgalda apakšējo atvilktni un izņēma vēstuļu sainīti.

      – Es tās saņemu jau kādu laiku.

      Ērika paņēma vēstules un uzmanīgi šķirstīja. Balts papīrs, melna tinte. Nebija nekādu šaubu, ka viņas atnestā kartīte rakstīta tajā pašā rokrakstā. Atkārtojās arī daži vārdi. Teikumi atšķīrās, bet saturs bija tas pats. Viņa sāka skaļi lasīt virsējo vēstuli:

      – “Viņa