Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

ar saviem pirkstiem. Tādu Munka šķautni Gabriels vēl nebija redzējis. Gan telefona sarunās, gan viņa kabinetā viņš bija neticami laipns un mierīgs, jauks kā tāds liels rotaļu lācis. Tagad viņš vairāk izskatījās pēc grizlilāča. Biedējošas bija viņa acis, un biedējoša bija viņa apņēmība. Gabrielam palēnām kļuva skaidrs, kāpēc tieši Munks šeit bija galvenais un nevis kāds cits.

      “Kā jau jūs redzat, Mīa ir atgriezusies,” Munks šoreiz turpināja savā jau ierastajā labajā garastāvoklī.

      “Sveiciens vēlreiz,” Mīa Krīgere sacīja, kas visu prezentācijas laiku bija klusi sēdējusi, bet tagad piecēlās un piegāja pie projektora.

      “Paldies jums visiem. Ir patīkami atkal būt šeit.”

      Gabriels paslepus uzmeta skatienu Mīai; viņam bija bail, ka skatās uz viņu pārāk bieži, bail, ka viņš nevarēs vien beigt blenzt. Viņam no visa notiekošā sāka griezties galva. Paulīnes un Johannes līķi, kas karājās kokos, un tagad pati Mīa Krīgere stāvēja pāris metru attālumā. Gabriels Merks nebija vienīgais Mīas Krīgeres pielūdzējs. Mīai Krīgerei bija pat dažas Facebook fanu lapas. Varbūt tagad vairs nebija, viņš nebija par to drošs, bet kādreiz viņai bija. Viņš bija gribējis dažām no tām uzspiest Like pogu, tomēr kā hakeris Gabriels Merks zināja, ka tiešsaistē no viena klikšķa varēja izsekot visām tavām aktivitātēm, tāpēc viņš ļoti uzmanījās. Baumoja, ka Mīa Krīgere bija kalusi plānus nošaut māsas draugu narkomānu; laikraksti pēc tam nedēļām ilgi rakstīja par šo lietu, līdz to aizēnoja citi notikumi. Ja viņš pareizi atcerējās, tad galīgajā policijas ziņojumā tika secināts, ka Mīa Krīgere neesot pārkāpusi nevienu likumu, tomēr par spīti visam viņa uz laiku bija nozudusi.

      Tieva meitene ar piķa melniem matiem, kurai mugurā bija melns ar baltu svīteris ar nolokāmu apkakli un pieguļošas melnas bikses ar rāvējslēdzējiem uz lieliem. Viņa izskatījās pārgurusi, viņas acis bija nespodras, un viņa bija daudz tievāka, nekā laikrakstos redzamajās fotogrāfijās. Mīa Mēnesstars. Tā bija viņas iesauka internetā. Tas bija ņemts no kādas Gabrielam nezināmas multiplikācijas filmas, kas uzņemta, pirms viņš bija dzimis, taču viņš bija pārliecināts, ka tās nosaukums bija “Sudraba bulta”. Viens no tēliem šajā filmā bija ļoti pievilcīga indiāņu meitene vārdā Mēnesstars, un tika runāts, ka 80tajos gados visi puiši bija viņā slepeni iemīlējušies.

      Tik un tā viņš nespēja neskatīties uz viņu. Mīa Krīgere. Iespējams, ka viņas pievilcība slēpās faktā, ka Norvēģijā nebija daudz slavenu noziegumu izmeklētāju. Skaista, jauna, talantīga norvēģu meitene ar zilām acīm, kas izskatījās pēc indiānietes, bija ierauta milzīgā skandālā: perfekts tenku avīžu materiāls. Viņš neko nevarēja darīt, ka tagad izjuta pret viņu žēlumu. Viņa tik tiešām izskatījās pārgurusi. Viņas tievās kājas bija ieautas lielos motociklista zābakos ar sprādzēm, kas grabēja pie katras viņas kustības. Ap vienu roku viņai bija sudraba rokassprādze ar piekariņiem un ap otru – ādas aukliņa. Interneta tērzētavu forumos cirkulēja stāsti par abiem priekšmetiem. Sudraba rokassprādze esot dāvana no viņas māsas, kas nomirusi no narkotiku pārdozēšanas. Ādas aukliņu viņa esot paņēmusi no kāda latviešu vīrieša, kuru turēja aizdomās par jaunas meitenes nogalināšanu, ko viņš bija nelegāli ievedis Norvēģijā kā seksa verdzeni. Tas esot bijis Mīas karjeras pirmsākumos, un latvietim esot izdevies viņu iežēlināt. Viņa atļāvusi viņam nopratināšanas laikā sēdēt bez roku dzelžiem. Viņš esot uzbrucis ar galdnieka nazi, kas bijis paslēpts vienā no zābakiem. Ar asinīm noplūdušu seju, viņai esot izdevies uzveikt vīrieti, un pēc tam ar to pašu nazi viņa esot pārgriezusi ādas aukliņu, kas bija ap vīrieša roku. Viņa to valkājot, lai atgādinātu sev, ka nedrīkst būt vāja. Uzbrukumā viņa gandrīz esot zaudējusi aci. Gabriels no savas vietas varēja saskatīt rētu. Baumas un nostāsti. Grūti pateikt, kas bija patiesība un kas ne, bet tas tik un tā bija aizraujoši. Tagad viņa stāvēja tepat viņa priekšā. Un viņi būs kolēģi.

