Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

trokšņus, it kā viņš aizklātu mobilā telefona mikrofonu; viņa nevarēja izšķirt, ko viņš saka. Nelaiķis vīrs turpināja ar trīcošām rokām filmēt sev visapkārt un runāt, galvenokārt stostoties. Viņš bija kaut ko uzbūvējis, kas par to?

      … Un man ir bail, kā lai pasaka, ko tieši es uzbūvēju? Paskaties uz šo. Esmu dziļi pazemē. Es domāju, ka tā varētu būt patvertne, bet nē. Re, kur ir maza lūka…

      Balss atkal izzuda, bet ieraksts turpinājās. Tas izskatījās pēc pazemes bunkura.

      … Un, jā, šeit kaut kas nav, kā vajag, šeit notiek kas nelāgs. Kaut kas… Paskaties uz šo. Tu tikai paskaties. Te var uzvilkt priekšmetus augšā un lejā. Kā vecs kalpotāju lifts vai…

      Viņas nelaiķis vīrs piepeši salēcās un paskatījās sev apkārt. Viss šis video viņai atgādināja filmu, ko viņa bija redzējusi pirms daudziem gadiem, The Blair Witch Project, par nobiedētiem pusaudžiem, kas skrien pa mežu un filmē sevi.

      … Pie velna, es neko nezinu, bet man ir bail, ka ar mani var kaut kas atgadīties. Es to jūtu. Vai tev ir kaut mazākā ideja, cik tālu es tagad atrodos? Sāra, vai tu, lūdzu, pierakstīsi, ko es saku? Kur es esmu un kā ieguvu šo darbu, un, nu, vai tu aiziesi uz policiju, ja ar mani kaut kas notiktu? Mani pieņēma darbā cilvēks, kas …

      Kārtējā skrāpēšanās. Sāra Kīse nedzirdēja nevienu vārdu, ko teica viņas nu jau mirušais vīrs, viņa redzēja tikai vīra baiļu pilnās acis un drebošās lūpas, kamēr viņš turpināja vāvuļot. Tas ilga nedaudz vairāk par minūti. Tad ieraksts beidzās.

      Tā, ar ko tev vajadzēja pārgulēt, lai dabūtu šo darbu? Viņa domāja. Vai arī tas bija darbs apmaiņā pret seksu? Jo no naudas nebija ne miņas. Palīdzēt tev? Nē, pilnīgi izslēgts.

      Viņai bija nepatīkami skatīties īso video ierakstu, taču viņai vairs nebija spēka izrādīt rūpes. Tikpat labi tas video varēja būt pilnīgas blēņas, muļķīgs joks, kas to lai zina. Viņa jau sen bija pārstājusi ticēt jebkam, ko tas idiots teica.

      Sāra izdzēsa video ierakstu no sava datora, izņēma zibatmiņu, iemeta to atkritumu tvertnē, izgāja koridorā un izmeta atkritumu maisu atkritumvadā. Un viss. Māja atkal bija tīra un kārtīga. Tikai viņa pati. Ne smakas no viņa.

      Drīz mājās no skolas pārradīsies meita. Dzīve bija brīnišķīga. Šajā dzīvoklī viņa bija noteicēja. Viņa izgāja uz terases un aizsmēķēja cigareti. Uzcēla kājas uz galda, pasmaidīja pie sevis, aizvēra acis un baudīja ilgi gaidītā pavasara saules gaismu.

      Viņas dzīve. Un tikai viņas. Beidzot.

      17. nodaļa

      Gabriels Merks gatavojās doties uz incidenta telpu, kad kāds pieklauvēja pie durvīm.

      “Jā?” viņš izsaucās.

      “Sveicināts, Gabriel.”

      Kabinetā ienāca Holgers Munks un aizvēra aiz sevis durvis. Gabriels sveicinot pamāja ar galvu un sarokojās ar Holgera lielo, silto roku.

      “Hmm, tā,” Holgers noteica, pakasot galvu. “Redzu, ka tavas mantas vēl nav atvestas?”

      “Nē,” Gabriels sacīja. “Taču tas vīrietis… viņš…”

      “Kims?”

      “Jā, Kims, viņš teica, ka tās jau tiekot vestas.”

      “Ļoti labi, ļoti labi,” Holgers Munks sacīja, tagad pakasot savu bārdu. “Mums bija cits cilvēks, kas dara tavu darbu, bet viņš padevās kārdinājumam. Diemžēl, bet tā nu tas notiek.”

