Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

uz lēnas uguns pirms Hortenzes ierašanās, un tad devās gulēt, sarunādamās klusi, it kā būtu atgriezušās no bērēm.

      Pēc brokastīm ar Gastonu Serirjē, kuru laikā viņš bija licis noprast, ka Žozefīnes autoratlīdzība ir krietni izsīkusi, viņai bija grūti iemigt. Viņa apgriezās uz muguras, meklēja ērtāko pozu, izmēģināja, kā nolikt labo roku, tad kreiso, iegrozīja kājas, taču viņas prātā nevaldāmu franču kankānu dejoja skaitļi, kas dzina viņu postā. Bija atgriezušās bailes no trūkuma. Bailes no skopošanās ar katru grasi. No nakts sīkajiem aprēķiniem lampas blāvajā gaismā. No šiem senajiem biedriem, kurus viņa domājās esam padzinusi no savas dzīves un kurus varēja pazīt pēc nemierīgas koka tupeļu klabēšanas.

      Tas bija pirmais baiļu vilnis.

      Viņa piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda, sameklēja bankas izrakstus, skaitīja un pārskaitīja, trīsreiz aprēķināja vienu un to pašu summu, visu sajauca, sāka no gala, kaut ko atņēma, vēlreiz pieskaitīja, pārbaudīja atkārtoti, jo bija aizmirsusi nekustamā īpašuma nodokli… Iedomājās, vai nevajadzētu pārdot dzīvokli, sameklēt kaut ko lētāku… Viņai vismaz piederēja skaists dzīvoklis labā rajonā. Viņa to varēja izdevīgi pārdot. Jā, bet vēl jau vajadzēja atmaksāt kredītu… Un vēl bija jāapmaksā Hortenzes studijas, Hortenzes dzīvoklis Londonā, Hortenzes ikmēneša pabalsts. Nevajadzēja runāt ar Serirjē.

      Viņa jau bija aizmirsusi par naudas grūtībām. Nu viņai no jauna bija jāiepazīst sīko aprēķinu radītās šausmas.

      Par Zoē viņai nebija jāraizējas. Toties Hortenze gan viņai iedvesa bažas. Vairs nepirkt viņai skaistas drēbes, likt pārcelties uz lētāku rajonu, neļaut darīt gan šo, gan to, nodoties sapņiem, kurus varēja īstenot… Neiespējami! Viņa apbrīnoja savas meitas sparu un godkāri. Viņa jutās atbildīga par meitas izsmalcināto gaumi. Viņai nekad nebija pieticis drosmes iebilst pret Hortenzes vēlmēm. Būs tikai taisnīgi, ja viņa tagad to darīs.

      Žozefīne izslējās, dziļi ieelpoja un sacīja sev: neatliek nekas cits, kā vien izdomāt grāmatas sižetu un ķerties pie darba. Ja jau es to esmu izdarījusi vienreiz…

      Un tad viņu pāršalca un sadragāja jauns baiļu vilnis. Krūtis sažņaudza nokaitētas spīles. Viņa vairs nespēja paelpot. Viņa smaka. Tad paberzēja ribas. Skaitīja, skaitīja, lai nomierinātos un atgūtu elpu. Viens, divi, trīs, man nekas neizdosies, septiņi, astoņi deviņi, es nekad negūšu panākumus, es tikai sapņoju, ka man tas izdosies, es divus gadus esmu gulējusi mānīgā mierā… divpadsmit, trīspadsmit, četrpadsmit, es esmu bibliotēkas pele, nevis rakstniece. Pele, kura pelna savu bifšteku pie putekļu un netīrumu klātu grāmatu plauktiem. Serirjē mani nosauca par rakstnieci, lai pielabinātos, taču viņš to ne mirkli nav domājis nopietni. Viņš noteikti izmanto šādu pašu paņēmienu, runājot ar katru autoru šai pašā restorānā tādu pašu brokastu laikā, un tieši tāpēc viņš zina ēdienkarti no galvas…

      Viņa piecēlās.

      Aizgāja uz virtuvi, lai izdzertu glāzi ūdens. Bailes bija izrāvušas viņā tik lielu caurumu, ka viņai vajadzēja pieturēties pie izlietnes malas.

      Viņa uzrunāja Digeklēnu, kurš nemierīgi raudzījās viņā. Zini, man nekas neizdosies, ja arī pagājušajā reizē man paveicās, tad tas notika tāpēc, ka Irisa dzina mani uz priekšu. Viņai pietika spēka mums abām, viņa nešaubījās, viņai nebija naktīs jāceļas, lai saskaitītu un atņemtu, viņai mani vajadzēja, Dig, viņai mani vajadzēja…

      Digeklēns nopūtās. Ja viņa sacīja “Dig”, tas nozīmēja, ka brīdis bija nopietns. Vai spraigs. Viņš piešķieba galvu te pa labi, te pa kreisi, lai mēģinātu saprast, vai runa ir par lielu laimi vai lielu nelaimi… Viņš nemierīgi noskatījās, kā viņa notupstas, saņem plaukstās viņa lielo, melno varonīgā bruņinieka galvu un to sabužina.