      Mīa Krīgere aplika roku sev apkārt un runāja klusām un piesardzīgi; Gabrielam vajadzēja sasprindzināt dzirdi, lai varētu viņu saklausīt.

      “Lielākajai daļai no jums jau ir zināma visa mūsu rīcībā esošā informācija. Tagad pievērsīsimies dažām lietām, ko jūs vēl nezināt, kas, mūsuprāt, ir ļoti svarīgas.”

      Mīa piespieda Holgera datora taustiņu, un uz projektora parādījās cita fotogrāfija.

      “Atrašanas brīdī meitenēm uz muguras bija skolas somas. Skolas somās bija skolas grāmatas. Uz grāmatu vākiem bija uzrakstīti vārdi. Uz Johannes Langes grāmatām bija rakstīts “Johanne Lange”.

      Tomēr uz Paulīnes grāmatām bija rakstīts “Toni J. W. Smith”.

      Uz projektora parādījās nākamā fotogrāfija.

      “Kāpēc?”

      Mīa Krīgere īsi pasmaidīja.

      “Paldies, Karij, tikpat pacietīgs kā vienmēr. Prieks tevi atkal redzēt.”

      “Ļauj Mīai pabeigt,” Munks saērcināti noteica.

      “Tātad uz Johannes grāmatām bija rakstīts vārds “Johanne Lange”. Bet uz Paulīnes grāmatām – “Toni J. W. Smith”. Kā jau esat pamanījuši, nekas šajos noziegumos nav nejaušs. Viss izskatās izplānots līdz sīkākajai detaļai. Slepkava zināja, ko viņš dara, viņš zināja meiteņu vārdus, mums ir iemesls domāt, ka pirms nolaupīšanas viņš ilgu laiku ir viņas vērojis – un par to runāsim nedaudz vēlāk – taču, kā jau es teicu…”

      Mīa Krīgere uz brīdi apstājās, noklepojās un vēl ciešāk ar roku apskāva sevi. Munks piecēlās un piedāvāja viņai minerālūdens pudeli. Mīa to noraidīja un turpināja klusā balsī.

      “Kā jau zināms, nav nekādu šaubu par šo divu lietu saistību, tomēr mums ir pamats domāt, ka tās ir saistītas vēl arī ar trešo lietu, lietu, ko mēs pirms vairākiem gadiem tā arī neatrisinājām.”

      Viņa atkal nospieda datora taustiņu.

      “2006. gadā no Hēnefosas slimnīcas pazuda mazulis. Pāris nedēļas vēlāk zviedru medbrālis Joahims Viklunds tika atrasts pakāries savā guļamistabā. Uz grīdas zem viņa ķermeņa atrasta drukāta zīmīte, kurā viņš uzņēmās atbildību par mazuļa nolaupīšanu. Bērns tā arī netika atrasts. Lieta nodota arhīvā.”

      Mīa Krīgere atkal pārtrauca runāt. Tomēr nolēma nedaudz padzerties minerālūdeni. Viņa nebija labā formā. Tas nebija noslēpjams. Ierasti tik mundrā un veselīgā sieviete tagad viegli trīcēja; izskatījās, ka viņai bija grūti sakopot domas.

      “Holgers un es,” pēc īsas pauzes viņa turpināja, “esam pārliecināti, ka vārds “Toni J. W. Smith”, kas rakstīts uz Paulīnes grāmatas, ir ziņojums no slepkavas. Mums nav īsti skaidrs, kāpēc viņš tā darīja, bet mēs domājam, ka J.W. ir saīsinājums no Joahima Viklunda un Toni Smith ir anagramma: “it’s not him”, “tas nav viņš”.”

      Telpā atskanēja klusa murmināšana. Bija skaidrs, ka ikviens dziļi cienīja Mīu Krīgeri un viņas prāta spējas.

      Munks atkal pārņēma prezentācijas vadīšanu.

      “Tādēļ mēs atsākam Hēnefosas lietas izmeklēšanu. Ir jāpārskata viss, ko mēs atklājām toreiz; ir jāpārbauda katra nopratināšana, katrs novērojums un ikviens personvārds saistībā ar lietu. Gribu, lai to uzņemies tu, Ludvig, tāpēc, ka tu strādāji ar mums arī toreiz, un paņem līdzi arī Kariju, jo viņš savukārt nestrādāja. Manuprāt, būtu labi, ja šeit kopā strādātu cilvēks ar pieredzi šajā lietā un cilvēks ar svaigu skatījumu.”

      Gan vecākais vīrietis, kuru sauca Ludvigs, gan vīrietis ar skūto galvu, vārdā Karijs,