      Gabriels nebija drošs, vai drīkstēja uzzināt, kādam kārdinājumam bija padevies viņa priekšgājējs, bet tad nolēma neko nejautāt. Tas bija Munka acu skatienā. Tādu pašu izteiksmi viņš bija redzējis arī Kimam. Smags, rūpju pārpilns acu skatiens, kas liecina par nodarbinātu prātu.

      “Es atvainojos par savā ziņā netipisko darbā pieņemšanas kārtību; parasti es vispirms tiekos ar cilvēkiem, ko pieņemu darbā, tomēr šajā gadījumā diemžēl nebija tam laika.”

      “Viss kārtībā,” Gabriels sacīja.

      “Par tevi bija ļoti labas atsauksmes,” Munks pamāja un paplikšķināja Gabrielam uz pleca. “Es vēlreiz gribētu atvainoties par steigu. Tā ir nedaudz… hmm, es pat nezinu, vai Kims tevi jau informēja par notiekošo?”

      Gabriels papurināja galvu noliegumā.

      “Skaidrs, tad tu uzzināsi, kad sāksi strādāt. Vai tu šodienas avīzes esi lasījis?”

      “Internetā.” Gabriels pamāja.

      “Vai bija kas īpašs, kas piesaistīja tavu uzmanību?”

      “Divas mirušās meitenes?”

      Munks pamāja ar galvu.

      “Mīa un es drīz informēsim visus par notiekošo, tad tu uzzināsi, par ko mēs runājam. Tev nav iepriekšējas pieredzes darbā ar policiju, vai ne?”

      Gabriels noliedzoši pakratīja galvu.

      “Neuztraucies. Es tevi izvēlējos tavu jau esošo zināšanu dēļ,” Munks turpināja. “Kā jau es teicu, ja mums būtu vairāk laika, tad mēs tevi nosūtītu uz sagatavošanās kursiem, tādu saīsinātu Policijas koledžas variantu, taču tas nav iespējams, tāpēc tu mācīsies uz vietas, un, ja tev ir kādi jautājumi, tad droši nāc pie manis, ja?”

      “Skaidrs,” Gabriels piekrita.

      “Labi,” Munks nomurmināja, jau atkal nogrimis savās domās.

      “Starp citu, ko tu domāji?”

      “Par ko?” Gabriels jautāja.

      “Kad lasīji šodienas ziņas?” Munks turpināja.

      “Ā, pareizi,” Gabriels atbildēja un viegli piesarka, viņam bija sajūta, ka vajadzēja saprast, par ko jaunais priekšnieks runā. “Es pieļauju, ka domāju to pašu, ko citi.Tas bija šoks. Es jau no paša sākuma sekoju divu pazudušo meiteņu lietai. Biju cerējis, ka viņas atradīs dzīvas.”

      Gabriels atsauca atmiņā avīžu virsrakstus.

      PAULĪNE UN JOHANNE ATRASTAS NOGALINĀTAS…

      KĀ KOKĀ PAKĀRTAS LELLES…

      ĢIMENES DZIĻĀS SĒRĀS…

      REDZĒTS BALTS CITROEN…

      VAI ESAT REDZĒJUŠI ŠĪS KLEITAS…

      “Vai to jūs domājāt?”

      “Ko?”

      Munks bija iegrimis savās domās.

      “Vai man ir vēl kaut kas jāsaka?”

      “Nē, paldies,” Munks sacīja, uzlicis uz Gabriela pleca roku un jau pagriezies uz durvju pusi. “Tomēr, nē, pastāsti man vairāk.”

      Munks ar rokas mājienu aicināja Gabrielu apsēsties, kamēr pats turpināja stāvēt, atspiedies pret stikla sienu.

      “Nu, es pat nezinu,” Gabriels sāka runāt. “Kad es šorīt pamodos, es biju parasts cilvēks. Es nezināju, ka, nu, es strādāšu pie šīs lietas.”

      Šiem vārdiem viņa mutē bija dīvaina piegarša. Strādāšu. Pie lietas. Slepkavības izmeklēšana. Laikraksti gandrīz ne par ko citu neziņoja; tāpat kā TV kanāli. Visi runāja par divu vairākas nedēļas pazudušo meiteņu mirstīgo atlieku atrašanu; cerībā viņas atrast tika pārmeklēta visa Norvēģija. Bija skaidrs, ka policijai ir vairāk informācijas par notikušo, nekā tā atklāja, taču viņi lūdza informēt, ja kāds atpazītu meiteņu apģērbu. Kleitas. Meitenes tika atrastas saģērbtas leļļu drēbēs. Kaut kur starp rindiņām aizvien biežāk un biežāk parādījās frāze, frāze, kuru gan