      Žozefīne meklēja patvērumu uz balkona un pievērsās zvaigznēm. Viņa atgāza galvu, iespieda rokas starp ceļgaliem, lūdza zvaigznēm, lai dod viņai spēku un mieru. Ar pārējo es pati tikšu galā… Dodiet man sparu un vēlmi, un es sākšu rīkoties, es jums apsolu. Ir tik smagi visu laiku būt vienai. Vienai pašai noturēties ikdienas dzīves viļņos.

      Viņa noskaitīja zvaigznēm savu lūgšanu, to, kura bija tik bieži piepildījusies.

      – Zvaigznes, lūdzu, izdariet tā, lai es vairs nebūtu viena, izdariet tā, lai es vairs nebūtu trūcīga, izdariet tā, lai es vairs nejustos nomocījusies, izdariet tā, lai es vairs netrīcētu no bailēm… Bailes ir mans ļaunākais ienaidnieks, bailes sasaista man rokas. Dāvājiet man mieru un iekšēju spēku, dāvājiet man to, kuru slepenībā gaidu un kam baidos tuvoties. Izdariet tā, lai es viņu atrodu un vairs nekad nepazaudēju. Jo mīlestība ir vislielākā bagātība, un bez šīs bagātības es nespēšu izdzīvot…

      Viņa lūdzās skaļā balsī, atdodama zvaigžņotajām debesīm visu savu raižu nastu. Klusums, nakts smarža, vēja čaboņa lapās – ilgās vientulības tik ierastās atbalsis pavadīja viņas vārdus un nomierināja satraukto garu. Viņas bailes pamazām izgaisa. Viņa no jauna uzelpoja, dedzinošās spīles atlaidās, viņa pagrieza galvu un izdzirdēja, kā apstājas taksometrs, lai izlaistu klientu, kā noklaudz durvis, kā sievietes papēži uz ietves izsit punktētu līniju un izgaist mājā, viņa nu gan pārnāk vēlu, vai viņa ir viena, vai arī atgriežas pie sava aizmigušā vīra? Nakts pārņēma svešādās krāsas un padarīja tās pazīstamas. Nakts vairs nešķita draudīga.

      Tomēr šovakar miers no debesīm nenokrita.

      Savilkusi dūres zem dūnu segas, Žozefīne atkārtoja: Zoē klade, Zoē klade, lūgdamās, lai Debesis liktu tai atkal atrasties. Zoē klade, Zoē klade, šie vārdi nerima rosīties viņas prātā, no tiem jau sāka sāpēt galva. Zoē un virtuve, Zoē un virces, mērces, suflē, kas te pacēlās, te sakritās, balti olu baltumi, kūstoša šokolāde, zeltains olas dzeltenums, nomizoti āboli, mīkla, kas lipa pie mīklas ruļļa, karamele, kas sadzeltēja, un krāsns, kura aprija kūku. Šajā burtnīcā bija visa Zoē dzīve: no Kenijas atvestais vistas cepetis, Antuāna “īstais” biezenis, viņas draudzenes Emmas garneles skandināvu gaumē, viņas vēstures skolotājas Astjē jaunkundzes drumstalmaize, Milēnas lazanja, Džuzepes lasis mīklā, Karambāras fondī un Ifigēnijas riekstu kārums… Šajās receptēs ar stāstu iestarpinājumiem bija paslēpta visa viņas dzīve. Viss, kas bija noticis, drēbes, ko viņa bija vilkusi mugurā, tas, ko kāds bija teicis, un kas no tā bija iznācis, viss, kas veidoja viņas personību. Lūdzu, zvaigznes, atdodiet viņai kladi, jums taču tā nemaz nav vajadzīga!

      – Tā bija skaista dāvana Ziemassvētkos, – Žozefīne piebilda, vērīgi raudzīdamās debesīs.

      Taču zvaigznes neatbildēja.

      Žozefīne piecēlās, no jauna ietinās segā, atgriezās dzīvoklī, pabāza galvu Zoē istabā, ieraudzīja, ka viņa guļ, piespiedusi pie lūpām sava rotaļu lācīša Nestora kāju… Piecpadsmit gadu vecumā Nestors vēl spēja viņu mierināt.

      Žozefīne atgriezās savā istabā, uzklāja segu uz gultas. Pavēlēja Digeklēnam apvelties uz paklāja. Bužinādama viņa silto kažoku, viņa aizvēra acis un skaitīja: Zoē klade, Zoē klade, Zoē klade… un tad viņu piemeklēja pēkšņa apskaidrība: atkritumu kastes! Zoē bija taisnība: ja nu Ifigēnija, kura nevarēja ciest ne mazāko nekārtību, patiešām bija izmetusi kladi ārā?

      Viņa pielēca kājās, priecīgas pārliecības pārņemta.

      Atkritumu tvertnes! Atkritumu tvertnes!

      Viņa aši uzvilka džinsus un biezu džemperi, uzāva zābakus, sasēja matus zirgastē, paķēra gumijas cimdu pāri, kabatas lukturīti, uzsvilpa Digeklēnam un nokāpa lejā, daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Iegāja telpā, kurā kā gaļas gabali miesnieka saldētavā bija sakarināts ducis divriteņu un divi trīsriteņi, ieraudzīja četras melnas, iespaidīgas,